Saģērbos, izgāju no dzīvokļa, aizslēdzu durvis un ar aizspriedumiem paskatījos uz dzelteno seju pie sienas, vairs neuzdrošinādamies ar viņu runāt. Ja viņa arī sāks grimasēt, kā piemēram, Buratino, tad man tiešs ceļš uz trako māju. Tā arī neuzdrošinājies sasveicināties ar seju, nokāpu lejā pa kāpnēm, izgāju pagalmā un devos uz tirgu. Jānoskaidro, kas tur ir ar klientu – kaut kas man teica, ka viņš ir ļoti sarežģīts cilvēks. Nu, protams, ne jau "dzīvs līķis", bet viņš noteikti zināja, kas ar lelli notiks, citādi kāpēc viņš man dotu tik neparastu pagali un stikla acis ar kustīgām zīlītēm?
Laikapstākļi izrādījās atbilstoši noskaņojumam: ar caururbjošu aukstu vēju, zemiem, pelēkiem mākoņiem, sniega putru zem kājām. Nebija ne vēsts no pavasara. Katru dienu gadās kāds pārsteigums, un ne tikai laikapstākļos.
Tirgoties negrasījos, tāpēc leti un kasti no Mihaļiča būceņa neizņēmu, bet devos taisnā ceļā uz skvēru.
Mironam tirdzniecība gāja ņipri, un viņu apskauda visi mākslinieki. Večiņas bija sanākušas viņam klāt gandrīz pūlī, pirka ikonas un gāja prom.
– Redzi, arī man veicas! – Mirons mani jautri sveicināja, saņemdams no večiņas naudu par kārtējo ikonu.
- Sabūri, vai kā? - drūmi jautāju.
- Cst! - Mirons man uzšņāca, uztverot vecenītes, kura tina ikonu lupatā, izbiedēto skatienu. -Nezaimo. - Viņš izplūda smaidā un pamāja vecenītei: - Kristus lai ir ar jums ...
Ķīļveida bārdele, garš melns mētelis un pazemīga poza lika viņam izskatīties kā diakonam. Vecene apzīmēja Mironu ar krusta zīmi, uzmeta man sašutuma pilnu skatienu un devās savu ceļu.
- Nebaidi man te klientus, - nošņācās Mirons. – Šodien baznīcas svētki, večiņas nes svētīt ikonas baznīcā.
- Kādi svētki?
– Bet velns ta viņu zina... Ikonas tiek ļoti pieprasītas.
Nākamā vecenīte, kas apstājās pie letes ar ikonām, atkāpās un pakratīja Mironam ar pirkstu.
- Nepiemini nešķīsteņa vārdu ikonu priekšā! - Viņa bargi teica.
- Piedod, vecmāmiņ, velns pavilka... - Mirons izgrūda, apklusa, steigšus pārmeta pār muti krustu un sāka bērt: - Piedod man, Kungs, lūpas nezina, ko tās muld... Svēto Nikolaju nevēlaties? Nolaidīšu cenu ...
Kad vecenīte, nopirkusi ikonu, aizgāja, Mirons paskatījās gar aleju un, vairs neredzēdams pircējus, iztaisnoja muguru, plecus un uzreiz zaudēja līdzību ar diakonu.
- Oh, grūti gan būt ateistam... - Viņš paskatījās uz mani un pamanīja, ka esmu bez letes. - nāci parādu atprasīt?
- Arī to, - pamāju ar galvu.
Mirons izņēma naudu, noskaitīja to un pasniedza man.
- No sirds atrauju...
- Vai manu klientu neesi redzējis? - jautāju, paslēpdams naudu kabatā.
Mirons neizpratnē paskatījās uz mani.
- Denis, avīzi tā arī neesi paskatījies?
- Paskatījos... Bet fotogrāfija ir sliktas kvalitātes.Varbūt nemaz nav viņš?
-Viņš, - Mirons stingri apgalvoja. - Tavu lelli pie viņa arī atrada.
Aizdomīgi paskatījos uz Mironu. Nekāda lelle laikraksta rakstā netika pieminēta.
- Kā ta tu to zini?
- Žagata uz astes atnesa!
Mirons smaidīja, skatījās uz mani godīgām acīm, bet es tomēr uztvēru nelielu aizķeršanos atbildē. Un, šķiet, sapratu, kas tā par "žagatu".
- Vai tik tu nejauši nepazīsti operatīvo pilnvaroto Pjotru Ivanoviču Sidorovu? - strupi jautāju.
Mirons kļuva bēdīgs, sakuca, sāka skatīties prom.
- Bija atnācis... - viņš negribīgi nomurmināja. - Interesējās par tevi un tavu klientu ...
Tālāk nebija vērts jautāt – redzēju, ka Mirons vai nu atteiksies runāt, vai samelos. Bet ar to pietika, lai saprastu, ka versija par Sidorovu kā sīko krāpnieku ir nepareiza - blēži nenodarbojas ar skrupulozu informācijas vākšanu. Jā, bet kāpēc tad milicijas iecirknī teica, ka viņiem tāda darbinieka nav?
Pār muguru pārskrēja drebuļi. Vai tiešām FSB? Tur jebkurus dokumentus var izdrukāt un nosaukt sevi par jebko. Bet kāpēc par parastu leļļu meistaru varētu ieinteresēties Federālais drošības dienests?
- Vai Andrjuhas adresi tu zini?
- Osokina? – Mirons bija pārsteigts. - Kāpēc tev vajag?
- Mums jāparunā. Tātad zini?
- Nē. Bet es zinu, kur viņš strādā.
- To es arī zinu... Labi, tad iešu.
- Pagaidi, - Mirons saķēra manu piedurkni. - Ikonu iesvētīšana baznīcā notiek pirms pusdienlaika, tāpēc apmēram pēc piecpadsmit minūtēm man klienti beigsies. Būšu brīvs, iesim kopā. Mums ir nauda, pasēdēsim kopā, iedzersim šņabīti ...
Es paskatījos viņam acīs un pamanīju, ka Mironam ne tikai šņabi iedzert gribas. Viņam acīs bija kaut kas tāds, kas lika man neticēt viņa vārdu patiesumam.
- Nē. Man jāparunā ar Andrjuhu tet-a-tet. Pasēdēsim un iedzersim šņabi citreiz.
- Paskaties vien, kādi mēs... - Mirons bija aizvainots. - Kā tik esam bagāti kļuvuši, tā noslēpumi mums parādījušies...
Un atkal es uztvēru viņa vārdos nepatiesīgumu. Nevis aizvainojums, bet kaut kas cits, ko es saklausīju Mirona intonācijā, bet ko tieši, nevarēju saprast. Sakrājies tik daudz personisku problēmu, ka ikviens vārds šķiet aizdomīgs.
- Visu gaišu, - atsvešināti pamāju ar roku un devos ārā no skvēra uz universitātes pilsētiņu.
Dodoties lejā uz krastmalu, pagāju garām trīs divpadsmitstāvu studentu kopmītnēm un pagriezos uz mācību ēkām. Stikla pūšanas cehs atradās vienstāva ēkā starp fizikas un ķīmijas katedru ēkām.
Par spīti aukstajam laikam, darbnīcas durvis bija plaši vaļā, un no turienes vilka karstums.Iegāju iekšā un paskatījos apkārt. Kreisajā stūrī ar gaismām mirguļoja mufeļkrāsns, labajā stūrī bija sastindzis ar GOI zaļo pastu nosmērēts pulēšanas ritenis, un starp tiem gar tukšo sienu stiepās garš galds ar ugunsizturīgu pārklājumu un uzstādīti trīs stacionāri gāzes degļi. Divi nedarbojās, bet centrālajā liesmā, ap karstu stikla lodi, sēdēdams uz augsta ķeblīša, ar muguru pret darbnīcas ieeju, būrās Andrejs Osokins. Gaudoja izplūdes ventilācija, rēca gāzes deglis, tāpēc viņš nedzirdēja manus soļus un nepagriezās.
Piegāju tuvāk un viņam aiz muguras sāku skatīties. Degļa ugunī stikla caurules galā griezās neliela acs, bet ne brūna, kā tās, kuras biju ielicis Buratino, bet zila. Ar ātrām rotējošām kustībām Andrejs izvilka caurulīti no acs līdz kapilāra biezumam, izslēdza deglī pūsto gaisu, kādu brīdi turēja aci zemas temperatūras liesmā un beidzot uzlika uz azbesta segas gabala. .
- Atliek iepildīt glicerīnu un aizlodēt, - es aiz muguras ierunājos.
Andrejs pagriezās, paskatījās uz mani caur aizsargbrillēm un izslēdza degli. Rūkoņa beidzās, un darbnīcā iestājās klusums.
- Nevis glicerīnu, bet polietilsilaksānu, - viņš mani izlaboja un noņēma brilles. - Sveiks. Ar kādiem ir likteņiem?
- Sveiks. - Paspiedu viņam roku. - Dzirdēju, ka esi kļuvis bagāts.
Andrejs īgni iesmējās.
- Netici baumām.
- Vai tiešām? Runā, ka klients maksā tev simts dolāru par acu pāri.
- Maksā, - Andrejs nesāka izvairīties. - Bet astoņdesmit no tiem nākas atdot par gāzi un elektrību. Viņš pamāja uz mufeļkrāsni. – Citādi fakultātes dekāns nepiekristu, ka es te strādāju priekš sevis. Gribēja, ierāvējs, atsprādzēt savu daļu, bet es piedraudēju, ka rakstīšu atlūgumu. Ar ko tad viņš paliks? Vai pats lodēs studentiem biretes? Rokas aug ne no pareizās vietas...
Viņš nolauza kapilāru centimetra attālumā no acs un iemeta stikla caurulīti metāla kastē, kurā atradās kaudze ar biretēm un mērāmajam pipetēm, ko bija salauzuši studenti un ko nebija iespējams labot.
- Tā ka, ja esi nolēmis aizņemties naudu no "bagātā" stikla pūtēja ...