- Savu dzimteni izpārdod!...- es šķībi nosmaidīju.
Bet Andrejs manus vārdus uztvēra negaidīti naidīgi.
- Dzimteni?! - viņš saniknojās. - Kādu pie velna vēl dzimteni?! Īsta valsts rūpējas par saviem pilsoņiem, bet mūsu pilsoņus apdīrā kā lūkus! Un, ja valsts par mani interesējas tikai un vienīgi kā par "ieraušanas" priekšmetu, tad tādu dzimteni nav grēks pārdot, ja tik ir kas nopērk. Ja slauka pret tevi kājas, uzvelc zābakus ar biezām zolēm un sāc spārdīties!
- Eh tu, kolaboracionists atradies, - es izsmējīgi pašūpoju galvu.
- Kāds nu esmu... - atdziestot, Andrejs nomurmināja.
- Bet ja nopietni, ko pasāksim?
- Nu to arī pasāksim! Viņš aizkaitināti atmeta. - Es - pūtīšu stikla acis, tu - taisīsi lelles. Tev ir kādi citi varianti?
"Bet viņam taisnība!" – es biju šausmās. Citu variantu nav. Vai nu skraidīt pa varas iestādēm un pierādīt, ka lellēs iekļuvuši ļaunie gari vai arī mēs kontaktējam ar citplanētiešiem. Trešais ceļš uz trako māju. Arī atteikties no darba negribēju – tik tikko biju sajutis, ka sāku izrāpties no finansiālās bedres un pasaulē ir vēl kādas intereses, bez raizēm, kur ņemt naudu, lai paēstu. Ja jālien atpakaļ tajā purvā, tad labāk uzreiz kaņepju cilpu kaklā. Bija vēlme dzīvot, nevis eksistēt, bet patriotismu izrādīt vēlēšanās nebija. Kurš gan to novērtēs? Būt nezināmam varonim, tāpat kā mirt, nešķita pievilcīgi.
- Klausies, Andrej, tu taču universitātē strādā, daudzus zinātniekus pazīsti, - es ierunājos. – Varbūt kādam no viņiem vajadzētu pastāstīt par mūsu problēmu? Varbūt ieteiks kaut ko saprātīgu.
- Mūsu zinātnieki ?! – Andrejs tikpat negaidīti kā tikko bija sašutis, uzjautrinājās. – Ja arī kaut kur ir īsti zinātnieki, tad mūsu augstskolā tādu nav. Nezinu, par kādām tēmām kandidāti un zinātņu doktori aizstāvēja savas disertācijas, tikai zinātniskajā pasaulē viņu sasniegumi nav zināmi. Zirnekļi burkā! Vienīgais, ko viņi dara – sēžas viens uz otra, lai ieņemtu vietu tuvāk valsts barotavai. Re, dekāns uz mani skatās kā vilks, ka es viņu nenoskaitu naudiņu no papildu ienākumiem. Viņš būtu mani ar prieku iztriecis, bet tad stikla pūšanas darbnīcu slēgtu, bet viņu pašu izēstu. Pretendentu uz silto dekāna amatu ir daudz.
- Beidz gausties, - saviebos, - citādi arī es sākšu raudāt par savām personīgajām nepatikšanām. Vai ir veste pie kā?
- Nē. Bet ir spirts. Gribi?
- Negribu. Arī bez tā galva iet uz riņķi. Kas tā mums par mentalitāti - kā problēma, nav labāka veida, kā to aizliet ar alkoholu?
- Tas tādēļ, ka mūsu ar tevi problēma ir neatrisināma, - Andrejs paraustīja plecus. - Mazāk lauzi par to galvu, strādā un krāj zaļos. Un, ja jūies slikti, ierauj šņabīti.
- Tas tev tā šķiet, ka tā ir neatrisināma - nepiekritu. - Citplanētieši, iebrukums, rokas augšā ...
Andrejs savilka grimasi kā sāpēs.
Nospļauties man, kas viņi ir — iebrukuma avangards, mierīgi pētnieki, viņpasaules spēki vai vietējas nozīmes Armagedona priekšvēstneši. Kas viņus te iesūtījis, no kurienes un kādam nolūkam. Viņi maksā, ļauj dzīvot, un pietiek, ir labi.
- Iesūtīti, tu saki?
Andrejs samiedza acis.
- Mēdīties gribi?
- Bet kas, tu esi japānis?
– Kāds ar to sakars japāņiem? – Andrejs nesaprata.
- Japāņu valodā nav skaņas “l”.
- Burta?
- Viņiem burtu vispār nav.
- Japonopētnieks atradies ...
– no stiklu pūsēja dzirdu.
- Vai ta ".. pūsēja"? – Andrejs apvainojās.
- Tāpat kā "japono..." - es nepaliku parādā.
Pēdējais vārds palika man, un mēs apklusām.
Izlaiduši tvaiku šajā tukšvārdīgajā sadursmē, pēkšņi sapratām, ka vairs nav par ko runāt. Neko nebijām noskaidrojuši, nebijā,m nonākuši pie nekāda lēmuma un diez vai arī nonāksim. Velti saka, ka patiesība dzimst strīdos. Strīdos parādās zilumi un tiek izdauzīti zobi, bet problēmas nevis atrisinās, bet saasinās.
Andrejs trokšņaini nopūtās, noliecās un no pagaldes izvilka litra pudeli bez uzraksta.
- Ierausim spirtu, aizmiglosim smadzenes?
Pakratīju galvu.
- Negribu. – Dvēselē valdīja nelāgums, un es izmisīgi gribēju pabūt viens. - Laikam iešu…
- Kā vēlies, - viņš vienaldzīgi pateica. Acīmredzot savā vēlmē būt vienam es nebiju oriģināls, un Andrejs gribēja to pašu. - Uzzināsi ko jaunu, dod ziņu.
- Un tu arī, - sacīju, pieceļoties no ķebļa. Tomēr aiz viņa šķietamās vienaldzības slēpās nemiers. Kad strauss iebāž galvu smiltīs, astes spalvas vienalga trīc.
SESTĀ NODAĻA
Vējš pierima, un pār pilsētu nokrita blīva, drūmā migla. Sniega slapjdraņķis svilināja un kapāja gan zem zolēm, gan iekš caurajiem ziemas zābakiem, tāpēc mana vēlme paklīst pa pilsētu neizdevās. Man pilnam komplektam pietrūka tikai saaukstēšanās.
Tomēr, dodoties mājup, es nevarēju aizliegt sev domāt. Domas nemitīgi grozījās nevis ap "dzīvajiem" līķiem, stikla acīm un atdzivojušos Buratino, bet gan ap operatīvā darbinieka Petrova-Sidorova noslēpumaino personību. Pēc sarunām ar Mironu un Andreju versija, ka viņš ir parasts krāpnieks, bija jāatmet, bet es nespēju noticēt versijai par viņa saistību ar FSB. FSB ļaudis ir ārkārtīgi pragmatiski un netic viņpasaules spēkiem. Viņu stiprā puse ir pretizlūkošana, cīņa pret citādi domājošiem un terora aktiem. Ar citplanētiešu invāzijas novēršanu nodarbojas vienīgi psihoterapeiti. Petrovs-Sidorovs pēc psihoterapeita neizskatījās, un kas viņš tāds ir, palika noslēpums. Bet viņš zināja daudz, turklāt ar mums spēlēja kādu nesaprotamu spēli. Nebija nejaušība, ka viņš man un Andrejam nosauca dažādus uzvārdus – viņš noteikti pieņēma, ka mēs satiksimies, pārrunāsim problēmas un atcerēsimies viņu. Ja viņš cerēja mūsos izraisīt trauksmi un raizes, tad savu mērķi bija sasniedzis. Pret atdzīvojušos Buratino izturējos mierīgāk - galu galā viņpasaules spēki, ja arī kaitē, tad pavisam nedaudz. Toties sāku baidīties no Petrova-Sidorova, un, jo ilgāk par viņu domāju, jo vairāk man kļuva bail. Nav zvēra sliktāka par cilvēku.
Ieejot kāpņu telpā, briesmu sajūta pieauga, bet, par laimi, neko aizdomīgu kāpnēs nesatiku. Atkal paranojas lēkme...
- Vai pie manis kāds bija atnācis? - Ar zināmām bažām jautāju dzeltenajai sejai.
"Tu ko, mani par sargu pieņēmi," viņa smaidot atbildēja.
Es dziļi ieelpoju un ar plaukstu noglāstīju seju. Siena bija parasta, raupja, un seja pat nedomāja atdzīvoties. Un paldies par to pašu - paranormālas parādības jau pamatīgi apnikušas.
Pārliecināts, ka manas mājas ir mans cietoksnis, es iespraudu atslēgu slēdzenē, atvēru durvis... Un sastingu uz sliekšņa.
Dzīvoklī kāds atradās: istabā darbojās televizors, murmināja diktora balss, uz gaiteņa sienām mirguļoja gaismas atspīdumi. Vai tiešām Petrovs-Sidorovs nolēmis izpildīt savu solījumu drīzumā satikties? Ja tā, tad diez vai viņš uzvedīsies tik korekti kā iepriekšējās vizītes laikā.
- Ko apstājies uz sliekšņa? - no istabas atskanēja Oksanas balss. - Nāc tik iekšā, jūties kā mājās!
Likās, ka man no dvēseles nokrita akmens, un es atkusu. Būtu labāk, ja tā būtu Ļubaša, bet ... Varbūt viņa atsūtījusi savu meitu ar kādu ziņu? Patiesībā es neesmu sācis kādu karadarbību, bet viņa nez kāpēc pavērsusi pret mani ieročus.
Aizvēru durvis, novilku jaku un cepuri, pārģērbos čībās un, ar prieku sajutis, kā ledainās kājas sāk sasilt, iegāju istabā.