Oksana sēdēja atzveltnes krēslā, skatījās televizoru un intensīvi ēda banānus.
- Sveiki! - Viņa visai nekautrīgi sveicināja. - Un vēl teici, ka nav banānu!
Es paskatījos uz trauku un redzēju tikai mizas.
- Vairs nav.
Arī viņa paskatījās uz trauku un izlikās sarūgtināta:
- Žēl gan…
- Kā tu te iekļuvi? - es bargi jautāju.
- Parasti, caur durvīm.
- Kur tu dabūji atslēgas?
- Nozagu no savas mātes somiņas, - viņa bez apmulsuma atzinās.
- Tā-tā... - es novilku. Versija, ka Oksanu atsūtījusi mamma, izkūpēja kā dūmi. Žēl gan. Izskatās, ka būs vēl viena smaga saruna ar Ļubašu. - Kāpēc ne skolā?
Oksana pēkšņi iesmējās.
– Vai tu kalendārā kādreiz skaties? Kas šodien par dienu?
– No rīta bija divdesmitais.
- bet nedēļas diena?
Es vilcinājos. Strādājot "brīvajā maizē", maz uzmanības pievērs nedēļas dienām.
- Šķiet, ka pirmdiena...
- Svētdiena! - Oksana sarkastiski izlaboja. – Un svētdienās, kā varbūt esi dzirdējis, bērni uz skolu neiet.
Pilnībā apmulsu. Oksana prata kost – joprojām tā pati sterviņa. Pagriezis krēslu pret televizoru, apsēdos.
- Ko skatāmies?
- Vietējās ziņas. Redzi, vecītim septiņdesmit seši gadi, bet tiek pasniegta medaļa. Bet kāpēc ne tev?
Oksanas acīs dejoja velniņi, viņas lūpas savilkās ironiskā smīnā, un es viņu nesāku pievilt.
- Kur nu man. Ja sākšu kalnus gāzt, lauzīšu kaklu.
Un tad es atpazinu vecīti. Tas bija tas pats vecais izvirtulis, kurš skatījās, kā bērni spēlē hokeju un ilgojās, lai kāds no viņiem ielūzt atvarā.
– Bet par ko ta viņam tā medaļa? - Biju bezgala pārsteigts.
- Par slīcēju glābšanu. Viņš vakar izvilka no āliņģa zēnu. Jau piekto šoziem.
Es nožagojos, izbolīju acis uz veco vīru ekrānā un plātīju lūpas kā zivs. Tad izplūdu smieklos.
- Tu ko? - Oksana neizpratnē paskatījās uz mani.
- Es taču viņu pazīstu! - aizrijoties no smiekliem, teicu. - Satiku vakar uz krastmalas ... Viņš sēdēja, skatījās uz bērniem, kuri uz ledus spēlē hokeju ... Es viņu noturēju par perversu draņķi...
- Neredzu neko smieklīgu, - Oksana saknieba lūpas.
Es apklusu, apspiedu smieklus un paskatījos uz viņas dusmīgo seju. Patiešām, nekā smieklīga - večuks uzmanīja bērnus, lai izglābtu, nevis izbaudītu, kā viens no viņiem slīkst. Sava veida slīcēju glābējs uz brīvprātīgiem principiem.
- Iespējams, tev taisnība, - es piekritu.
- Man vienmēr taisnība! - Oksana kategoriski paziņoja, pakratīja cirtas, un viņas kaklā nozibēja tirkīza gaisma.
– Kāpēc tu nēsā savas mammas kulonu? - trīcošā balsī jautāju.
- Bet viņa to nēsāt nevēlas.
Neuzdevu jautājumu “kāpēc?”, jo baidījos uzdurties uz kārtējo izsmieklu. Sēdēju un domāju.
- Kas ar tavu mammu noticis? - Beidzot nospiesti pajautāju.
Oksana krēslā saslējās, apsēdās taisni, bet ironiskais smaids nepameta viņas lūpas.
- Nesaprašanās seksuālos jautājumos! - Viņa negaidīti izgrūda.
Man šķita, ka es nosarku.
- Tas ir, kādā nozīmē?
- Vistiešākajā! - nemaz nesamulsusi, teica Oksana. - Es pateicu, ka viņai tevi atņemšu un dzīvošu pie tevis!
Man kā ar zābaku pa galvu iesita. Sēdēju satriekts, galvu ierāvis plecos un apmulsis skatījās Oksanas zilajās acīs. Mammas acīs. Kodīgais smaids no viņas sejas bija pazudis, viņa skatījās tieši un atklāti, un nebija skaidrs, vai runā nopietni vai kārtējo reizi mani pārbauda.
"Nobriedusi meitene ..." - prāts muļķīgi atzīmēja. Nez kāpēc likās, ka manā vietā sēž Mirons. Tas gan neapmulstu un uzreiz nokomandētu: "Tad izģērbies."
– Mans viedoklis šajā jautājumā tevi neinteresē? - klusi pajautāju.
- Bet tu ko, nepiekrīti? - ar tādu pašu atklātu tiešumu viņa izgrūda.
- Dārgo meitiņ, Nejūtos piemērots Lolitas mīļākā lomai ...
- Nesauc mani par meitiņu! - viņa saniknojās, un, šķiet, tas tika teikts no sirds.
- Bet citas vietas manā sirdī priekš tevis nav, - es mierīgi pateicu, mēģinot viņu vest pie prāta. - Tas izklausās pompozi, bet kā nu sanāk.
- Kāpēc tad tā?
Nezinu, ko Oksana bija sadomājusi, vai viņa runāja nopietni, vai gribēja ar mani izspēlēt joku, bet šoreiz mani vārdi viņu aizvainoja.
- Tāpēc, ka es mīlu tavu mammu.
- Mīlestība... - Oksana nikni nošņāca. - Izgudrojuši... Ar seksu tev nepietiek?
Es rūgti pasmaidīju par šo bērnišķīgo naivumu un neko neatbildēju. No mana izsmejošā skatiena Oksanas seju pārklāja sarkani plankumi. Viņa pielēca, ieskrēja gaitenī un steidzīgi sāka ģērbties. Tad saklausīju: "Ir gan āzis ...", un ārdurvis aizcirtās ar tādu spēku, ka virtuvē nograbēja trauki.
Būtu labāk sašķīduši gabalos, dvēselē varbūt kļūtu vieglāk... Jo lauskas no manas tā arī nenotikušās ģimenes dzīves, kopā vairs nesalīmēt.
Nekustīgi sēdēju krēslā, tukši skatījos sienā, un galvā nebija nevienas domas. Dvēselē valdīja tukšums, un bija tik skumji, ka neko negribējās. Pat pakārties.
Tāpēc, kad sajutu, ka kāds rausta aiz bikšu staras, nemaz nebiju pārsteigts. Vienaldzīgi pagriezu galvu un ieraudzīja Buratino, kurš izmisīgi žestikulēja man pie kājām.
- Tu biji šeit? - es viņam pajautāju.
Buratino pārstāja žestikulēt, ar stikla acīm uzmanīgi paskatījās uz mani, klusi pakustināja žokli, tad pamāja.
– Visu redzēji, visu dzirdēji?
Viņš atkal pamāja ar galvu.
- Tad ko, pie velna, tu gribi!!! - es iekliedzos, pielēcu no krēsla un no visa spēka mēģināju iespert koka lellei. Tā, lai ietriecas sienā, izkaisās skaidās, un stikla acis izšļakstās ar sīkām lauskām. Taču Buratino veikli izvairījās, kāja trāpīja tukšumā, un es, nespēdams noturēt līdzsvaru, nokritu uz grīdas.
Šķiet, sāku raudāt. Precīzi neatceros, jo mani vienlaikus pārņēma negants niknums un postoša bezpalīdzība, un nevarēju adekvāti novērtēt situāciju. Bet pēc tam sākās apātija. Pilnīga.
Gulēju uz grīdas, redzes nervs fiksēja, kā ap mani rosās koka lelle ar garu smailu degunu un smaidu no auss līdz ausij, velk aiz drēbēm, žestikulē, bet manas smadzenes uz to nekādi nereaģēja.. Tad Buratino kaut kur pazuda, īslaicīgi iestājās nomierinošs miers ķermenim un acīm... Un tad pār manu galvu nošļāca ledaina ūdens vilnis.
Mani uzmeta kā ar atsperi. Apsēdos, satriekts pakratīja galvu, ar piedurkni noslaukot vai nu no asarām, vai no ūdens slapjo seju. Domas raisījās gurdeni, kā pēc paģirām, bet tomēr vairāk vai mazāk atjēdzos.
Pretī stāvēja Buratino, skatīdamies uz augšu, turot rokās lielu, gandrīz viņa lielumā, alumīnija krūzi.
- Ko tev vajag? - sasprindzināti jautāju, ar grūtībām kustinot mēli.
Viņš nolika krūzi uz grīdas, klusi kustinādams žokli, žestikulēja, vispirms norādot uz mani, tad uz lodžiju.
- nesaprotu, - papurināju galvu. Galvā šalca, acīs ņirbēja, kā televizorā pa tukšu kanālu.
Buratino paskrēja uz lodžijas pusi un, aicinot, māja ar roku.
- Gribi, lai es tev sekoju?
Viņš ātri pamāja ar galvu un pazuda lodžijā.
Es smagi piecēlos un uz vates kājām sekoju viņam. Nekad neesmu boksējies ringā, bet man šķita, ka tieši tā jūtas bokseri pēc smagākā nokauta. Vienīgā atšķirība ir tā, ka man nebija izmežģīts žoklis, bet bija izmežģīta dvēsele.
Kad izgāju uz lodžijas, Buratino jau stāvēja uz darbagalda un turēja rokās zīmuli. Ieraudzījis mani, viņš kā ar lauzni sāka ar zīmuli bakstīt pa darbagaldu. zīmuli viņš turēja kaut kā savādi, un, kad ciešāk ieskatījos, sapratu, ka viņam pirksti ir saliekušies plaukstai pretējā virzienā.