- Tu turi zīmuli nepareizi, - es sacīju un parādīju, kā saliecas cilvēka pirksti.
Buratino par šo piezīmi šausmīgi saniknojās, pakustināja žokli, pabolīja acis un atkal sāka ar divkāršu spēku dauzīt pa darbagaldu. Tikai tad es beidzot pamanīju, ka viņš sit ar zīmuli pa uzrakstīto papīru, ko vakar pats bija atstājis.
"izdomā ierīci, lai es varētu runāt, nevis šo piekariņu."
"Kā tad, visu laiku par to vien lauzīju galvu!" - Gandrīz izgrūdu, bet neko neteicu un sāku enerģiski berzēt deniņus. Neko jau sev uzdevums! Elektroniskā līmenī mākslīgajam intelektam šī problēma it kā ir atrisināta, bet mehāniskai lellei... Kuram gan varēja ienākt prātā, ka tādai varētu izrādīties intelekts?
Un tomēr šo problēmu atrisināju burtiski uzreiz. Precīzāk, nevis atrisināju, bet atradu izeju no situācijas, lai tikai atkratītos. Apsēdos uz krēsla, izvilku no darbagalda atvilktnes pīkstuli, ko izmanto leļļu teātra aktieri, paliku zem mēles un nopīkstināju:
- Vai sata ielice teles?
Izņēmis pīkstuli no mutes, noliku to pie Buratino kājām.
- Tikai nestādos priekšā, kā tu tajā pūtīsi.
Buratino nosvieda zīmuli malā, uzmanīgi paskatījās uz pīkstuli, uz manu muti un vēlreiz uz pīkstuli. Tad uzkāpa uz tā ar kāju, un pīkstulis pēkšņi novibrēja.
- Skanas palpaute - viens, tivi, tlis ...
"Kas tādam ko nesarīkot vēju..." - es apmulsumā nodomāju un atcerējos, kā no nesaprotamā caurvēja pie sienas šūpojās lelles.
Buratino norāva savu jaku bez piedurknēm, paķēra pīkstuli, pagrieza galvu par simt astoņdesmit grādiem un, rokas izgriezis, iesprauda to muguras spraugā, kur agrāk atradās "smiekli". Tad atkal uzvilka jaku bez piedurknēm, atgrieza galvu normālā stāvoklī un paskatījās uz mani.
- Sveiks, teti Kalo! - viņš iejūtīgi pateica un pēkšņi pavisam vieglprātīgā tonī piebilda: - He-he, ha-ha, hīi-hi!
- Sveiks, dēliņ, - pasmaidīju un pirmo reizi neapvainojos par savu iesauku. Notiekošais bija kā leļļu izrādē – tikai neredzēju lelles vadītāju. - Ko pastāstīsi?
- Atvel talpa kalta atvikni, teti Kalo!
Acis viņam mirdzēja, mute līdz ausīm smaidīja ar mūžīgo smaidu, un tagad viņš bija ārkārtīgi līdzīgs īstajam Buratino, kurš atnesis tētim Karlo zelta atslēdziņu.
Atvēru darbagalda atvilktni un ieraudzīju simtdolāru banknošu žūksni un sešas sērkociņu kastītes ar stikla acīm. Naudas koks Muļķu zemē nesa augļus nevis zelta monētās, bet gan zaļās banknotēs.
- Un kur tad materiāls? Es mehāniski pajautāju, acumirklī nojaušot, ko tas viss nozīmē.
- Zem talpa kalta! - jautri paziņoja Buratino.
Paskatījos zem darbagalda un atradu glītu malkas klēpīti no universitātes Ģeogrāfijas katedras kolekcijas dažādajiem mežiem. Uz dažām pagalēm saglabājušās pat inventāra numuru uzlīmes.
– Kāpēc jums nepieciešamas neparastas koku sugas? Tas ir svarīgi?
- Ne! Ta izlaca. Svalikas acis, bet palejam teles jepkuls netsivs matelials. Bet tu tak lelles tikai no koka taisi?
- No jebkura materiāla, kas ir pietiekami plastisks, - es iebildu. Lelles vēlme atbildēt uz jautājumiem bija pārliecinoša. - No kurienes tā nauda?
Tomēr sapriecājos par agru.
- No kamiela! - negaidīti atcirta Buratino, un viņa tonī ieskanējās pazīstamās notis. - He-he, ha-ha, hi-hi!
- Bet rupjam palikt gan nevajag, - stingri pateicu.
Smieklīgais lelles izskats, kas raustījās uz darbagalda, nekādā veidā nešķita saistāms ar citplanētiešiem, īpaši agresoriem. Pārāk ilgi biju nostrādājis teātrī un tā biju pieradis, ka lelles kustas un runā, ka atdzīvojušos Buratino man šķita, nebūtu grēks pamācīt.
- lapi, teti Kalo - lelle piekrita. - Jauta. Ja valesu, atpiltesu.
Mazliet padomāju, bet galva strādāja slikti, tāpēc nevarēju atrast neko labāku kā uzdot citu idiotisku jautājumu:
- Kas tu esi?
Viņš atkal sāka lekties.
- vectevs Pihto! – Buratino izplūda smieklos.
Pretēji solījumam viņš aizrādījumus nebija ņēmis vērā. Nu, ko no tāda paņemsi? Lelle, ir lelle.
- Man tevi tā arī saukt? - atradu izeju.
Lelle padomāja, paraustīja plecus un pakratīja galvu.
- Ne-a. Sauc lapak pal Pulatino, lai citi nejauktu. Pie jums tacu so lelli ta sauc?
– Kā tad tā, sava, īstā vārda nav?
- Ne. – Buratino pavilcinājās. - Neesmu viens. Te il tikai tala no manis.
Padomāju. Situācija ne visai iegūla galvā, bet jautājumu atradu.
- Vai šai tavai daļai šeit ir vārds?
- Il... - Buratino atkal vilcinājās. - Tikai tas nekan tik lapi. Plincips salunam stalp dalam atskilas, citats ka jums.
- Kāds tas ir? Telepātisks vai?
- Ne, pet... Ietomajies, ka esi suns. Tie il cilveki, kas viņiem pieskil valtus, bet vinu valti il vinu pasu valti - vinu intivitala smaka.
- Tātad jūs ar smaržu sazinieties? - Biju pārsteigts.
- He-he, ha-ha, hi-hi! - Buratino no smiekliem locījās. – es tev to, plieks piemela!
Es apmulsumā nokrekšķējos un pārgāju pie principiālākiem jautājumiem.
- No kurienes tu nāc?
Buratino atbildēja uz šo jautājumu, nesmejoties:
– Gluti izskaitlot. Jums nav tata jetsiena.
- No zvaigznēm?
- Ne.
– No citas dimensijas?
- Ne.
Es vilcinājos. Manas zināšanas zinātniskās fantastikas jomā aprobežojās ar dažām filmām, tāpēc, ja neskaita izteiktos pieņēmumus, man nebija citu ideju, no kurienes varētu nākt citplanētieši.
– Tiešām no elles?
- Nu, kan pateici! - Buratino atkal locījās smieklos. - Ka mulkis! Tievam ari tici?
- Ateists, - es drūmi attraucu. Viņa jautrība pārstāja mani patikt.
Šķiet, Buratino uztvēra manu garastāvokli un kļuva nopietns.
- Es tacu teicu, jums pus kruti to saplast. Jums pat nav ne masakas nojausmas pal manu vietu.
- Nu ja nē, tad nē, - nopūtos. - Kāpēc tad jūs atnācāt? Vai arī jums trūkst adekvātas izpratnes par jūsu parādīšanās mērķi?
- Il kan! - Buratino man nepiekrita un, ieņēmis patētisku pozu, pasludināja: - Mes atnacam al mielu!
No viņa teiktā pār muguru pārskrēja drebuļi, un galvā atdzīvojās murgs - Buratino ciešās kolonnas, kas maršēja pa pilsētu, apšaudot visu un visus ar uguns straumēm. Pārvarējis sevi, es nedrebošā balsī mēģināju uzdot nākamo jautājumu.
- Es jautāju, nevis ar ko atnācāt, bet kāpēc?
- Tivains jautajums, - Buratino papleta rokas. - Mums il intelesanti. Jums il intelesanta pasaule, es klipu te patsivot.
- Padzīvot? - Manas bailes sāka apstiprināties. - Un cik ilgi?
- Ko tas nosime tsik ilki? – Buratino bija pārsteigts.
– Jūs dzīvojat ārpus laika?
- Mes laiku sajutam, tapat ka jus.
- Tāpēc es jautāju, vai uz ilgu laiku ieradāties uz Zemes?
- Pet es uz tas neielatos. Seme man ir tata pati planeta ka tev.
- Kaut kā tevi nesaprotu, - es nomurminu. - Tagad tu runā par sevi vienskaitlī, bet pēc tam - daudzskaitlī ...
- Es tev jau paskaitloju, ka te il tikai mana tala!
Buratino stikla acīs mirdzēja saprāts un cilvēkmīlestība, bet es viņam neticēju. "Mēs atnācām pie jums ar mieru ..." Mieru vai mūžīgo mieru, viņš domā? Neesmu baznīcas bēru dievkalpojumu pazinējs, bet, šķiet, ielikuši mirušo zārkā, arī dzied par mūžīgo mieru ...
– Kaut kā nesaprotu – planēta viena, bet pasaules dažādas? Kā tas ir?
– Pakaitam nevalu paskaitlot. Mas infolmacijas. Patsivosu pie jums, valput istosies.
Neskaidrās atbildes mani nekādi neapmierināja, un es sāku uzdot jautājumus pa otrajam lāgam.
– Un tomēr, kāds ir jūsu ierašanās mērķis? Ko tu ar to domā - interesanti? Kas tieši jūs interesē?