– Konkleti tu - ne al ko. Man viekalsi il intelesanti tsivot. Tev ali intelesanti tsivot? Hi-hi, ha-ha, he-he!
- Hī-hī, ha-ha, he-he! - es viņu izmēdīju, bet uzreiz neatbildēju. Viņiem (vai pareizāk viņam?), redz, vienkārši interesanti dzīvot! Bet man? Es nodomāju, un personīgās nepatikšanas atkal apņēma visus prātus. - Bet man vairs nav interesanti...
– Tsivot neintelesanti? – Buratino bija ārkārtīgi pārsteigts. - Kat nav intelesanti tsivot, jamilst...
Ja viņa seja būtu plastiska, tā noteikti būtu savilkusies sērīgā grimasē. Bet kas nu nav dots koka mutei no auss līdz ausij, tas nav dots.
- Nabaka tetis Kalo... - pažēloja Buratino, apsēdās uz darbagalda un ar koka plaukstu noglāstīja manu roku.
- Ej tak tu! .. - Es no viņa žēluma atgaiņājos kā no mušas. - Man tava līdzjūtība nav vajadzīga. Mana dzīve - mana problēma! Ko tev no manis vajag?
- Taisi man lelles, - ne mirkli nevilcinoties atbildēja Buratino.
Un atkal man prātā atausa koka Buratino leģioni, kas maršēja pa pilsētas ielām. Tikai pilsētas vairs nebija - bija drupas, debesis sedza ugunsgrēku dūmi, un visur bija līķi. Un nevienas dzīvas radības, izņemot kērcošas vārnas.
- Bet ja es atteikšos?
- Kapec? – Buratino bija pārsteigts. - Vai tat es tev mas maksaju? Valu ali vailak. Lapi tsivosi.
– Tātad, lai par labu naudu taisu jums lelles... – es novilku. - Un tā, lai visi būtu tādi kā tu... Varbūt labāk uzreiz taisīt karavīrus? Tā lai bez jebkāda farizeisma?
- Kapec kalavilus? – Buratino kratīja galvu. - Kapec visus tapat ka es? Taisi visatas lelles, tikai al lokam, lai val lietas panemt.
- Runā tieši, - sāku iekaist, - zagt naudu, šaut ar blasteriem... Nē! Netaisīšu!
Pielēcu no krēsla, gribēju satvert Buratino un mest pret sienu, bet savaldījos un, pēkšņi apgriezies, izskrēju no lodžijas un iegāju istabā.
Ir laikam tomēr manī kaut kas no intelektuāļa – nevaru vienkārši, tā, lelli salauzt. Galu galā manas priekšnojautas vēl nav apstiprinājušās ar agresīvu rīcību no viņas puses. Ja būtu kaut mājiens uz kādu ekspansiju, tad nebūtu savaldījies, bet tā ...
Buratino nolēca no darbagalda un steidzās man pakaļ, klabinādams ar koka kurpītēm.
- Kati blasteli? Kati kalavili? Nu kapec tu ta? - viņš murmināja. - Mes tacu atnatsam al mielu ...
Paskatījos uz viņu, bet neko neteicu. Kaut manas acis viņu nebūtu redzējušas! Bēgt no viņa pie velna vecāsmātes, bet kur lai bēg no sava dzīvokļa? Nezinādams, ko darīt, apsēdos krēslā.
- Es tatsu neklipu neko sliktu, - Buratino pīkstēja, skrienot man priekšā pa grīdu un lūkojoties man acīs. - Man patik seit, man patik tsilveki, man patic tu ... es celu, ka ali mes patiksim jums ...
- Kāpēc lai es tev ticu? - caur sakostiem zobiem nošņācu, jau pilnībā sapinies viņa "mēs" un "es".
– Pet kapec lai neticetu? Vai esam tevi kaut ka pieklapusi? Vai tat es tev nepatiku?
– Nepatīc.
- Tivaini... - Buratino paraustīja plecus. - Bet meitenei, kas pija seit,es patiku.
- Ko?! - Man aizžņaudza kaklu. - tevi redzēja Oksana?!
- Ja. Kas ta tul slikts? Hi-hi, ha-ha, he-he!
Tikai tā vēl trūka! Neapzinātās bailes pārvērtās šausmās, kad sapratu, ko tas viss varētu nozīmēt. Vēl pirms minūtes domāju, ka, atsakoties strādāt, es neriskēju ne ar ko, izņemot savu dzīvību. Tagad izrādījās, ka šis koka putnubiedēklis pielavījies visdārgākajam, kas man bija, un. izskatās, ka grasījās šantažēt.
- Es tak tevi... Neuzdrošinies nekad vairs rādīties viņai!
- Kapec tat ta? Es vinai patiku, un vina man ari. Hi-hi, ha-ha, he-he!
Buratino kļuva jautrs un lēkāja uz vienas kājas, gluži kā īsta teātra lelle, kas lugā spēlē pārgalvīga koka zēna lomu. Priecīgu viņam un šausmīgu man. Likās, ka viņš izlasījis manas domas un tagad atklāti smejas par manu bezspēcību.
- Ak tu!..
Manī uzliesmoja traks niknums, es ātri noliecos pār krēsla atzveltni, saķēru Buratino aiz ķermeņa un no visa spēka triecu pret sienu. Piepildīju tomēr savu kvēlo vēlmi.
Tomēr nekas labs no tā nesanāca. Pretēji gaidītajam, Buratino no trieciena nesašķīda gabalos,bet klusi pazuda sienā, it kā tā būtu hologrāfiska ilūzija. Es pat iedomājos, ka no sienas atskan izsmejoši smiekli. No dusmām nesaprotot ko daru, paķēru no galda āmuru un metu to pakaļ Buratino. Āmurs pazuda sienā, tāpat kā Buratino, un es skaidri saklausīju trieciena skaņu.
- Ahā! - es uzvaroši iekliedzos un iesmējos.
Bet, kā izrādījās, sapriecājos par agru. Āmurs, kā palaists no staipīgas gumijas, izlēca no sienas, un es tik tikko paspēju izvairīties.
- Nu, pagaidi tik man! - Satrakojos, pielēcu no krēsla un metos iekšā šajā caurlaidīgajā sienā, absolūti nedomājot par sekām. Galvenais bija tikt pie koka lelles un to sadragāt, lai vienreiz beigtos šī citplanētiešu iejaukšanās manā personīgajā dzīvē. Un pie reizes, iespējams, arī viņu ekspansija.
Bet, ja Buratino un āmuram siena bija caurlaidīga, man tā palika no betona kā agrāk. Nezinu, kā jūtas bokseri, kad tiek notriekti gar zemi, bet es uzreiz samaņu nepazaudēju. Ietriecoties ar pieri betonā, es pēkšņi sajutu, ka guļu uz grīdas un dzirdēju no sienas nākošos koka lelles apmierinātos smieklus. Un tad dziestošā apziņa refleksīvi atzīmēja sakāmvārda mājīgo pareizību: visgardāk smejas tas, kurš smejas pēdējais ...
SEPTĪTĀ NODAĻA
Galvā zvanīja, piere dega, bet karstumu atdzesēja mitrais dvielis, kas klāja seju. Sakustējos, nogrūdu dvieli no acīm un ieraudzīju, ka guļu uz grīdas istabas vidū. Apziņā viss bija sajucis, un nebija skaidrs, vai es uz grīdas atrados pēc tam, kad mēģināju ar kāju iespert Buratino, vai arī pēc tam, kad iemetu viņu sienā. Kurš notikums bija pirmais? Bija tikai viena lieta, par ko biju simtprocentīgi pārliecināts – ja man galvā tomēr būtu smadzenes, tad smadzeņu satricinājums ir neizbēgams. Vajag taču izdomāt - karot ar savām lellēm! Kā Dons Kihots ar vējdzirnavām. Līdz tam brīdim es pazinu tikai vienu cilvēku, kurš uzdrošinājās karot ar lellēm, un pat tas bija tikai personāžs. Karabass-Barabass. Tāpat kā viņš, es biju cietis graujošu sakāvi. Tikai ne uz grāmatas lappusēm, bet gan īstenībā.
– Vai tev stipri sāp, tēti Karlo? – līdzjūtīgi jautāja kāda nepazīstama bērnišķīga balss.
Es izbolīju acis skaņas virzienā un ieraudzīju sēžam uz kafijas galdiņa malas Buratino. Lalināšana bija pazudusi bez pēdām, it kā viņš pa šo laiku būtu pieaudzis. It kā viņš varētu pieaugt, vai pīkstulis būtu pārvērties par balss saitēm. Tas vienkārši nevarēja notikt – laikam tomēr man galvā kaut kas izgājis no eņģēm. Acīmredzot smadzenes tur vēl bija, bet, visticamāk, minimālā daudzumā un želejveidīgā stāvoklī. Kas var notikt ar ķīseli, ja pa to labi uzdauzīt? Tieši tā ...
Nometis no sejas dvieli, uz pieres sataustīju milzīgu punu un, vaidēdams, apsēdos.
- Ilgi gan tu gulēji! - teica Buratino, vicinot kājas.
Istabā dega gaisma, aiz loga bija necaurredzama nakts, pulkstenis uz naktsskapīša rādīja pusvienpadsmit.
- tāds pamatīgs nokauts... - es nomurmināju. - Gandrīz sešas stundas..
- Nevis nokauts, bet miegs, - Buratino mani pamācoši izlaboja - Pēc tā, izņemot punu uz pieres, nekādu citu seku nebūs.
Sajutu iekšā aukstumu. Viņš ne tikai cauri sienām staigā, bet ir arī ekstrasenss. Ko gan vēl viņš prot?
- Tev vajadzētu strādāt uz pusslodzi par kaķi Bajunu, - es nomurmināju. – Cenas nebūtu.
- Kas tas tāds?
- Vectēvs Pihto, - es atdevu parādu ar viņa paša monētu un, tikai pateicis, sapratu, kā izteiksmi var saklausīt Buratino balsī. Oksanas! Viņas mīļākie izteicieni.