Pēdējo reizi restorānu apmeklēju studenta gados un, godīgi sakot, tagad pat nezināju, kur pilsētā vispār ir kāds restorāns. Vizuālā atmiņa ir ļoti viltīga lieta – ja kaut ko nevari atļauties, tu to nemaz nepamani. Nedaudz padomāju un devos uz pilsētas centru, kur nesen bija uzcelta pieczvaigžņu viesnīca "Central". Es nezinu, kurš anglomāns izdomāja krievu ausij tik jēgpilno vārdu, varbūt mēram Poļiščukam bija nostalģija pēc vētrainās jaunības? Lai nu kā, bet tagad katrs deputāts un uzņēmējs, kurš ir viesojies mūsu pilsētā, var ar lepnumu paziņot, ka kādu laiku pavadījis Krievijas "Centrālē". Un velns viņus rāvis, tos mūsu biznesmeņus un viņu nostalģiju! Man galvenais, lai viesnīcā būtu ne tikai labs restorāns, bet arī šiks. ja līksmot tad līksmot! Krieviski. Kā pirms nāves.
Es izgāju pa Akadēmiķa Amosova ielu un nogriezos uz Uzvaras prospekta. Vēl divi kvartāli - un viesnīca.
Apsteidzot mani, ceļa malā piebrauca melns mikroautobuss ar tonētiem logiem. Durvis nedaudz atvērās, no salona paskatījās spēcīgs puisis un uzsauca:
- Jaunais cilvēk!
- Vai jūs to man? – biju pārsteigts, neizpratnē skatīdamies apkārt.
- Jums, jums. Varat pastāstīt, kā nokļūt Puškina bulvārī?
- Paldies par jauno cilvēku, - pasmaidīju, piegāju tuvāk un noliecos. - Pirmajā krustojumā, - rādīju ar roku, - pagriezieties pa labi, un tad ...
Pabeigt nepaspēju. Kāds mani no mugurpuses pagrūda, pasažieris saķēra mani aiz jakas, un vienā acu mirklī es atrados mikroautobusa salonā uz grīdas, ar seju pie tās.
– Nemēģini bļaut! - brīdināja pasažieris.Viņš jau sēdēja man virsū un, rokas savilkdams aiz muguras, uz plaukstu locītavām uzlika roku dzelžus.
Ne tikai bļaut, nevarēju pat paelpot - no negaidītā uzbrukuma man aizžņaudzās kakls .
Man pāri galvai uzvilka auduma maisu, un mašīna rāvās uz priekšu.
– Vai nebūtu labāk aizlīmēt viņam muti ar līmlenti? - Kāds cits pajautāja.
Mani pacēla no grīdas un apsēdināja sēdeklī.
- Nav vērts. Viņš ir prātīgs cilvēks... vai ne?
Caur maisa audumu jutu, ka kāds uzelpo man uz vaiga. Kakls joprojām neatlaidās, un es tikai pamāju. Sasodīts, re, kādus artišokus dabūju! Ar konjaku...
- Tūlīt mēs labāk izdarīsim...
Jutu, kā man atrota piedurkni, mēģināju pretoties un nokunkstējos.
– Nepretojies, tā es varu caurdurt vēnu!
Rokā iedūrās adata, un es pārstāju raustīties.
- Tā būs labāk…
- Ko viņš tur īd? Mēli no bailēm norijis? Patausti, bikses nav piečurājis?
Apziņa sāka apmākties, arvien šaurākā virpulī manu acu priekšā neprātīgi virpuļoja tumsa.
- Ja tev interesē, tad pats arī tausti... - atnāca līdz ausīm, kā caur vati, un es izkritu no realitātes.
ASTOTĀ NODAĻA
Kā no paģirām, sāpēja galva, mute bija sausa, negribējās atvērt acis. Nokāru roku, taustījos pēc ūdens pudeles, ko vienmēr noliku pie gultas uz nakti, bet neko neatradu. Kur es vakar tā, ka aizmirsu ieliet ūdeni, un gaisma... gaismu neizslēdzu? Tā caur aizvērtiem plakstiņiem griež, ka sāp acis... Pag, no kurienes tik spoža gaisma? Man istabā viena spuldzīte lustrā, un pat tā taupības labad mazjaudas. Mūžīgā puskrēsla.
Aizsedzis acis ar roku, pavēru plakstiņus. Gulēju nevis savā dīvānā, bet uz gultas nepazīstamā istabā ar balinātām sienām, svešā džemperī un svešās džinsās. Novaidējies piecēlos sēdus un, joprojām sargādams acis no spilgtās gaismas, paskatījos apkārt.
Istaba bija neliela – divi reiz trīs metri –, bet ar augstiem griestiem, no kurienes plūda neizturami spilgta gaisma. Sienā pie gultas galvgaļa divu metru augstumā bija neliels lodziņš, pretī dzelzs durvis, blakus izlietne. No šīs sienas dažādos līmeņos izvirzījās divi balti plaukti. Viens plaukts lielāks un augstāks - galds, otrs mazāks un zemāks - krēsls. Kur, pie velna, esmu nonācis? Ar ko vakar tik ļoti piedzēros?
Piesteberēju pie izlietnes, atgriezu krānu un, noliecies pie tā, sāku alkatīgi dzert ledusauksto ūdeni, līdz sāka salt zobi. Sausums mutē pazuda, bet domas skaidrākas nekļuva. Uz izlietnes plaukta stāvēja ziepes, no glāzes rēgojās zobu pastas tūbiņa un zobu birste, blakus karājās dvielis. Visi aksesuāri jauni, nelietoti. Kur tad es galu galā atrodos?!
Atkal atvēru krānu, pabāzu zem tā galvu, nomazgājos un sāku berzēties ar dvieli. Ledainais ūdens galvassāpes mazināja, un apziņa sāka lēnām skaidroties.
Istaba bija ārkārtīgi līdzīga cietuma kamerai, tikai tīra un sakopta pēc Eiropas standartiem. Vai tiešām šāda kamera paredzēta priviliģētajiem? Interesanti, kāpēc es nonācu tādā? Reti piedzeros, nekad nezaudēju atmiņu un arī neiesaistos kautiņos. Tāds nu esmu dzimis - kluss, vienkāršs cilvēciņš. Bet visam jāatgadās pirmo reizi – varbūt šņabis izrādījās viltots, radīja īssavienojumu smadzenēs, un es iemaisījos kādā kautiņā?
Istabā spoguļa, lai palūkotos, vai sejā nav zilumu, nebija, un es sāku pārlūkot, vai uz drēbēm nav asiņu. Drēbes bija jaunas, tīras, un tikai tad es sāku kaut ko atcerēties. Šķiet, ka drēbes nav no kāda svešinieka pleca, šķiet, ka pats vakar nopirku... Un tad šķiet, gribēju pusdienot Centrālās viesnīcas restorānā... Miegdamies no spožās gaismas, atkal paskatījos apkārt. Varbūt, "Centrālē" piedzēros līdz velniņiem, un gādīgie šveicari nekavējoties aizvadīja mani uz istabiņu.
Pavilku ar pirkstu gar sienu un pārsteigts atklāju, ka tā nav balināta, bet gan no plastmasas ar oriģinālu tekstūru. Vai viesnīcas numuri būtu stilizēti kā cietuma kameras? Pilnīgas muļķības. Es pakratīju galvu, un tad man pakausī kaut kas noknakšķēja, karsts vilnis pārskrēja pār galvas virsmu, un atmiņa atjaunojās.
Hm-jā... Šī noteikti nav "Centrāla" viesnīca, bet cietums, pie kam ļoti ērts. Pie griestiem dzīvsudraba lampa, režģa vietā uz loga matēts stikls, neapšaubāmi ložu necaurlaidīgs. Bet grīda nav cementa, silta - nupat pamanīju, ka staigāju zeķēs, bet aukstumu nejūtu. Pārbaudīju kabatas, bet tajās neko neatradu. Dokumenti, atslēgas, nauda – viss bija pazudis. Nebija jakas, cepures un jaunās mohēras šalles. Pazudusi arī pavisam jaunā džinsu josta. Galu galā taču cietums - lai nemēģinātu pakārties, lai gan, kā to var izdarīt ar jaku vai cepuri, nav līdz galam skaidrs. Par jostu un šalli protams, viss kārtībā... Paskatījos zem gultas, atradu tur apavu pārvalkus, uzvilku bahilas. Tiesa, šeit īpaši nepastaigāsi – četri soļi no durvīm līdz logam, un četri soļi no loga līdz durvīm. Maratona distance. Te nu bija artišoki ar konjaku ... Ironizēji par "Centrālo"? Saņem nu!
Jau iepriekš paredzot rezultātu, pavilku durvju rokturi, taču, kā jau gaidīts, durvis neatvērās. Nebija ko darīt, piegāju pie galda un izmēģināju tā izturību. Plastmasas plāksne sēdēja sienā kā iebetonēta. Apsēdos uz plaukta-krēsla. Tas nav cietums, bet drīzāk gan trako māja, tikai atkal priviliģētām personām - gultas veļa bija sniegbalta.
It kā apstiprinot manas domas, durvis klusi atvērās, un uz sliekšņa parādījās kalsnējs vīrietis baltā halātā ar bezkaislīgu seju. Viņš piegāja pie galda, nolika man priekšā vienreiz lietojamu krūzi un piepildīja to no plastmasas pudeles.
- Dzeriet!
Atnācēja balss bija tikpat bezkrāsaina un bez izteiksmes kā viņa seja. Diez vai ārsts, drīzāk sanitārs.
Paņēmu glāzi un uzmanīgi to paostīju. Šķidrums nesmaržoja.