- Kāpēc vilcinies? – Buratino steidzināja.
Ar labo kāju viņš iekāpa sienā un jautājoši paskatījās uz mani. Krēslainajā gaismā zilais bezrocis un zaļās bikses izskatījās vienādi pelēkas, it kā es būtu kļuvis daltoniķis. Drūma perspektīva...
- Jaku uzvilkt? - pajautāju, ar šaubām, paskatoties uz pakaramo.
- Jaku? - pārautāja Buratino. - Ak, jā, jūs eksistējat ierobežotā temperatūras diapazonā... Vārgi radījumi. Uzvelc gan.
Nezinu, kāpēc, bet rokas man jutās kā no vates, it kā nevis es tās kustinātu, bet tas pats neredzamais leļļu vadītājs. Ar nepaklausīgiem pirkstiem sasēju šalli, uzvilku jaku, uzvilku cepuri. Tad nedroši piegāju pie sienas un uzmanīgi pielika tai roku. Nekas nenotika. Siena bija auksta un cieta.
- Aizver acis! - pavēlēja Buratino.
Es paklausīgi aizvēru.
- Ko tu redzi?
- Neko. Tumsu.
- Tagad iedomājies, ka tumsa ir visur un tā ir ne tikai tumsa, bet arī tukšums.
"Kāpēc būtu jāiedomājas tumsu visur," es pie sevis sašutu - "ja tā tāpat visapkārt un acis aizvērtas?" Un pēkšņi sajutu, ka plauksta vairs neatbalstās pret sienu, bet karājas gaisā. Ar aizvērtām acīm mēģināju sataustīt sienu, bet nekas neizdevās. Tad atvēru acis un ieraudzīju, ka roka ir sienā līdz elkonim.
Istabā uzliesmoja apžilbinoša gaisma, atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās Ivanovs. Sasarcis un apmulsis. Izrādās, ka Buratino mani par daltoniķi nepārvērta.
- Kurp tad tu?! - Ivanovs aizsmakušā balsī pajautāja, uzmanīgi skatīdamies uz manu roku, kas bija līdz elkonim sienā.
- Kurp? - es pārjautāju, un vatētais nejutīgums, kas līdz šim ierobežoja ķermeni, pazuda, to aizstāja jautra neapdomība. Spēja darīt to, ko citi izdarīt nevar, vienmēr izraisa pārākuma sajūtu. - Turp, - es pamāju uz sienu un atriebīgi piebildu: - Hī-hī, ha-ha, he-he!
Ivanovs metās pie manis, bet es steidzīgi iekāpu sienā, tā arī nepaspējis viņam parādīt garu "degunu", kā to darīja manas lelles, lai gan ļoti gribēju. Saprotu, bērnišķums, bet, kad cilvēks visu mūžu nostrādājis leļļu teātrī, izrāžu atmosfēra un personāžu ākstības neviļus nogulsnējas prātā un ietekmē uzvedību. Ceru, ka Ivanovs atsitās pret sienu ar tādu pašu spēku kā nesen es, dzenoties pakaļ Buratino. Tomēr maz ticams – viņš metās uz mani pa pieskari... Žēl.
DEVĪTĀ NODAĻA
No uzkalniņa pavērās skats uz ne pārāk platas upes līkumu ar stāviem krastiem, apaugušiem ar biezu jauktu koku mežu. Kreisajā pusē starp izpletušos priežu stumbriem bija redzama divstāvu guļbūve, bet lejā, tieši zem manis, - koka piestātne ar kādu pusnogrimušu laivu. Uz mola sēdēja zvejnieks brezenta jakā ar pār galvu uzmestu kapuci un skumji skatījās uz nekustīgo pludiņu.
Spoži spīdēja Saule, upe pamazām nesa tumšus ūdeņus, bet visdīvainākais bija tas, ka šeit valdīja rudens. Kur, jābrīnās, kurā Zemes nostūrī tas varētu būt, ja tagad esam ziemas vidū?!
- Patīk? - jautāja Buratino.
Es nokāsējos, paskatījos uz mazo koka cilvēciņu.
- Kur mēs esam?
- Vai tev nav vienaga? – Buratino paraustīja plecus. - Bet šeit nav slikti, vai ne?
Nošņirkstināju zobus. Nupat, no viena tāda, ar mīklām, tiku vaļā, kad jau otrs, kam patīk galvu jaukt uzradās! Neko neteicis, sāku pa taciņu kāpt lejup uz molu.
Izdzirdējis soļus, makšķernieks pašķielēja mūsu virzienā un atkal blenza uz pludiņu. Viņš izskatījās apmēram sešdesmit gadus vecs, bet biezajā melnajā bārdā nemanīja neviena sirma mata. Noteikti mežsargs, un guļbaļķu māja starp kokiem ir viņa būda. Vai mežsaimniecības kantoris.
- Labdien, - pasveicināju.
Zvejnieks drūmi pamāja.
- Ķeras? - jautāju, domās apdomājot, kā, neradot aizdomas, pajautāt, kur mēs atrodamies.
- Skaties pats... - zvejnieks nopūtās un pastūma spaini man tuvāk.
Paskatījos un noelsos. Spainis bija līdz pusei pilns ar kaut kādiem caurspīdīgiem radījumiem, kas izskatījās pēc medūzām, bet ar lielām acīm. Acis skatījās uz mani un mirkšķināja.
- Kas tad tie?!
- Nevis tie, bet viņi, - nomurmināja zvejnieks. - Ustjupendi ... Visas zivis aizbaidīja ... Domā, ka es te makšķerēju, lai ar viņiem paspēlētos. Lai pasēž spainī, kļūs gudrāki ...
- M-jā... - es neskaidri novilku, neatradis ko atbildēt. Bet ko te lai atbild? Ustupendi vēlas paspēlēties ar vectēvu, bet viņš nevēlas. Bezizejas situācija.
- Kas tas tāds ar tevi kopā? - makšķernieks pašķielēja uz Buratino. Viņš uzdeva jautājumu mierīgi, it kā katru dienu satiktu dzīvas lelles.
- Šitas? - pārjautāju. - Buratino.
- Pats redzu, ka nav Malvīna, - večuks turpināja ar nesatricināmu mieru. - Es jautāju, kas viņš tāds ir?
- Kas ir, vecais, tev slikti ar dzirdi? – Buratino sašuta. - Tāds ir mans vārds!
- Nu, ja Buratino, tad Buratino, - makšķernieks saviebās. - sūda konspiratori... Uz ilgu laiku pie mums?
Nenoteikti paraustīju plecus un pašķielēju uz Buratino.
- Uz palikšanu! - Viņš kategoriski izgrūda.
- Nu, nu, - večuks iesmējās bārdā. - Padzīvosim - redzēsim... Kas ta pats būsi?
Viņš vērīgi paskatījās uz mani no zem kuplajām uzacīm, un kaut kas viņa skatienā man šķita pazīstams.
- Es? Jegoršins...
Neko stulbāku nevarēju izdomāt, bet, par laimi, šajā brīdī večukam priekš manis vairs neatlika laika. Straume pludiņu aiznesa pie niedrēm, tas pēkšņi pazuda zem ūdens, makšķere saliecās, un vecais gandrīz iekrita no dēļiem ūdenī. Ūdens pie niedrēm saburbuļoja kā vārīdamies, večuks izrāva no kabatas nazi un pārgrieza auklu.
- Velns parāvis! - Viņš lamājās. - Vazājas te visādi, novērš uzmanību! Gandrīz pašu piranoīds noķēra ...
Ūdens pie niedrēm sāka norimt, bet vietām no apakšas turpināja parādīties reti burbuļi, kas virspusē plīsa izdalīdami bālganus tvaikus.
Vecais atkal ķēra kabatā, izņēma atslēgu ar numuriņu un pasniedza man.
- Ņem. Otrais stāvs, devītā istaba. – Viņš pašķielēja uz Buratino. – Vai arī jums vajag divas istabas?
- Pietiks ar vienu, - sacīja Buratino, paņemot atslēgu. - Vai tā ir no zelta?
- Ko?! - večuks uz viņu izbolīja acis. - Kas es tev - bruņurupuciene Tortilla?
Ūdens pie niedrēm uzpūtās ar kupri, un no turienes ar raksturīgu spļāviena skaņu izlidoja nogrieztā makšķeraukla ar āķi, atsvaru un pludiņu. Kā laso, aukla apvijās ap makšķeri, sāpīgi iesitot večukam ar atsvaru pa roku.
- Ejiet tak jūs visi! .. - večuks skaļi nokliedzās, novērsās un sāka izkabināt āķi no brezenta jakas piedurknes.
Intonācijas viņa balsī stipri atgādināja sētnieku Mihaļiču. Abiem večukiem bija kaut kas kopīgs, un ne tikai kašķīgais raksturs.
- Ejam, - teicu Buratino. – Netraucēsim.
- tā ja, - nepagriežoties večuks nomurmināja. - Lasieties...
Uzkāpu pa taciņu nogāzē un devos uz māju. Buratino sekoja man palekdamies, turot rokā milzīgu atslēgu, gandrīz uz pusi no viņa auguma. Tolstoja pasakā zelta atslēdziņas garuma un koka lelles auguma attiecībai netika pievērsta īpaša uzmanība, un pārbaude dabā lika šaubīties par Buratino pasakainajiem piedzīvojumiem. Ko lai dara, tur - literāra hiperbola, te - realitāte, kas vairāk izskatās pēc murgiem.
Taciņa vijās starp kokiem, un tie bija visparastākie: priedes, egles, bērzi, apses. Starp stumbriem vizēja pašas parastākās upes ūdens, kurā dzīvoja lielacaini ustjupendi, bet atvarā pie niedrēm sēdēja noslēpumainais piranoīds. Kur mani atvedis koka Susaņins?! Vai arī... Varbūt ar mani jau ir padarbojušies "Horizonta" speciālisti, un es, ietīts trakokreklā, guļu uz gultas, un viss, ko redzu, ir iluzora pasaule, ko iedvesmojusi slimā iztēle?