Es Mihaliču atradu pagalmā ar lauzni, skaldot no ietves ledu.
- Parādu atnesi? - Viņš drūmi pajautāja. - Ja nē, vari apgriezties un čāpot prom.
Par kastes un letes glabāšanu viņš iekasēja simts rubļu mēnesī, bet pēdējos divus mēnešus es viņam biju palicis parādā.
- Atnesu, atnesu!
Mihaličs iegrūda lauzni kupenā, novilka dūraiņus un pastiepa roku.
- Dod šurp.
- Bīsties Dieva, Mihalič! - lūdzos. - Esmu nosalis kā cuciks, rokas galīgi stīvas. Saliksim visu būcenī un tad atdošu.
Mihaličs uzmeta man neticīgu skatienu, klusējot pagriezās un ieveda mani kāpņu telpā. Atslēdza būceņa durvis un piekasīgi noskatījās, kā es iebāzu leti un kasti zem kāpnēm starp slotām un lāpstām.
- Ja sameloji, - viņš brīdināja, - izmetīšu tavas panckas pie velna vecmātes uz ielas!
"Tad uz ielas vai pie velna vecāsmātes?" - man galvā iešāvās sarkastiska doma, bet es to neizteicu. Mihaliču labāk nekaitināt. Lai gan strādājis par skolotāju, tomēr mācījis fizkultūru, nevis krievu valodu. Bet vispār jau arī mūsdienu krievu valodas skolotāji mani lāga nesaprastu.
- Tu ko, Mihalič, vai nu es tevi esmu kādreiz mānījis?
Es novilku cimdus, ar elpu sasildīju pirkstus, tad pasniedzos kabatā un izņēmu četrus simtus rubļu.
- Te būs parāds un avanss divus mēnešus uz priekšu.
Mihaličam pārsteigumā uzrāvās uzacis, viņš paņēma naudu, saskaitīja un uzreiz kļuva laipnāks. Izvilka no vatenieka kabatas pieliekamā atslēgas dublikātu un pasniedza to man.
- Tad ņem. Cilvēks tu esi akurāts, nokārtoties te nesāksi, es tev noticēšu. Bet, ja paliksi parādā naudu, atkal atņemšu.
- Paldies par uzticību! - Es jautri nosalutēju, iebāzu atslēgu kabatā, paķēru tarbu ar pagali un izmetos uz ielas. Uz dzimšanas dienas svinībām mani gaidīja pēc divām stundām, bet man tik un tā bija jāsamaina dolāri pret rubļiem un jānopērk Ljubašai dāvana. Agrāk domāju par lūpu krāsas vai krūšturu dāvināšanu, bet tagad ar tādu naudu tas šķita nožēlojami. Tomēr Ljubašai paliek trīsdesmit pieci, gandrīz apaļš datums.
Samainīju naudu universālveikala valūtas maiņas punktā, un tepat nolēmu salūkot dāvanu. Universālveikalā ieskatījies nebiju jau sen, nebija pa kabatai, labprātāk iepērkos tirgū no "pauniniekiem" - lai arī kvalitāte nav diez kāda, toties daudz lētāk. Tagad nolēmu netaupīt - dzīvojam taču vienreiz. Uzdzīvosim nu, sētmaļu skrandaiņi!
Sākumā gribēju nopirkt pulksteni - lai tā ir tāda kārtīga piemiņa. Bet, ejot garām juvelierizstrādājumu nodaļai, paskatījos uz skatlogu un sastingu, apburts no sudrabaina tirkīza komplekta. Apgaismojuma staros dzirkstīja sudrabs, un tirkīzs mirdzēja kā Ljubašas acis. Turklāt tirkīzs ir Ljubašas zodiaka akmens ... Neesmu māņticīgs, neticu zīmēm vai horoskopiem, bet mode ir mode. Un cena arī ļoti saprātīga - trīsarpus tūkstoši.
- Vai tas ir rubļos? - katram gadījumam, pajautāju pārdevējai.
Pievilcīgā pārdevēja vērtējoši paskatījās uz mani un ieraudzīja savā priekšā zemnieku ar sarkanu seju nobružātā aitādas kažokā un neizskatīgā cepurē.
- Jā ... - savilkusi lūpas, viņa noburkšķēja. Bet, tā kā universālveikalā nebija klientu un viņai bija garlaicīgi, sarkastiski piebilda: - Par valūtu - zāles otrā galā.
Es ignorēju izsmieklu un vēlreiz paskatījos uz garnitūru. Bija daudz priekšmetu: gredzens, auskari, kulons ar ķēdīti, auskars nāsī, auskars nabā, auskars ... nu, vispār jau skaidrs, kur. Hm ... Jauniešiem varbūt tas ir lietas kārtībā, bet, atklāti sakot, es nezinu, kā Ljubaša uzņems auskaru šajā ... šajā ... un arī nāsī un nabā.
- Vai visi priekšmeti tiek pārdoti kopā vai arī var iegādāties atsevišķi?
- Jebkurš priekšmets pēc jūsu izvēles, - pārdevēja atmeta, uz mani neskatoties.
- Ak tā? - es uzmundrinājos. - Tad saskaitiet, cik maksās kulons, gredzens un auskari ... - Apklusu, es steigšus izlaboju: - Auskari ausīs.
Pārdevēja nicinoši nošņācās, pašķielēja uz mani, bet tomēr paņēma kalkulatoru un saskaitīja.
- divi tūkstoši trīs simti rubļu.
- Ņemšu.
Izņēmu no kabatas piecsimtnieku iepakojumu, ko saņēmu valūtas maiņas punktā, noskaitīju piecas naudas zīmes un uzmetu uz letes.
Pārdevēju, šķiet, nomainīja. Viņa izplūda smaidā un sāka čivināt, it kā mans aitādas kažoks acumirklī būtu pārvērties par fraku, bet ausaine - par platmali. Droši vien parkā ar negaidīti dāsno klientu uzvedos tieši tāpat.
- Vēlaties iesaiņot vai ielikt futlārī?
- Futlārī.
- Tas ir vēl divi simti rubļu.
Es piekrītoši pamāju.
Pārdevēja no zem letes izņēma futlāri, garu kā zīmuļu kasti, pārklātu ar melnu samtu, ielika kulonu ar ķēdīti, auskarus, tad paņēma gredzenu un jautājoši paskatījās uz mani.
- Atvainojiet, bet kāds izmērs?
- Kas par izmēru? - nesapratu.
- Gredzenam.
Es izmēru nezināju, bet, atcerējies Ljubašas tievos pirkstus, ātri attapos.
- Tāpat kā mans mazais pirkstiņš.
Pārdevēja profesionāli paskatījās uz manām rokām, nomainīja gredzenu pret citu un pasniedza to man.
- Pielaikojiet.
Uzvilku gredzenu uz mazā pirkstiņa, paskatījos, un sudraba krāsā ieliktais tirkīzs atkal apbūra mani ar Ljubašas acu zilgmi.
- Jā ... Tas kas vajadzīgs ... - apbrīnodams izdvesu, atdodot gredzenu.
Pārdevēja iesaiņoja gredzenu, aizvēra futlāri un, iepakojusi plastmasas maisiņā, pasniedza to man.
- Paldies par pirkumu.
Saldais smaids viņas sejā izskatījās pielīmēts, un es neviļus atzīmēju, cik maz šim smaidam ir kopīga ar "Sniegbaltītes" smaidu, kas man gāja garām pāri sniegotajam laukumam.
- Un jums paldies ... - novērsis acis sānis, es noņurdēju un paslēpu futlāri kažoka iekšējā kabatā. Tuvāk sirdij. Pēdējā laikā esmu kļuvis sentimentāls.
- Ienāciet atkal, - pārdevēja turpināja smaidīt savu viltus smaidu.
- Pilnīgi noteikti, - paklanījos un, nespēdams pretoties, atriebos par izsmieklu: - Kā tikai, tā uzreiz.
Pārtikas veikalā nopirku pudeli šampanieša un pudeli konjaka. Gribēju ņemt torti, bet laikus apdomājos. Ljubaša noteikti izceps pati un apvainosies, ja atnesīšu pirkto. Runājot par tortēm, viņa ir meistare, un neviena torte no nesen atvērtajiem itāļu vai franču konditorejas veikaliem pilsētā nevarēja līdzināties viņas darinājumiem. Lai cik garšīga tā nebūtu. Kaut vai tāpēc, ka tā ir Ljubašas torte.
Pie Ljubašas mājas es iegriezos ziedu kioskā un par pasakainu cenu nopirku piecas milzīgas sarkanas rozes. Sienot pušķi ar sudrabainu lenti, pārdevēja runīgi lasīja lekcijas, kādā ūdenī un kā likt rozes, lai tās ilgi stāvētu. Izrādās, ka istabas ūdens ir vajadzīgs, nostādināts, pasaldināts ar cukuru, kātiņi jāgriež un jāsašķeļ no jauna. Un tā kātiņa daļa, kas atrodas ūdenī, ir jāatbrīvo no zariem un ērkšķiem. Pārdevēja ielika ziedus garā kastē un brīdināja, ka šādā laikā nedrīkst atrasties ārā ilgāk par desmit minūtēm - ziedi var nosalt. Labāk ņemt taksometru.
Es klusējot māju ar galvu, bet, izgājis uz ielas, taksometru neņēmu. Līdz Ljubašas mājai bija piecu minūšu gājiens, bet katram gadījumam noskrēju distanci trijās. Iemetos kāpņu telpā, uzkāpa trešajā stāvā, durvju priekšā atvilka elpu un paskatījās pulkstenī. Biju atnācis septiņas minūtes par agru. Labi. Vīrietim vajag ierasties nedaudz agrāk un nekavēties. Kavēšanās ir sievietes prerogatīva.