Apnikuši šie bezjēdzīgie piedzīvojumi, vairāk par rūgtu rutku. Dzīvoju taču klusi, mierīgi, bet tad še tev ... nekādu naudu vairs negribu. Kaut tikai viss atgrieztos savās sliedēs, lai vairs nekad nesatiktu tādu mirušu pasūtītāju, kaut acis vairs neredzētu koka pagales un dolāru pakas... Bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā. Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, es bez vilcināšanās būtu pasūtījis to līķi pie velna vecāsmātes! Nebūtu uzdāvinājis Ļubašai tirkīzu rotaslietu komplektu, kura dēļ sākās mūsu nesaskaņas, bet būtu uzdāvinājis vienu rozi. Būtu izdzēruši glāzi vai divas uz citrona miziņām nostādināta degvīna, būtu uzklausījis sev adresētus Oksanas kodīgos izteikumus, bet būtu laimīgs. Tikai tagad es pa īstam sapratu, ko biju pazaudējis un kur tā ir – mana laime. Ne jau nu naudā.
- Tu tagad nevari iet mājās, - saprātīgi paziņoja Buratino. – Gaida tevi tur.
- Bet šeit varu? - vienaldzīgi pajautāju. Nospļauties man par to, kur ir šī viesnīca un cik labi es te paslēpos no grupas "Horizonts". Vēl jāpadomā, ar kuru labāk: ar Ivanovu, vai Buratino. Pavadīt savu atlikušo dzīvi šeit, taisot lelles, kas atdzīvojas, man absolūti negribējās.
- Arī šeit nav īpaši ērta vieta, - piekrita Buratino. Pagaidīsi pāris dienas, kamēr es atradīšu drošāku patvērumu.
"Mainu cietuma kameru ar eiroremontu pret vecā režīma kazemātu ar skatu uz dabu," - nodomāju. Pagriezos, iemetu cepuri gultā, novilku jaku, pakāra to uz krēsla. Tad dziļi ievilku elpu, paņēmu no galda televizora tālvadības pulti, apsēdos gultā un nospiedu taustiņu.
Ekrāns iedegās, un tajā parādījās violeta citplanētieša seja ar ragiem un cūkas purnu.
- Ulu-pu-pu, pu-pu, - teica seja. - Ulu-pu-pu, pu-pu!
Fantastiskā filma bija nepārprotami zemas kvalitātes. Statisks kadrs, purns noteikti no kartona, bez tulkojuma, bez subtitriem.
- Uļju-pu-pu, pu-pu, - atkārtoja seja.
Es saviebos un izmēdījos:
- Ulu-pu-pu, pu-pu!
Purns pēkšņi sāka izskatīties pārsteigts.
- Ulu-pu? - Tas jautāja.
Buratino paņēma no manis tālvadības pulti un izslēdza ekrānu.
- Tas nav televizors, - viņš pateica.
Un tad man palika nelabi. Ne tikai nelabi, bet nelabi līdz ūkai. Pilnīga trako māja. Ja trakais saprot, ka ir traks, vai viņu var uzskatīt par traku? Vai arī tā ir jau trakuma gradācija: mazliet trakie, pustrakie, gandrīz trakie... Kādā stadija piemērojama man?
- Paliec šeit, - teica Buratino, - un es veikšu rekognoscēšanu un drīz atgriezīšos.
Viņš iekāpa sienā un bija tāds.
Kādus vārdus zina - "rekognoscēšana" ... Nē, nestāstiet niekus, ne pasauli izzināt atnācāt, par zemes pasauli jūs tāpat zināt daudz.
Es atgāzos gultā un bez domām skatījos griestos. Domas plūda kūtri un apātiski. Manā dzīvē viss aizgājis kājām gaisā. Negribējas vairs neko. Tāda ir cilvēka daba - nolādi nevērtīgo dzīvi, kā saka, nevis dzīvo, bet velc nožēlojamu eksistenci, ilgojies pēc kardinālām pārmaiņām, bet, kad tās notiek un tevi aicina sākt dzīvi no jauna, kā tīru lapu, izrādās, ka to nemaz nevēlies. Sāc atcerēties pagātni un pamani, ka tajā bijis kaut kas tāds, ko aizmirst negribas, negribas pazaudēt, izsvītrot – citādi izrādīsies, ka savu dzīvi esi nodzīvojis velti. Manā vecumā ir grūti sākt no nulles. Bet lieta ir tāda, ka no nulles sāk, kad nekā nav dvēselē, aiz dvēseles un nav neviena, kas virs dvēseles. Manā dvēselē palikuši pelni, aiz dvēseles stāvēja dolāru žūksnis, kuru nebija kur tērēt, bet virs dvēseles stāvēja uzreiz divi. Turklāt tie, no kuriem nevar atbrīvoties, kuriem spēks, stiprāks par dzimtbūšanu ...
Ar šīm drūmajām domām es aizmigu.
No snaudas pamodos pēkšņi un uzreiz, it kā kāds būtu pagrūdis. Istabā valdīja pelēka nokrāsa, un pie durvīm stāvēja mirgojoša viesnīcas komendanta hologramma.
- Pavakariņot vēlaties? - jautāja komandanta Zatonska kopija.
- Cik pulkstenis? - noņurdēju.
- Kur? - Savukārt jautāja komendants.
Padomāju. Izrādās, ka Buratino mani aizvedis ne tikai tālu, bet ļoti tālu, ja laika starpību mēra laika joslās.
- Šeit.
- Astotā starpnieks.
Es piecēlos sēdus gultā un neizpratnē papurināju galvu.
- Kas ir "starpnieks"?
- Laika vektors telpiskajā krokā, kas perpendikulārs Zemes laika virzienam, - komendants tūlīt paskaidroja.
Man atkrita žoklis. "Laika vektors ... telpiska kroka ..." Kas tie par murgiem ?! Aizvēru muti, pašūpoju galvu, noriju.
- Kur... es... atrodos? - jautāju atdalot vārdus.
- Zvaigžņu piligrimu viesnīcā, - Zatonskis paziņoja kā pašsaprotamu lietu.
- Un... Un kur atrodas viesnīca?
- Uz Zemes, telpas-laika krokā.
- Kā tas ir?
– Vai tad "Horizonta" kantorī jūs neinstruēja?
Nožagojos. Re kādas lietiņas ... Izrādās, viesnīca pilnībā pieder bēdīgi slavenajai organizācijai "Horizonts". Ir nu gan - patvērums! Spriežot pēc Buratino īsajām piezīmēm, viņš šeit bija bijis, kas nozīmē, ka sazinājās ar "Horizontu". Tad kāpēc viņu medī? Manā galvā viss bija sajucis, bet tik un tā attapos.
- Ivanovs skaidroja, bet es ne visai labi sapratu.
- Ar Jevgeņiju Viktoroviču kopā strādājat? - komandants brīnījās.
- Jā. Un kas tad ir?
- Dīvaini, ņemot vērā viņa stāvokli ...
Ar tādu cieņu tika pateikts, it kā Ivanovs būtu ja ne "Horizonta" vadītājs, tad rangā nekādi ne zemāks par pirmo vietnieku.
Un tad kļuvu nekaunīgs. Jau sen esmu ievērojis, ka organizācijās ar stingru subordināciju nekaunība ir labākā uzvedības līnija.
- Nav jūsu darīšana, ar ko es strādāju. Esmu uzdevis jautājumu un vēlos uz to saņemt atbildi.
Man šķita, ka hologrammai nevajadzētu domāt un, funkcionējot robotu programmas līmenī, nedrīkstētu uzdot jautājumus, bet tikai atbildēt uz tiem. Kā jebkuram apkalpojošam personālam jebkurā viesnīcā. Bet fakts bija tāds, ka šī viesnīca nepiederēja pie kategorijas "jebkurš", un komandanta hologramma, šķiet, bija apveltīta ar zināmu intelektu.
- Telplaika krokas ir dabiski topoloģiski veidojumi uz pietiekami lielas masas materiālu ķermeņu virsmas. Trīsdimensiju pasaulē to klātbūtni raksturo anomālas elektromagnētiskas, gravitācijas un laika parādības. Šajā krokā atrodas divus kilometrus garš Korstenas upes augšteces posms. Tiek izmantota kā pārkraušanas bāze kopš divdesmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Vai esat apmierināts ar atbildi?
No skaidrojuma praktiski neko nesapratu, izņemot to, ka viesnīca šeit pastāv jau kopš pagājušā gadsimta vidus. Tad ir saprotams, kāpēc tāds iekārtojums numurā. Tas nesakrita ar Ivanova datiem, kurš apgalvoja, ka programma "Horizonts" pastāv no pagājušā gadsimta beigām, taču, kā es sapratu, viņam samelot, kā pedzerties.
- Esmu apmierināts, - es ar gudru izskatu pamāju, bet tajā pašā laikā man šķita, ka komandanta hologrāfiskā kopija sarkastiski pasmīnēja.
- Tad vakariņas ēdīsiet? - Viņš atkārtoja.
Padomāju. Pusdienas ar Ivanovu bija diezgan sātīgas, un man vēl ēst negribējās.
- Nē.
- Kad vien vēlaties, zvaniet man bez vilcināšanās un jebkurā diennakts laikā, - pateica komandants un iztvaikoja.
Ja pirmo reizi piedāvājumu “bez vilcināšanās” pieņēmu par elementāru pieklājību, tad tagad sapratu, ka tas ir dabisks pakalpojums. Hologrammai nav nepieciešams gulēt vai ēst. Un, neskatoties uz acīmredzamo intelektu, tai neeksistē citu problēmu, izņemot viesu apkalpošanu. Bet man problēmas bija vesels vezums un mazi ratiņi piedevām.
Izkāpu no gultas, piegāju pie loga un paskatījos ārā. Pār upi mirdzēja šaurs jauna mēness sirpītis, bet redzamība bija kā mākoņainā dienā, tikai rudens zelta krāsas un skuju zaļums saplūda vienotā pelēkā tonī. Šķiet, ka Buratino mani apveltījis ar nakts redzi uz visiem laikiem.