No drūmajām domām sagribējās piedzerties. Parasta cilvēka, kas nokļuvis izmisuma situācijā, dabiskā vēlme. Piedzerties līdz malkas pagales stāvoklim, un lai kaut zāle neaug. Pagalmā - zāle, zālītē - malka... Tas, ja par alkoholiķiem. Nekad nepiedzēros, līdz samaņas zudumam, bet tagad ļoti gribēju tieši to. Ja nu pēdējo reizi? Šajā dzīvē…
Aizgāju uz virtuvi, alkohola meklējumos pārmeklēju visus skapīšus, bet neko neatradu. Vājā cerībā atvēru ledusskapi ... un sastinga, it kā būtu uz vietas iesakņojies. Ledusskapis bija pārpildīts ar pārtiku plastmasas maisiņos, gluži kā lielveikala pārtikas preču nodaļas plaukts. Ai, kas par Mironu! Neviļus apmulsumā pārlaidu skatienu pār nabadzīgo virtuves iekārtu. Izrādās, ka arī viņam paveicies. Kā viņš tur teica - "Dievs mīl trīsvienību"? Ak tu, mūsu ateists...
Ledusskapī nebija ne degvīna, ne konjaka, bet visas durvis pārpildīja alus pudeles. Diemžēl no tā piedzerties nevar.
Paņēmu pudeli, atkorķēju, iedzēru malku. Cerība, ka varēšu kādu laiku pasēdēt Mirona dzīvoklī, izgaisa bez pēdām. Un ne jau tikai tāpēc ka ledusskapis piebāzts. Balstoties uz elementāru cilvēcisku loģiku, "Horizonta aģenti mani vispirms meklēs pie draugiem un paziņām. Kas attiecas uz Buratino, tad viņš mani bez kādas loģikas izskaitļoja "Horizonta" kazemātā. Tā ka nav kur iet...
Iedzēru vēl malku no pudeles, saviebos, noliku uz galda. Alus rīklē negāja, un viss. Labi, ja viņi mani agrāk vai vēlāk atradīs, iešu uz priekšu. Nekaunība ir labākā taktika izmisuma situācijā.
Apdomājis, kur tagad varētu būt Mirons, piegāju pie telefona un uzspiedu "Arktiskās kafeinīcas" numuru, kurā reizi mēnesī visiem jebkuru radošo savienību biedriem tika pasniegta alus kausu bez maksas. Kafejnīcas īpašnieks, par to saukts par mecenātu, iespējams, kaut ko zaudēja naudā, taču palielināja apgrozījumu, jo citās dienās pateicīgie klienti labprātāk dzēra alu pie viņa. Tas vēl veikalnieks... Lai gan, godīgi sakot, viņam cenas nebija augstākas kā citās kafejnīcās. Līdz šodienai es viņu nesaucu citādi kā par labdari.
- "Arktiskā kafejnīca", - no klausules atskanēja bārmeņa balss.
- Serjoža? - jautāju, lai gan uzreiz atpazinu balsi.
- Jā.
- Te Jegoršins.
- Klausos jūs, Denis Pavlovič.
- Mirons sēž pie jums? - pajautāju.
- Savelijs Ivanovičs Mironovs? - pareizi precizēja Serjoža. Mecenāts strikti bija pieteicis darbiniekiem uzrunāt klientus ne citādi, kā tikai vārdā un uzvārdā. Kārtējais "vilinājums" kafejnīcā - jauki, kad radoši cilvēki vismaz kaut kur tiek cienīti.
- Viņš pats.
- Sēž, naudu šķiež.Pasaukt pie telefona?
- Nav vērts. Kā domā, viņš uz ilgu laiku apmeties?
– Ja mēs strādātu visu diennakti, tad, manuprāt, uz visiem laikiem.
- Paldies, - drūmi nomurmināju un noliku klausuli. Nebiju kļūdījies savos pieņēmumos - arī Mirons ieguvis zaļumus no naudas koka. Interesanti, par ko tad viņam?
Piegāju pie durvīm, un te sanāca neliela aizķeršanās. Slēdzene bija bez aizbīdņa, kas nozīmēja, ka durvis no otras puses aizvērot bez atslēgas neaizslēgsies. Negribēju Mironam pabāzt tādu cūcību, atstājot durvis vaļā, un tāpēc nolēmu veikt ārkārtējus pasākumus.
Šoreiz man pat nevajadzēja aizvērt acis. Pastiepu roku uz priekšu, un tā izgāja cauri durvīm, nesastopot ne mazāko pretestību. Palika tikai problēma – kur tas varēja mani aizvest? Katram gadījumam uzmanīgi izbāzu galvu caur durvīm un paskatījos apkārt. Šoreiz tomēr teleportācija nebija ieplānota, un es saskatīju sev priekšā kāpņu telpu, ko vāji apgaismoja putekļaina spuldzīte. Taču teleportācijas problēmas vietā radās cita. Kāpņu posmā, cieši pieķērusies margām, stāvēja večiņa kožu sacaurumotā kažokā un izbolījusies skatījās uz galvu, kas izspraukusies caur durvju koksni. Vecenītes acīs stinga šausmas, smalki trīcēja lūpas.
- Hm... - nomurmināju, izgāju caur durvīm un nez kāpēc notīrīju jaku. - Atslēgas ir kaut kur pazudušas, - ne no šā ne no tā atvainošanās tonī izgrūdu.
- Svēts, svēts, svēts ... - vecenīte murmināja, lēnām saļimstot uz kāpnēm un dedzīgi krustoties.
Negaidot, kamēr viņa noģībs, es metos garām un noskrēju lejā pa kāpnēm. Tā lūk dzimst leģendas par ļaunajiem gariem.
Ārā bija vēss un drēgns, no debesīm krita ledus graudi uz pusēm ar lietu, pārklājot bruģi ar smilšpapīram līdzigu ledu. Šādos laikapstākļos labs saimnieks suni no mājas nedzīs. Eh, dzīve kļuvusi sliktāka nekā sunim ... Neskatoties uz dolāru pakām kabatās. Pacēlu jakas apkakli, aiztaisīju rāvējslēdzēju līdz zodam un, paslīdot uz ledus, steidzos uz tramvaja pieturu, neaizmirstot paskatīties apkārt. Pārāk labi atmiņā bija palicis, kā mani nolaupīja ar mikroautobusu.
Sastrēgumstunda jau sen bija garām, tramvajā cilvēku nebija daudz, citādi diez vai būtu uzdrošinājies braukt ar sabiedrisko transportu. Kaut kāda paranoja – gandrīz katrs pasažieris man šķita "Horizonta" aģents. Cilvēki skatījās uz mani aizdomīgi un, tikai nobraucis pāris pieturas, sapratu, ka pie vainas ir mana neadekvātā uzvedība. Es raustījos, drebinājos, vajāti skatījos apkārt... Turklāt tramvaja līnija šķērsoja mežu, kura dziļumā atradās psihiatriskā slimnīca. Pats šajā maršrutā bieži biju saticis ne visai adekvātus cilvēkus.
Es iedomājos, kas notiktu, ja kāds no pasažieriem pienāktu pie manis un pateiktu: “Pilsonis Jegoršins? Iesim nu." Rokas un kājas, kā to dara asa sižeta filmu varoņi, es nemāku vicināt, un miliciju saukt bezjēdzīgi. Ja Ivanovs man uzrādīja rajona pilnvarotā apliecību, tad citiem aģentiem var būt arī nopietnāki dokumenti. Beigas ir iepriekš zināmas, tāpēc nav ko raustīties. Kā saka, ja izvarošana ir neizbēgama, tad atgulies un...
Tramvajs noraustījās pagriezienā, es mēģināju satvert margas, bet pagrābu garām un tik tikko noturēju līdzsvaru. Precīzāk, no malas varēja šķist, ka pagrābu garām, bet pats redzēju, ka roka, nesastopot pretestību, izgāja cauri margām. Labi vēl ka caur grīdu uz sliedēm neizkrītu! Vēl viena problēma uz manas galvas. Nebiju paaspējis iemācīties iet cauri sienām, kā jau jāiemācās kontrolēt šo prasmi, lai neizkristu no braucoša transportlīdzekļa.
Šis incidents novērsa mani no paranojas, un man izdevās saņemties. Lai notiek kas notikdams. Dzīvojam, galu galā, tikai vienreiz, un mums jādzīvo sava dzīve tā, lai ... Hm ... Vispār, lai nodzīvotu. Vēlams sev par prieku.
Kad tramvajs brauca garām pilsētas bibliotēkai, man iedūrās sirdī. Nebija sanācis dzīvot tā, kā gribētos. Bet ne Buratino, ne organizācijai "Horizonts" ar to nebija nekāda sakara.
Ieejot kafejnīcā, sagaidīju, ka galda galā ieraudzīšu Mironu, ko ielenkuši kolēģi mākslinieki. Viņam patika, kad bija nauda, izrādīties. Un arī bārmenis deva mājienu, ka Mirons šķiež naudu. Taču kafejnīcā bija tikai trīs klienti. Vienā stūrī pāris pusaudžu malkoja alu, bet otrā stūrī viens pats, sēdēja Mirons, ar pustukšu degvīna karafi. Viņš drūmi rakņājās pa šķīvi un ne uz vienu neskatījās.