Es piegāju pie bāra un pamāju.
- Labvakar, Denis Pavlovič, - Serjoža sveicināja, izņēma no letes smagu lielgrāmatu un atvēra to. – Šomēnes jūs neesat saņēmis nevienu alu. Kādam dodat priekšroku?
- Alu nevajag, - es teicu. - Dod man pudeli laba konjaka.
Pasniedzos kabatā un pēkšņi sapratu, ka ar rubļiem par konjaku man nepietiks. Ar nelielām grūtībām sakasīju kopā sīknaudu braucienam tramvajā.
Serjoža ar šaubām paskatījās uz mani, nesteidzot pasniegt konjaku.
- Vai atlikumu varēsi izdot? - pajautāju, izvilkdams simts dolāru banknoti.
Bārmenis neticīgi paņēma naudu, paberzēja to starp pirkstiem, paskatījās pret gaismu.
– Vai esat ar Saveliju Ivanoviču sarunājuši? - viņš jautāja. – Vai arī vienu iespiedmašīnu uzbūvējāt par abiem?
- Nē, mēs pa vecam, ar zoss spalvu zīmējam. Visu nakti ņēmāmies.
- Baidos, ka atlikumu nesakasīšu, - Serjoža pakratīja galvu. - Redziet, cilvēku gandrīz nav, - viņš pagrieza acis pret zāli. - Ar grūtībām Savelijam Ivanovičam izdevu.
- Tad ierakstiet savā lielgrāmatā kā avansa maksājumu maniem turpmākajiem apmeklējumiem. Tā var?
- Var arī tā, - bārmenis piekrita.
Viņam jau labi, bet man ... nezinu, vai man vēl būs iespēja atnākt uz kafejnīcu. Ja nesanāks, tad arī naudu nevajadzētu žēlot.
– Kādu konjaku vēlaties – pašmāju, ārzemju?
- armēņu. Bet no labākajiem.
Bārmenis paņēma no plaukta pudeli "Ararata" un nolika uz letes.
- Ko vēl?
- Lai Svetočka atnes uzkodas. Pēc saviem ieskatiem.
Paņēmu pudeli un devos uz stūri pie Mirona galda.
– Par cik sudraba gabaliem pārdevies? - jautāju, noliekot pudeli Mironam priekšā.
Viņš pacēla acis, uzmeta man ilgu skatienu, tad klusējot iegrāba kabatā, izņēma dolāru žūksni un nosvieda to uz galda. Banknotes izpletās pāri visai galda virsmai.
- Labāk paslēp, - es ieteicu, noņēmu cepuri un novilku jaku, uzmetu to uz tukša krēsla un apsēdos pretī Mironam. - Nepalielini inflāciju.
Joprojām neteicis ne vārda, Mirons savāca dolārus no galda un iebāza tos kabatā. Vai nu bija galīgi piedzēries, vai arī visdziļākajā depresijā.
Pienāca viesmīle Svetočka, skaista blondīne firmīgā zilā kleitā, nolika uz galda glāzes, apakštasīti ar sagrieztu citronu un krabju salātus.
– Vai krabji īsti? - pajautāju. - Vai krabju nūjiņas?
- Priekš jums, Deniss Pavlovič, tikai īstos, - Svetočka ironiski pasmaidīja. - Un svaigākos. Tikko no skārda kārbas.
Kad saimnieka kafejnīcā nebija, viņa reizēm atļāvās pajokot. Tomēr tie bija laipni joki, un neviens uz viņu neapvainojās.
Mirons paskatījās uz salātiem, tad uz savu tukšo šķīvi un beidzot pavēra lūpas.
- Un man degvīnu vēl, un siļķes arī ... e-e ... tādas pašas, kā bija ...
- Kažokā? - ierosināja Svetočka.
- Jā. Un to ... auksto gaļu ar mārrutkiem. - aizmiglotām acīm paskatījās uz mani. - Divas porcijas.
- Viss?
- Pagaidām viss.
Svetočka pagriezās un aizgāja.
- Pa konjaciņam? - es ierosināju, noskrūvējot pudelei korķi.
Mirons noliedzoši purināja galvu.
- Nē. Es degvīnu...
Cieši paskatījos uz Mironu, bet atkal nesapratu, vai viņš piedzēries vai nomākts.
– Kā tad tu dzersi šņabi bez siļķes? - es slavenajā Bulgakova frāzē sarkastiski samainīju cēloņus un sekas vietām.
- Jaukt nepatīk, - nomurmināja Mirons, cītīgi novirzīdams acis sānis.
- Beidz, - saviebos, lejot glāzēs konjaku. – šņabi pulēt ar alu tev ir normāli, bet konjaks pēc degvīna rīklei šķērsām stājas?
- Un uz cita rēķina dzert nevēlos, - viņš spītīgi piebilda.
– Un ilgi tev ir tāda kaprīze? - izsmejoši jautāju. - Ņemsim nu.
Mirons smagi nopūtās, paņēma glāzi, pārlaida skatienu pāri galdam... Un pēkšņi viņa acu zīlītes paplašinājās. Viņš skatījās uz manu roku. Precīzāk, uz naga hematomu.
- Kur tu to dabūji? - krampjaini norijot, viņš jautāja tādā tonī, it kā es tikko būtu izlaists no gestapo moku kambara, kur man zem nagiem dzinuši naglas.
Es viņam vilties neliku.
- Tak degunā rakņājos, - nozīmīgi nomurmināju un saskandināju glāzi ar viņa glāzi. - Par dzīves triumfu! - pateicu tostu un iedzēru.
Mirons uzmeta man ilgu skatienu un lēnām iedzēra. Dīvaini, bet skatiens tajā pašā laikā beidzot ieguva zināmu apskaidrību. Viņš sašķobīja lūpas, atkal nopūtās un iesmējās.
- Tu esi bijis manā mājā un redzējis audeklu? - Viņš klusi jautāja.
- Jā.
Man par pārsteigumu Mirons nepainteresējās, kā es tur nokļuvu.
- Visu mūžu biju sapņojis zīmēt... - viņš klusi teica, it kā sarunājoties ar sevi. - Sapņoju kļūt par mākslinieku ... Zīmēt to, ko gribu, kas ir manā sirdī, nevis to, kas tiks pasūtīts ... Bet man jāņemas ar haltūrām...
Paņēmu citrona šķēli, ieliku to mutē un sakošļāju. Negrasījos pārtraukt neveiksmīgā mākslinieka atzīšanos. Pats esmu neveiksmnieks.
– Kad kāds, ar putām uz lūpām, apgalvoja, ka Van Goga un Šagāla gleznas ir augstā māksla, biju pārsteigts. Ķēpājumi tie ir, - Mirons turpināja atzīties. – Primitīvisma stilā var ķēpāt jebkurš, pat bērns. Bet, kad skatos uz "Džokondu", "Sapni, ko iedvesmojis bites lidojums ap granātābolu..." kad redzu patiešām īstu mākslu, ko var radīt tikai ģēnijs un neviens cits, sapratu, ka ir jātiecas uz tādu pašu izpausmi, jāpanāk to savā darbā... "Dzīves triumfu" rakstu jau piecpadsmit gadus. Gleznoju ar pārtraukumiem, jo pārējā laikā man jānodarbojas ar haltūru, lai varētu eksistēt. Nezinu, kas beigās sanāks, ne man tas jānovērtē, bet tas ir mans sapnis. Un, lai to īstenotu, ir jābūt brīvam un neatkarīgam... - Viņa seja sastinga, un viņš salīgi paraustīja plecus. - ... no haltūras...
Pienāca viesmīle un Mirons apklusa. Sveta nolika uz galda divas porcijas aukstās gaļas, paņēma no Mirona tukšo šķīvi un nolika tā vietā šķīvi ar siļķi kažokā.
- Labu apetīti, - viņa novēlēja un aizgāja.
- Labāk iedzersim šņabi? - ierosināja Mirons, aizkustinoši skatīdamies man acīs.
Es neskaidri paraustīju plecus, un viņš ielēja glāzēs. Klusējot saskandināja glāzi ar manu glāzi, izdzēra vienā rāvienā un sāka ēst, zemu noliekdams galvu virs galda. Es savai glāzei nepieskāros. Gaidīju.
Bārmenis ieslēdza mūziku. Repertuārs "Artistiskajā kafeinīcā" bija specifisks, un pa zāli izplūda Natālijai Voroncovai veltīta romantika.
Tenors stenēdams vaimanāja: "Natālij, Natālij, kā tu varēji..."
Mirons savilka grimasi un deguna balsī atdarināja tenoru:
- Ah!! Kā tu varēji, kā tu varēji... - Viņš ar dūri uzsita pa galdu un aizkaitināti iesaucās: - Lūk ņēma un varēja! .. - Tad pēkšņi nolieca galvu un vienaldzīgi pabeidza: - Kuce tāda...
Es pagriezos pret bāru, uztvēru Serjožas skatienu un, atvainojoties, papletu rokas. Serjoža saprotoši pamāja un izslēdza mūziku.
Mirona bijušo sievu sauca Nataša, un, lai gan viņi bija šķīrušies jau sen, Mirons joprojām nevarēja viņai piedot nodevību.
- Paldies... - Mirons nomurmināja. - vēl pa šņabim, vai kā?
Viņš atkal iedzēra, un es atkal nepieskāros glāzei. Taču vairs negaidīju viņa atklāsmes un pārņēmu sarunas grožus savās rokās.
- Brīvība no haltūras, saki? Spriežot pēc tā, kā naudu mētā, tu esi to dabūjis. Bet es neredzu nekāda prieka. Vai cena bija par augstu?
Mirons izņēma cigaretes un aizsmēķēja.