- Naudas daudz, bet laimes nav... - viņš teica, trokšņaini izpūšot dūmus.
- Aha, atpazīstu dzimto inteliģenci, - nošņaukājos. - Izdarīs kaut ko, un tad mokās šaubās - vai tik neesmu muļķis? Salvadors Dalī sadarbojās ar nacistiem, taču nevienam tas nerūp, kad viņi skatās uz "Sapni, ko iedvesmojis bites lidojums ap granātābolu..." Un ko izdarīji tu? Pārdevi savu dvēseli velnam?
- Labprāt pārdotu savu dvēseli velnam, un to nemaz nenožēlotu, - sacīja Mirons. - pats zinu, kāpēc. Bet tas nebija velns, kas mani pavedināja, un prece, kuru no manis nopirka, ir sveša.
- Un kas ir šī prece?
Mirons dziļi ievilka dūmus un izelpoja kopā ar dūmiem:
- Tu.
Es gaidīju kaut ko tādu, un tomēr nodrebēju. Nepatīkami iedūra pakrūtē.
- Kādā nozīmē? - truli pajautāju.
– Pārnēstā, protams. Apsolīju informēt par tevi...
No manas dvēseles nokrita kā akmens. "Tik vien?!" - es gandrīz izgrūdu, bet laikus iekodu mēlē.
- Ivanovam? - precizēju.
- Jevgeņijam Viktorovičam, - Mirons pamāja, nepaceļot acis.
Un tad es iesmējos. Klusi, apmierināti iesmējos. Un kā lai nepriecājas, kad saproti, ka reinkarnācija par debīliķi tiek atlikta? Ja jau man nolēmuši sekot, tad izrādās, ka joprojām dzīvošu savā pašreizējā dvēseles stāvoklī.
- Tu ko? - Mirons neticīgi skatījās uz mani.
- Ta neko! - atmetu ar roku un ar no smiekliem trīcošo roku sāku liet konjaku. – Iedzersim, tikai tagad konjaku.
Šajā laikā uz viena no šķīvjiem aukstā gaļa spontāni sadrebēja, un centrā izveidojās piltuve.
- Tas nu nav labi, Savelij Ivanovič, - Ivanova balsī sacīja aukstā gaļa, - vienojāmies taču, ka līgums būs konfidenciāls.
Mirons nožagojās un apjukumā skatījās uz auksto gaļu, kas trīcēja viņa šķīvī. Bija kaut kas nemanāmi kopīgs starp auksto gaļu un želejveida masu, ko es novēroju naktī Korstenas upes telpiskajā locījumā.
- Ej tak tu! .. - Mirons, kurš bija atjēdzies, sadusmojās un no visa spēka iegrūda izsmēķi aukstajā gaļā.
Nočūkstēja tā, it kā viņš būtu iegrūdis nevis izsmēķi, bet gan degošu malkas pagali. Galerts smalki sadrebēja, tad pēkšņi uzpūtās un iespļāva izsmēķi Mironam sejā.
- Nedari tā vairs! - audzinoši pateica aukstā gaļa, uz šķīvja savērpās virpulī un pazuda no acīm, ieskrūvējoties fajansā ar raksturīgo ūdens aizplūšanas skaņu izlietnē.
- Sasodīts! .. - Mirons noķērcās, lūkodamies tukšajā šķīvī. Ar mehānisku žestu viņš paņēma salveti, noslaucīja seju un bārdu. Tad viņš paskatījās uz salveti.
- Salāti? - viņš bija pārsteigts, ieraugot biešu sarkanus traipus. - Visur mārrutki! Mārrutki visur...
- Nu tad kā ar koinjaciņu? - es nemierīgi ierosināju, paceļot glāzi. Ar ko varēja mani pārsteigt runājošais galerts pēc visa šodien notikušā? Ja nu vienīgi ar mārrutkiem.
VIENPADSMITĀ NODAĻA
Piedzerties man tā arī neizdevās. Bija stipra vēlēšanās, bet pēc tam... Varavīkšņainais noskaņojums, ko izraisīja ziņa, ka "medības" uz mani uz laiku tikušas atliktas, izgaisa bez pēdām. Atradis ar laimi... Kā slīkonim. — Jā, noslīcis, bet cik skaisti guļ zārkā!
Piedzerties, protams, bija iespējams arī šajā noskaņojumā, taču Mirons ar aizmiglotām acīm pēc konjaka glāzes, šķiet, nolēma atpūsties, iegremdējot seju otrajā galerta porcijā. Acīmredzot viņš bija ņēmis uz krūts jau pirms manis, un viņam ļoti patika mārrutki. Galerts uz to reaģēja diezgan vienaldzīgi - izšļakstījās no šķīvja uz galda, kur sastinga trīcošās lāsēs, nedomājot ne runāt, ne ar virpuli ieskrūvēties galda virsmā. Tas arī saprotams, Mirons neiebāza galertā čināriku, bet gan iekrita ar ģīmi. Tas ir, ar cieņu. Tāpēc galerts viņu cienīja.
Savukārt es viens pats dzert neprotu. Pasēdēju mazliet, pagrozīju rokās glāzīti un palūdza Serjožu izsaukt taksi. Biju iedomājies, ka iekraut Mironu mašīnā vienatnē nevarēšu, bet viņš, karājoties uz manis, tomēr kājas kustināja, kaut gan galvu nepacēla un acis neatvēra. Paldies par to pašu. Iesēdināju viņu taksī un aizvedu mājās. Iebāzu roku kabatā, lai samaksātu taksometra šoferim, un tikai tad atcerējos, ka man nav ne rubļa, bet dolāri bija ekskluzīvi simtniekos.
- Piedod, - pasniedzu taksistam simtnieku, - citu nav.
Taksists aizdomīgi paskatījās uz banknoti, tad uz mani. Uz skaitītāja nebija pat divsimt rubļu.
- Par braucienu - tikai rubļos, - viņš paziņoja.
Es viņu lieliski sapratu – bija nakts, un tagad viltotu dolāru bez mēra.
- Tad pagaidi, aizvedīšu draugu mājās, tad brauksim pie manis, tur samaksāšu.
Taksists neapmierināti pašūpoja galvu, taču viņam nebija izvēles. Ja nu vienīgi sadot pa seju.
- Labi, pagaidīšu,- viņš nomurmināja, bet katram gadījumam banknoti paņēma.
Izvilku Mironu no mašīnas un ievedu kāpņu telpā.
- Tagad pats, - Mirons pēkšņi sacīja, galva viņam joprojām necēlās un acis neatvērās.
Es noliku viņu pie margām un pagāju malā, lai pārbaudītu, vai viņš spēs pats uzkāpt. Kā tad, sasapņojos! Mirons klusi noslīdēja lejā pa pakāpieniem un sāka uz tiem iekārtoties, saritinājies kamolā. Man vajadzēja viņu vilkt uz ceturto stāvu. Prieks ne no patīkamajiem. Beidzot nokļuvām pie viņa dzīvokļa.
- Atslēga,- es jautāju.
- Atslēga, - Mirons piekrītoši pamāja ar galvu un atkal mēģināja apgulties uz grīdas.
Pārmeklējot viņam kabatas, atslēgu neatradu. Dzīvoklī varēja iekļūt tikai vienā veidā, un, ja kāds man par to vakar būtu pastāstījis, es to uzskatītu par joku. Katram gadījumam paskatījos apkārt, izbāzu roku caur durvīm un tad mēģināju vilkt Mironu aiz sevis. Man par lielu pārsteigumu tas izdevās. Neieslēdzot gaismu, ievedu viņu istabā un nosēdināju uz izvilktā krēsla-gultas. Mirons uzreiz nokrita uz muguras un sāka krākt. Mani pat skaudība pārņēma. Ārā taču nakts, labi audzināti pilsoņi guļ, un man arī nenāktu par sliktu pēc šodienas piedzīvojumiem. Protams, dzērumā sanāk labāk, bet šeit tiešām nav no kā izvēlēties. Ja no rīta nepaveicas, tad visa diena ir kā pa miglu.
Atnesu no virtuves pudeli alus, noliku to uz grīdas pie krēsla-gultas galvgaļa un pakratīju Mironu aiz pleca. Viņš beidza krākt un pacēla galvu.
- Gribēsi padzerties, alus uz grīdas, pa rokai, - teicu.
- Dod.
Mirons, neatverot acis, pastiepa roku.
-Aha, tūlīt! - es atcirtu.
Mirona galva nokrita uz spilvena, un viņš atkal sāka krākt. Nezinu, vai viņš saprata arī kaut ko citu, izņemot vārdu "alus", bet es uzskatīju, ka līdzjūtības misija ir pabeigta, pagriezos un devos uz ārdurvīm. Kurām izgāju cauri tik ierasti, it kā visu savu jēgpilno dzīvi tā vien būtu staigājis. Un nekā citādi.
Kad parādījos kāpņu telpā, sastingu uz vietas un nolamājos. Uz kāpnēm stāvēja tā pati vecene savā kožu sagrauztajā kažokā, tikai tagad viņa gāja nevis lejā, bet augšā. Un kondraška pēc mūsu pirmās tikšanās reizes viņu nebija ķērusi. Nu gluži vai sazvērestība. Nav zināms, kurā no mums ir vairāk ļauno garu.
"Tu vēl arvien dzīva, mana vecenīt?" - apdullināti pazibēja man cauri galvai.
- Atkal, mīļais, aizmirsi atslēgas? - Viņa piesardzīgi pajautāja, bet katram gadījumam pārmeta krustu.
- Aha, aizmirsu... - neizpratnē nomurmināju un centos paspraukties viņai garām.
Nekā nebija. Vecene sagrāba manu piedurkni, es mēģināju izrauties, nekas nesanāca. Pēc izskata - pienene, uzpūtīsi un izkūpēs, bet grābiens kā buldogam.
- Es visu laiku lūdzu Dievam palīdzību, - viņa lūdzoši murkšķēja, - bet tās kā nav, tā nav. No locīšanās radikulīti dabūju. Varbūt ļaunais gars palīdzēs?