Es papurināju galvu. Bezprincipu vecene tomēr gadījusies. Viņai vienalga, Dievs, vai velns, komunisti, vai demokrāti, ka tik padod iztikšanai.
- Radikulītus neārstēju, - stingri pateicu, padomāju un katram gadījumam piebildu: - Un hemoroīdus arī. Bet palīdzēt... - iegrūdu roku kabatā, izņēmu simts dolārus un pasniedza viņai. - Turi.
Lai paņemtu naudu, viņai bija jāatlaiž mana piedurkne, un to izmantodams noskrēju lejā, lecot kā jauneklis pa trim pakāpieniem.
- Lai Dievs tevi svētī! - atnāca no augšas.
M-jā... Ja manā vietā būtu īsts velns, kā viņš reaģētu uz šādiem atvadu vārdiem?
Pie ieejas, no taksometra nebija ne smakas. Vai nu noguris gaidīt, vai arī konstatēja, ka banknote ir īsta, un nolēma, ka simts dolāri ir vairāk nekā divi simti rubļu. Vispār jau izrēķināja pareizi, tikai man tagad nācās izstaigāt ar kājām cauri visai pilsētai. Dolāru pilnas kabatas, bet braukšanai tramvajā nav ne rubļa. Kur tos nakts vidū dabūsi? Tagad skaidrs, no kurienes tas teiciens: " bagātie arī raud."
Raudāt negribējās, un bagātība man arī bija kaut kāda caurspīdīga, nestabila, kurai es nespēju noticēt, tāpēc gāju tik pa slideno ietvi tālāk. Patīkami bija tas - bahilās tērptajos apavod bija sausi un silti, un jaka no polsterētā poliestera nespieda plecus ar kilogramiem aitādas kažoku. Par kaut ko dzīvē, galu galā, ir taču jāpriecājas? Lai arī par tādiem sīkumiem kā sausi ieliktņi apavos. Ja redzēt tikai slikto, tad labāk uzreiz pakārties.
Gāju mājās un izmisīgi apskaudu Mironu. Tagad guļ kā malka. Bet es aizmigt varēšu? Tam bija grūti noticēt, un ne tikai tāpēc, ka izdzēru nedaudz. Visticamāk, mājās mani gaidīja viņi. Ja ne "Horizonta" cilvēki, tad Buratino, un kurš no diviem ļaunumiem ir sliktāks, es vēl nebiju izlēmis. Bet gulēt man viņi noteikti neļaus.
Gaisma dzīvoklī nedega, bet tas vēl neko nenozīmēja. Kinobojevikos slazdus sarīko tumšās telpās, un nekāda nakts redzamība, izņemot spēju staigāt cauri sienām, man nepalīdzēs. Bet es nebiju vienīgais, kam šī spēja piemita.
Tuvojoties savam dzīvoklim, es īsi paskatījos uz dzelteno seju pie sienas, bet sarunāties ar viņu nesāku. Nav tas noskaņojums. Ja grib, lai runā, es nemaz nebrīnīšos. Vieta dzeltenajā mājā man jau bija apsolīta, un pilnīgi droši.
Atvēru durvis iegāju gaitenī, noģērbos. Dzīvoklī bija kluss, tikai nez kāpēc ļoti auksts, un no istabas gaitenī vilka caurvējš. Ievilku dziļu elpu, iegāju istabā un ieslēdzu gaismu.
Šķiet, ka to sauc par grautiņu. Kafijas galdiņš bija sadragāts gabalos, un krēslus piemeklējis tāds pats liktenis. Grāmatu skapis nogāzts uz grīdas, grāmatas izmētātas pa visu istabu, dīvāns apgāzts. caurvējš vilka no durvīm uz lodžiju, un pie sliekšņa iezīmējās pusizkusuša sniega kupena.
Nopūtos, paskatījos apkārt un tikai tad ieraudzīju pie sienas divus ķermeņus, kas bija cieši sasieti ar veļas auklu. Abi melnās jakās, melnos džinsos, melnās kurpēs. Re kādi "vīri melnā" krievu gaumē. Abiem mutes aizlīmētas ar līmlentu, un vienu no viņiem, neskatoties uz viņa, vai nu no sala, vai no neveiksmīgiem mēģinājumiem atbrīvoties, zilgano seju, es atpazinu. Tas bija tas pats ambāls, kurš mani iegrūda mikroautobusā. Pakustēties viņš nevarēja, tikai skatījās uz mani un izmisīgi bolīja acis.
Attēlojis sejā apjukumu, paraustīju plecus un devos uz lodžiju. Arī šeit bija grautiņš. Lelles mētājās pa grīdu, sajukušas ar vērtīgā koka pagalēm no universitātes ģeogrāfijas katedras kolekcijas, logs - izsists, un tajā kopā ar vēja brāzmām ielidoja retas sniegpārslas. Kā gan tagad lai guļ, pie izsista loga? Piegāju pie darbagalda, izvilku atvilktni. Dīvaini, bet sērkociņu kastītes ar stikla acīm bija vietā. Kādēļ tad tas grautiņš? Kas te gadījies?
Ieejot istabā, aizvēru durvis uz lodžiju, tad piegāju pie gūstekņiem.
- Apmīzies? - atriebīgi pajautāju pēdējam, atceroties, kā "Horizonta" aģenti mikroautobusā apsprieda manu stāvokli. - Vai apdirsies?
Puisis iemaurojās un pakratīja galvu.
Es notupos viņam priekšā un tad ieraudzīju, ka uz virves nav neviena mezgla. Puisis bija ar virvi vienkārši aptīts, un brīvais gals gulēja viņam uz krūtīm. Inscenējums? Kādam nolūkam? Pieskāros virvei un pēkšņi zem pirkstiem sajutu tērauda atsperes nesatricināmo cietību. M-jā... Skaidrs, kāpēc viņš nevar pakustēties, tikai bola acis... Ar nagu aizķēru līmlentu un sāku to lēnām lobīt no puiša sejas. Līmlenta it kā esot jānoņem ar asu rāvienu, lai tik ļoti nesāp, bet lēnais process man sagādāja sadistisku baudījumu.
- Issauc nekavejoties Ifanofu! - puisis pavēlošā tonī nomurmināja, tiklīdz es atbrīvoju pusi viņa mutes.
Es pārtraucu lobīt nost līmlentu, pacēlu uzaci un izsmējīgi lūkojos viņā. Tomēr viņš mani interpretēja nepareizi.
- Rācija kabatā, - viņš teica. - Tu nedzirdi, vai? Zvani nekavējoties!
- Tūlīt! - apsolīju, atkal uzlīmēju viņam uz mutes līmlentu un piecēlos kājās. - Es tev bēru komandu izsaukšu. Nekas nav pretī? Tieši laikā! Es viņam vairs nepievērsu uzmanību un vēlreiz pārlaidu skatienu istabai. – Piecūkojuši te, kā savās mājās, un kurš to tagad sakops? Kurš atlīdzinās zaudējumus?
Kas attiecas uz zaudējumu atlīdzināšanu, to es jau pēc inerces pateicu. Kam man vajadzīgi salauztie krēsli un sadragātais kafijas galdiņš ar tādu naudu kabatā? Ja nu vienīgi liekas klapatas.
Pēc lodžijas durvju aizvēršanas istaba iesila, un es pēkšņi jutu, ka viss, kas notiek apkārt, ir dziļi vienaldzīgs. Šodien gadījies tik daudz notikumu, ka esmu noguris. Absolūti negribēju kārtot dzīvokli nakts vidū. Es gribēju gulēt. Stāvie kalni aizveduši Sivku-Burku ... Precīzāk, trancendentālie ķēmi.
Paskatījos uz mierīgi guļošajiem nelūgtajiem viesiem. Nē, vēl ir kaut kas jāizdara. Neiekārtošu taču savā dzīvoklī viesnīcu? Ja nu viņi krāc? Tā tik vēl trūka.
- Tā, puiši, - es sacīju, pienākot pie viņiem, - palīksmojāties te savam priekam, bet pienācis laiks arī godu zināt.
Paņēmu vienu aiz auklām, pacēlu, sapurināju. Tomēr vēl ir spēks kaulos. Un ērti arī aiz aklām, kas pārvērtušās tērauda stīpās, noturēt.
Pagriezis sasaistīto, atkal viņu pacēlu no grīdas, iešūpoju un metu pret sienu.
"Šmjak!" - "Horizonta" darbinieka galva pateica ietriecoties betonā. It kā ar mūru graujamo tarānu būtu ietriecis.
"Kā tad tā? - apjucis nodomāju, tukši lūkodamies sienā. - Tikko taču mierīgi izvilku caur durvīm Mironu, bet šeit ... tieši šajā vietā Buratino izgāja cauri ... "
Sasietais gūsteknis gulēja uz sāniem, nokāris galvu, un no plākstera apakšas stenēja. Acīmredzot kaut kas nebija kārtībā ar galvu. Tāpat kā ar man, ar savējo. Biju tik pārliecināts, ka varēšu netraucēti staigāt cauri sienām, ka notikušais man neietilpa galvā.
Piegāju pie sienas un pieskāros tai. Cieta, kā jau pienākas, aukstas, raupjas tapetes... Sagribēju, lai siena kļūst caurlaidīga, un roka mierīgi iegāja betonā. Tā, tagad skaidrs. Man cauri sienām staigāt vēl jāmācās un jāmācās. Ielicis savu labo kāju sienā, es pacēlu gūstekni, uzmanīgi piebīdīju viņu pie sienas, un viņa galva viegli iegāja betonā. Tad sašūpoju nelaimīgo kā baļķi un izmetu ārā no dzīvokļa. Tieši tādā pašā veidā tiku galā ar otru nelūgto viesi. Kur viņi izkrita pārbaudīt nesāku. Vai nu blakus dzīvoklī, pie Koļas ar Jūliju un kaķi Leopoldu, vai uz viesnīcu, kas noslēpta salocītā telpā, Korstenas krastā, vai vēl velns zina kur. Tur, kur izņemot Buratino, neviens nebija ieskatījies. Lai Ivanovs savus darbiniekus meklē pats.
Noliku dīvānu vietā, saklāju gultu, iegāju dušā un devos gulēt. Un acumirklī aizmigu, kā pēc taisnīgiem pūliņiem.