Sākumā mans sapnis bija patīkams. Gāju pa mazas kalnainas salas pamesto smilšaino pludmali. Pakalnus klāja bieza zaļa zāle, okeāna virsma bija gluda kā spogulis, debesis, kas stiepās virs galvas, bez mākoņiem, ar divām vienādām, kā dvīņiem, mazām oranžām saulītēm. Smiltis bija ideāli līdzenas, it kā cilvēks te nekad nebūtu spēris kāju, un tas izskatījās dīvaini, jo viena kalna nogāzē, asi izceļoties uz zaļās zāles fona, atradās pieticīgs balts namiņš. Kā cukura gabaliņš uz zaļas lapas. Gāju uz to, zem kājām čirkstēja smiltis, un mana sirds pukstēja straujāk. Zināju, ka kotedžā mani gaida Ļubaša. Bet, jo tuvāk nācu namiņam, jo satrauktāka kļuva dvēsele. Spilgti zilais debesu jums pie apvāršņa sāka krāsoties ar pelēki purpursarkaniem toņiem, uzpūta vējš, pārklājot okeāna spoguli ar viļņiem, it kā sadalot to mazos fragmentos. Tuvojoties mājai, vēja brāzmas kļuva arvien asākas, un debesu zilgme kā asinsizplūdums, satumsa purpura sarkanumā.
Kad līdz kotedžas lievenim bija palikuši apmēram divdesmit metri, durvis pēkšņi atvērās, un uz sliekšņa Ļubašas vietā parādījās Oksana. Ieraugot mani, viņa noraidoši sarauca degunu un skaļi teica: "Hī-hi, ha-ha, he-he!" - un ar blīkšķi aizcirta durvis.
No pārsteiguma sastingu uz vietas. Un tad pāri okeāna apvāršna malai uzlēca milzīga sarkana saule, iegaudojās vējš, un sapnis, kas bija tik labi iesācies, pārvērtās par fantasmagoriju.
Uz kotedžas jumta parādījās Buratino, vicinot plīvuru. Viņš apsēdās uz jumta kores, pārvilka pār galvu plivinošos plīvuru, un nokliedza: "Brūtgāns ar brūti, cept pīrāgus grūti!" - un sāka man vaikstīt viepļus.
Tā arī nesaprast, vai viņš lelle, atnācējs, vai mazs bērns.
- Kāzas, saki? - Jautāja Mirons, iznākdams pa labi no manis. Viņš bija aitādas kažokā, no sala sarkanu degunu un apsarmojušu bārdu. - Oh, nu gan piedzeršos... - berzējot rokas, viņš pašapmierināti konstatēja un uzreiz pazuda.
Aiz kotedžas parādījās Andrejs Osokins zilā darba halātā.
- Laimi jaunlaulātajiem! - Viņš paziņoja un sāka uz lieveņa kaisīt stikla acis, saujām izvelkot tās no halāta kabatām.
Pārvērties par sāls stabu, kā Lota sieva, nevarēju ne pakustēties, ne atbildēt, bet tikai skatīties. Dvēselē valdīja Sodoma un Gomora.
Uz plašā balkona izgāja viesnīcas komandants, apkampies ar savu hologrammu, un aiz viņiem, "Horizonta" aģentu pūlis, visi ģērbušies melnā, kā uz bērēm. Visi smējās, sveicot vicināja rokas un meta milzīgas košas rozes, kuras, nokrītot zemē, uzreiz pārvērtās par lielacainiem ustjupendiem. Ustjupendi mirkšķinādami, lēnām izklīda uz visām pusēm, un nebija skaidrs, kur ir dzīvās acis, kur stikla. No satrakota paisuma viļņa virsotnes krastā izslīdēja milzīga želejveida masa un lēnām rāpās man pretī. Pa dzīvās želejas stāvajām malām tecēja lejup galda bietes, kopā ar mārrutkiem, bet augšā svinīgi sēdēja Mirons, paspējis pārģērbties garā melnā kažokā. Vienā rokā viņš turēja degvīna pudeli, otrā - ikonu. Uz ikonas, gluži kā ģimenes fotogrāfijā, bija attēlota Nāve, kas mātišķi apskauj mazas nāvītes ar mazām izkaptiņām, kas viņai ķērās melnajā apmetnī.
- O! - Ivanovs iesaucās, parādīdamies man kreisā pusē. - Kāzas ar laulībām! Vēlaties, es būšu par liecinieku?
Tumšsarkanā saule nomirkšķināja, un sākās pilnīgs pasaules gals. Acu priekšā aizzibēja visādas sejas, kā ar kaleidoskopisku efektu. tirgū iepazīstu mākslinieku, pastāvīgo klientu sejas, draugu, ienaidnieku, paziņu un svešinieku sejas. Tur bija arī sētnieks Mihaļičs, daiļava ar Džokondas smaidu un bārmenis Serjoža ar viesmīli Svetočku, un uz slīkoņu glābšanu satrakojies vecis, un pārdevēja no universālveikala, kas man pārdeva sudraba komplektu ar tirkīziem, un pārdevēja veikalā, kurā es pārģērbjos, un klusais pavadonis no "Horizonta" kazemātiem, un TV diktori, un dažāda līmeņa politiķi un pat Krievijas prezidents. Visu to leļļu sejas, kuras jebkad biju darinājis, tomēr biežāk pazibēja Buratino koka seja. Pietrūka tikai vienas sejas.
Ļubašas sejas.
Sasprindzinoties, līdz satumsa acīs, mēģināju pakustēties, bet ķermenis pārvērtās akmenī, it kā būtu paralizēts, un nekas neizdevās. Sirds dauzījās, apziņu apņēma šausmas, un man likās, ka kļūstu traks bez jebkādas Ivanova psihotehniķu palīdzības. Izmisumā rāvos ar pēdējiem spēkiem ... un pamodos.
Bija vēls rīts. Cauri aizkariem izlauzās Saules gaisma, es sēdēju uz dīvāna un neprātīgi kratīju galvu, nesaprotot, kur esmu un kas ar mani notiek. Sirds krūtīs turpināja spēcīgi sisties. Ir nu gan sapnis...
- Edz, kā tevi mētā! – Buratino izsmējīgi piezīmēja.
Tā arī nesapratis, vai balss skan īstenībā vai tā ir sapņa atbalss, aizvēru acis un sāku berzēt ar plaukstām seju. Sirds pamazām nomierinājās, un, kad atkal atvēru acis, atpazinu savu dzīvokli. Bet prieku tajā pašā laikā nesajutu, jo uz kafijas galdiņa sēdēja Buratino un knibinājās ap veļas šņores gabalu, turēdams to aiz viena gala. Viņa rokas nekustējās, bet aukla uzvedās tā, it kā būtu dzīva. Tā griezās gredzenos, sasējās mezglos, dažreiz sastinga gaisā sarežģītā spirālē.
- Vai vari man uztaisīt šitādas rokas? - jautāja Buratino.
Es neko neatbildēju, vēlreiz pārlaidu skatienu istabai un biju apjuku. No nakts grautiņa nepalika ne pēdu. Pie sienas, it kā nekas nebūtu bijis, slējās grāmatu skapis, uz grīdas nebija ne skaidiņas, turklāt naktī šķembās sadragātais kafijas galdiņš stāvēja savā vietā vesels un nebojāts, bez līmēšanas pēdām. Vai to grautiņu es būtu nosapņojis?
Cieši paskatījos uz Buratino. Var jau būt ka grautiņu nosapņoju, vai arī tie bija kārtējie Buratino joki. Kas viņam ko galdu neatjaunot, ņemot vērā viņa spējas? Kā nospļauties...
- Tātad tu varēsi izgatavot man tādas rokas? - atkārtoja Buratino. Aukla metās pret mani, un tās gals apvijās ap manu plaukstas locītavu ar tērauda cietības aproci. - Tas būtu ērtāk nekā koka pirksti.
- Tagad izdarīt nevaru neko, - nomurmināju, veltīgi cenšoties atbrīvot roku. Ja aukla patiešām būtu pārvērtusies par tērauda stiepli, es Buratino apgāztu kopā ar visu galdu, taču aukla nekustējās ne par mata tiesu, it kā būtu saritināta nevis gaisā, kā betonā.
- Kāpēc? – Buratino neizpratnē jautāja.
- Atlaid!
Aukla noslīdēja no plaukstas locītavas, izliecās ar jautājuma zīmi un sašūpojās kā kobra pirms lēciena.
- Kāpēc? - Buratino atkārtoja jautājumu.
- Tāpēc! - aizkaitināti atcirtu un parādīju viņam savu rādītājpirkstu. Un pamanīju, ka tam nekādas nagu hematomas vairs nav.
Pacēlu pirkstu pie acīm un sāku stulbi skatīties uz nagu. Vai es vakardienas piedzīvojumus arī nosapņoju? Bet Buratino, sēdēdams uz galda, bija realitāte, un man šķita, ka koka mutes mūžīgais smaids ieguva ironisku izteiksmi. Atcerējos, kā viņš apstrādāja manus zilumus, un viss nostājās savās vietās. Interesanti, vai pasaulē ir kaut kas, ko viņš neprot izdarīt?
- Tu nu gan esi bremze! – Buratino nošņaukājās gluži kā Oksana. - Atkārtot jautājumu trešo reizi?
- Ar makramē nenodarbojos, - nomurmināju, izkāpjot no gultas.
- Kas ir makramē?
- Aust auklas, - pateicu, ieejot vannas istabā.
- Jā-a? – Buratino neticīgi nostiepa.
- Jā.
Iztīrīju zobus, rūpīgi noskuvos, iegāju kontrastdušā un tikai tad devos atpakaļ istabā.
Buratino joprojām sēdēja uz galda, kājas nokarājot, un sajūsmā vēroja, kā viņa rokās esošā aukla sasienas sarežģītos mezglos un pēc tam atraisās.
- Kā skatos, - es piezīmēju, - tu esi vēl lielāks bremze nekā es.
- Tas ir atkarīgs no tā, kā paskatās... - Buratino domīgi novilka.