No aizmugures komandats Zatonskis bija ļoti līdzīgs sētniekam Mihaličam. Figūra, gaita. Starp citu, gan ar bārdu, gan acu griezumu... Starp citu, pat tēva vārds tāds pats. Mēģināju atcerēties sētnieka vārdu, bet neizdevās. Mihaličs un Mihaličs, visticamāk, un nekad viņa uzvārdu netiku dzirdējis. Un kāda tam īstenībā nozīme, ir viņi radinieki vai nav? Ko tas izmaina? Par vienu "Horizonta" darbinieku vairāk, par vienu mazāk.
Noķēru taksi un devos uz Ļubašas dzīvokli. Viņa ir darbā, meita skolā, un darbs jāizdara, pirms pārrodas Oksana. Man ļoti negribējās satikt viņu vienu pašu tukšā dzīvoklī. Mammai ko tādu samuldēs, ka savām attiecībām varam uzreiz pielikt punktu. Ja tas jau nav pielikts.
Taksometrā pie vējstikla uz auklas raustījās manis gatavota lelle - skelets. Pašķielēju uz taksometra šoferi, bet nepazinu - vai nu mazums pircēju grozās manā priekšā, visus nevar atcerēties. Viņš arī mani nepazina. Un nav nekāds brīnums - cilvēku modernā butika jakā un "bagrationa" cepurē grūti salīdzināt ar leļļu meistaru aitādas kažokā un nobružātā ausainē.
Taksists bija gadījies ārkārtīgi pļāpīgs. Acīmredzot novērtēja manu apģērbu un cerēja uz dāsnu dzeramnaudu. Vadīja automašīnu pārdroši, lai gan sūdzējās par slideno ceļu, lamājot pilsētas dienestus, kas ņem nodokļus un neapkaisa ledu ar pretledus reaģentiem. Jau tuvojoties Ļubašas mājai, viņš it kā nejauši pastāstīja, cik ļoti paveicies viņa draugam, taksometra šoferim, pagājušajā naktī. Viņš aizvedis divus iereibušus biznesmeņus, un viņi divsimt rubļu vietā iedevuši simt dolārsu. Draugs nolēmis, ka nauda ir viltota, gribējis biznesmeņiem sadot pa purnu, bet viens no viņiem lūdzis pagaidīt. Viņš redz draugu mājā aizvedīšot, kad atgriezīšoties, viņi braukšot uz viņa māju, un tur viņš samaksāšot rubļos. Taksists gaidījis, gaidījis, bet nesagaidījis. Nikns kā velns aizbraucis, un tad izrādījies, ka banknote ir īsta!
Uztvēru pārlieku caurspīdīgo mājienu uz dzeramnaudu, bet atzīties, kas bija šie "biznesmeņi", nesāku. Un kad norēķinājos, samaksāju tieši pēc skaitītāja. Lai gan nezināju, kur likt naudu un nebiju pārliecināts, ka varēšu to izmantot, bet man nepatīk, ja spēcīgi vīrieši kļūst kā čigāni. Lai gan ne uz lieveņa taksists stāvēja.
Katram gadījumam piezvanīju pie durvīm, baidoties, ka Oksana varētu būt jau pārnākusi no skolas. Neviens neatbildēja, un tad, skatīdamies apkārt kā zaglis, izgāju caur durvīm.
Dzīvoklis bija glīti sakopts un mājīgs. Redzams: sievietes. Man gandrīz asaras saskrēja acīs, iedomājoties, ka, iespējams, esmu šeit pēdējo reizi.
Smagi nopūšoties, pārvarēju sevi, piegāju pie bufetes un atvēru atvilktni, kurā Ļubaša glabāja naudu un dokumentus. Papildus rēķiniem par dzīvokli gulēja plāna desmit rubļu paciņa - visa Ļubaša alga. Atradu pildspalvu, papīra lapu, uzrakstīju “Dāvana dzimšanas dienā”, tad iesaiņoju neatvērto dolāru paku zīmītē un ieliku atvilktnē.
Lieliski sapratu, ka tas neuzlabos mūsu attiecības, bet, kā citādi rīkoties, nezināju. Man bija jādodas prom, bet tā vietā piegāju pie meitas istabas durvīm un paskatījos iekšā. Skapis, saklāta gulta, rakstāmgalds ar mācību grāmatu un burtnīcu kaudzēm. Kārtīga meitene... Vispār, kā jau vairums meiteņu.
Zem galda lampas sēdēja no veļas auklas austs jauks lācēns. Lūk pie kā Buratino jāmācās makramē.
Vēlreiz smagi nopūtos, pagriezos un devos uz ārdurvīm. Jābeidz indēt sev dvēseli, pienācis laiks arī godu zināt.
Pie durvīm apstājos un paskatījos caur actiņu, atceroties, kā, izejot no Mirona dzīvokļa, uzskrēju večiņai, un kas no tā iznāca. Kāpņu telpā neviena nebija, un es drosmīgi izgāju caur durvīm.
DIVPADSMITĀ NODAĻA
Sirds izlaida sitienu. Nekad neiemācīšos staigāt cauri durvīm! kaut nosit, nesaprotu: kāpēc vienreiz izej kāpņu telpā, bet otrreiz atrodies velns zin kur. Tomēr šī vieta šoreiz bija pazīstama, taču lielākajai daļai cilvēku tā bija tieši velns zin kur. Anomālajā zonā, Korstenas upes augštecē.
Stāvēju tajā pašā pakalnā, kur atrados pirmo reizi. Lejā, starp tumšsarkaniem rudens ietērptiem mežainajiem krastiem, joprojām mierīgi nesa ūdeņus tumšā upe, tikai piestātnē nebija neviena, un pāri debesīm peldēja nepārtraukti tumši mākoņi. Vējš trokšņoja vainagos, čīkstēja priedes, šūpojās, nolobījusies priežu miza, ko vējš plivināja kā sarkanas skrandas.
Kāpt lejā pie upes negribējās, uz viesnīcu iet arī. Par godu kam, jājautā, vai es kāda vāvere ritenī, lai skrietu pa apburto loku? Tam mēs jau izgājām cauri... Apgriezos un iegāju mežā. Apnicis! Pie velna atnācējus, ustjupendus, Ivanovu, Horizontu, Buratino! Kaut manas acis tos nebūtu redzējušas!
Cilpojot starp kokiem, devos lejā no kalna, uzkāpu nākamajā ... Un apjuku. kalna pakājē tecēja upe, krastā stāvēja laipa, un pa kreisi, starp kokiem, varēja saskatīt viesnīcas baļķu sienas. Re kas par vāveri ritenī...
Paskatījos atpakaļ. Sazaroto priežu dēļ blakus esošais paugurs bija slikti pamanāms, bet tomēr gravā bija vērojama zināma dīvainība. Koki pakalnu nogāzēs auga stingri simetriski viens pret otru, turklāt šķita, ka tie atspīdēja neredzamā spogulī gravas apakšā.
Man sareiba galva. Noslēgta telpa. Vai sarullēta? Tagad skaidrs, kāpēc tik viegli apmaldīties anomālajās zonās... Taču situācijas izpratne nepadarīja to vieglāku. Gluži pretēji, dvēselē bija pretīgi un nelāgi. Nepatīkami justies kā jūrascūciņai labirintā. No šejienes izkļūt nebūs viegli - tas nav staigāt cauri sienām. Staigāšana cauri sienām ir nieka lieta. Viens, divi un...
Bravūra nepalīdzēja un ne mazākā mērā neuzlaboja garastāvokli. Salīgi pamīņājos uz vietas, bet iet gar upi prom no viesnīcas neuzdrošinājos. Novēloti nodomāju: ja upē dzīvo noslēpumainais piranoīds, no kura baidījās komandants, tad kādus briesmoņus var sastapt mežā? Tāpēc steidzos uz viesnīcu. Bet ko citu lai dara? Nekārties taču no izmisuma pie pirmā zara? Mežā zaru ir daudz, bet pie rokas nav nevienas virves.
Kad es, cītīgi novēršot acis no neveikli ņirbojošās piebūves pie viesnīcas, uzkāpu pa čīkstošajiem pakāpieniem un atvēru durvis, neko jaunu neieraudzīju. Aiz letes sēdēja viesnīcas komandanta hologramma un laipni uzsmaidīja. Radās iespaids, ka mēs ne jau vakar iepazināmies, bet satikušies pēc neilga laika. It kā nebūtu pagājusi diennakts.
- Bet mēs jūs ļoti gaidījām, Denis Pavlovič! Komandanta kopija sirsnīgi sveicināja un nevērīgi noslaucīja no galda ustjupendu, kurš sildījās zem galda lampas.
Ustjupends sulīgi nožļakstēja uz grīdas, aizvainoti nopīkstēja un aizrāpās pāri slieksnim.
Atcerējos, kā vakar komandanta kopija bija aizvēris grāmatu, un sagribēju pārbaudīt, kā stereo attēlam izdodas kustināt objektus. Varbūt šoreiz pie letes sēž īstais komandants? Tagad ar apcirptu bārdu mani neapmānīt - mēs šodien jau satikāmies.
Pārkāpis ustjupendam, piegāju pie letes un beidzot izpildīju savu vēlēšanos. Ar pirkstu pabakstīju Zatonski. Pirksts brīvi iekļuva plakanajā attēlā, un iekļuves vietā izveidojās neliela melna piltuve, kas uzdzirkstīja ar elektriskām izlādēm. Man uz galvas sacēlās stāvus mati, un satumsa acīs. Kopija strauji atkāpās, un, ja es nebūtu atbalstījies ar roku uz letes, noteikti būtu nokritis uz grīdas.