Durvis atvēra Ljubašas četrpadsmit gadus vecā meita Oksana. Tāda maza sterviņa ar mammas acīm, bet kašķīgu raksturu. Viņai es nepatiku, bet tiku paciests. Tiesa, ne vienmēr. Šodien viņa bija īpaši agresīva.
- Ooo, Ziemassvētku vecītis atnācis, dāvaniņas atnesis! Viņa saviebās. Tūlīt uztvēra izdzertā izgarojumu smaku, savilka degunu un pavēcināja ar roku sejas priekšā. - Un jau uzņēmis ... Acīmredzot, ne pirmajā mājā ieskatās.
- Nu, ko tu... - sāku aizbildināties. Neskatoties uz viņas vecumu, Oksanas priekšā es bieži jutos apmulsis. Bet varbūt tieši tā dēļ. - Tirgū biju, tirgojos, nedaudz sasildījos ...
- Normāli cilvēki sildās ar tēju no termosa, - Oksana pamatoti atzīmēja. - Bet bomži, - viņa noskatīja mani no galvas līdz kājām, skaidri pieskaitot mani pie šī sabiedrības atstumto slāņa, - pie centrālās apkures kolektora.
Gaitenī ieskatījās Ljubaša.
- Sveiks,- viņa teica, un es noslīku viņas tirkīza acu dziļumos.
- Sveiki, jubilāre ... - izelsoju, piegāju pie viņas un neveikli noskūpstīju uz vaiga. - Tas tev.
Steigšus atplēsu kasti, izņēma pušķi un pasniedza to Ljubašai.
- Oh, kādas ...
Redzot šādu karalisku dāvanu, Ljubaša no pārsteiguma apsēdās, lūpas viņai ietrīcējās, un man šķita, ka acīs pamirgoja asaras. Bet viņa ātri tika galā ar uztraukumu un noskūpstīja mani uz vaiga.
- Paldies ... Tās droši vien maksā traku naudu ...
- Liecies mierā, izmet no g... - es atmetu ar roku.
- … No balkona, - Oksana, iejaucoties sarunā, pabeidza. Inde uz mēles viņai bija kā klaburčūskai. Un tas viņas vecumā ... Neapskaužu to, kas viņu apprecēs.
- Nebojā mammai svētkus, - es palūdzu.
- Es tās ielikšu vāzē, - sacīja Ljubaša un aizsteidzās uz virtuvi.
- Pagaidi, ziedi ūdenī jāievieto saskaņā ar zinātni, lai mēnesi priecētu aci! - es nokliedzu viņai pakaļ. - Tūlīt noģērbšos, palīdzēšu.
Es noliku maisiņu ar pagali stūrī, bet konjaka un šampanieša maisiņu pasniedzu Oksanai.
- Saliec, lūdzu, uz galda.
Pudeles iepakojumā noklunkšķēja.
- Ahā, žūposim degvīnu, - rezumēja mazā sterviņa. Ieskatījās maisiņā un pārsteigta pašķielēja uz mani. - Bagāts Buratino ...
Pasmīnēju, novilku aitādas kažoku, cepuri, pakarināju to uz pakaramā, un, kad apgriezos, ieraudzīju, ka Oksana no otrā maisiņa izņem koka pagali.
- Un kam ir šī dāvana? - Viņa jautāja.
- Tā nav dāvana, bet sagatave lellei. Noliec to vietā.
Oksana atkal noskatīja mani no galvas līdz kājām un piezīmēja:
- Paskat tik, bet uzvalkā un ar kaklasaiti var izskatīties pēc kārtīga cilvēka.
Viņa ielika pagali tarbā un pazuda istabā. Es spoguļa priekšā saķemmēju matus, iztaisnoju kaklasaiti, notīrīju no žaketes aitas vilnas plēksnes un devos uz virtuvi, lai palīdzētu Ljubašai ielikt ziedus vāzē.
Nostādināta ūdens nebija, un mēs iztikām ar vārītu. Pārējā stingri vadījāmies pēc ziedu kioska pārdevējas padomiem.
- Skaisti! - teica Ljubaša, pacēla vāzi un priecājās par rozēm. Viņa atskatījās uz durvīm un ātri noskūpstīja mani uz lūpām. - Ejam pie galda.
Galds trīs personām bija uzklāts caurstaigājamajā istabā.
- Es nevienu citu neuzlūdzu, - Ljubaša aizbildinājās un nolika ziedus galda vidū. - Nav jau arī nekāds tāds datums ... Rīt darbā nosvinēsim.
Ljubaša strādāja par bibliotekāri pilsētas bibliotēkā, un tas, kā viņa ar meitu izvilka no algas līdz algai, bija prātam nesaprotams. Zinu, kā rīt viņas svinēs dzimšanas dienu darbā - kūkas gabaliņš, tēja ... Tas arī viss.
Noskatīju ne visai bagārtīgo galdu. Gaļas salāti, marinēti gurķi, sēnes, aukstā gaļa ... Uz šī fona konjaka un šampanieša pudele izskatījās kā aristokrāti nabadzīgu radinieku vidū. Muļķis, neiedomājos nopirkt kaut ko garšīgu. Nu gluži kā vecis, kuram galvenais ir tas, lai uz galda būtu alkohola pudele. Lai gan citā scenārijā, es uzskatītu svētku galdu par diezgan bagātīgu.
Ljubaša palaboja vāzē rozes un tikai tad beidzot pamanīja šampanieti un konjaku.
- Ai, un es nostādināju degvīnu uz citrona mizām ..
- Citronu degvīnu dzersim citreiz, bet šodien - šampanieti!
Paņēmu pudeli, vēlreiz noskatīju galdu, bet ieraudzīju tikai divas glāzītes.
- Atnes šampanieša glāzes! - teicu Oksanai.
Manu pavēli Oksana izpildīja nekavējoties. No mēles nenokrita ne piliens indes. Visticamāk tādēļ, ka atnesa nevis divas, bet trīs glāzes.
- Varbūt labāk atstāt šampanieti pie tortes? - Ljubaša neizpratnē ierosināja. - Jo man uz galda nekā nav, ko tam uzkost... Ne jau ar gurķiem?
- Un arī pie tortes pietiks! - es iebildu. - Bet pirmajam tostam jubilārei par godu jābūt ar šampanieti.
Es noliecu pudeli, izšāvu tā, ka korķis palika man rokā, un sāku izliet glāzēs.
- Jubilārei ... meitai ...
- Oksanai tikai mazliet! - brīdināja Ljubaša.
- Lej-lej, nenožēlo ... - iebilda meitiņa. - Lai glāze būtu pilna, citādi laimes nebūs ...
Izpildīju abus lūgumus - iešļakstīju tā, lai putas piepildītu visu glāzi, bet, kad tās nokritās, apakšā palika nedaudz šampanieša.
- Daudz laimes dzimšanas dienā, Ljubaša! Es pacēlu glāzi. - Lai visas tavas vēlmes piepildās, un tavās acīs vienmēr mirdz laime, mīļotā!
Saskandinājām.
- Kam mīļotā, - Oksana nomurmināja lūpu kaktiņā, lai dzirdētu tikai es, - bet kam tikai sānis gulēt ...
Pieaugusi ne pa gadiem.
Mēs izdzērām stāvot, tad apsēdāmies.
- Tev salātus? - jautāja Ljubaša.
- Pag-pag, tas vēl nav viss. - Pasniedzos kabatā, izņēmu futlāri un noliku to uz galda Ljubašai priekšā. - Atver.
- Kas... kas tas? - Ljubaša drebošā balsī jautāja un neizpratnē paskatījās man acīs.
- Mana dāvana tev.
Ljubaša pastiepa roku un atvēra futlāri. Šķita, ka istabā izplūst sudraba mirdzums un tirkīza zilgme.
- Šitik bagāts Buratīno ... - Oksana apstulbusi nočukstēja, skatoties no manis uz mammu, no mammas uz futlāri, no futlāra uz mani.
Ljubaša sastinga, nenovērsdama acis no sudraba un tirkīza, tad kļuva bāla, savieba seju, aizklāja ar rokām, skaļi iešņukstējās.
- Mammu, ko tu ... - Oksana satraucās.
- Man ... man ... neviens ... nekad ... - Ljubaša aizrijās ar asarām, cenšoties nomierināt raudas.
Es atņēmu viņas labo roku no sejas, izņēmu no futlāra gredzenu un uzvilku to viņai uz pirksta.
- Daudz laimes dzimšanas dienā.
- Es ... es tūlīt ...
Ljubaša uzlēca kājās un ieskrēja vannas istabā.
Es paplētu rokas, bet nevarēju noslēpt apmierinātu smaidu. Oksana skatījās uz mani acis izplētusi - šķiet, ka es uz viņu pirmo reizi biju atstājis iespaidu - un viņas skatiens manī pamodināja sen izgaisušo cerību, ka mēs kādreiz varētu kļūt draugi. Jebkurā gadījumā es to ļoti gribēju.
Pēc pāris minūtēm Ljubaša atgriezās, aplika mitrās rokas man ap kaklu un noskūpstīja.
- Paldies…
Viņa mulsi pabužināja man matus un apsēdās pie galda. Kad viņa mazgāja seju, nomazgāja arī skropstu tušu un lūpu krāsu, un vai nu tādēļ, vai no neaizsargāta apjukuma, man šķita vēl skaistāka. Es reizēm devu mājienus, ka makiāžs viņu bojā, bet viņa nekad man nepiekrita, jokojot, ka man žēl naudas kosmētikai.Tīri sieviešu psiholoģija - vēlas izcelties un vienlaikus būt ne sliktāka par citām.
- Uzliec visu komplektu, - teicu.
- Man ausis nav izdurtas ... - Ljubaša nosarka.
- Tad kulonu.
- Es tev palīdzēšu, - teica Oksana, pielēca kājās, paņēma ķēdīti ar kulonu, aplika to ap mammas kaklu un aizmugurē aizāķēja.