Aizvēru kastīti un noliku atpakaļ. Pazuda nepatīkamā svešā skatiena sajūta. Re kā, izrādās, man jutība uz vecumdienām palielinājusies. Kā arī sentimentalitāte. Un, šķiet, aizdomīgums... Bet, ja vēl var paciest pirmos divus, tad pēdējais man ir pilnīgi nevajadzīgs.
Strādāt negribējās, bailes, ka darbnīcā ir pārpasaulīgi spēki, kuriem es nekad nebiju ticējis, neizklīda, tomēr es spītīgi paņēmu kaltu, izstiepu roku pēc sagataves ...
Un šajā laikā atskanēja telefona zvans.
Cik es biju priecīgs! Ne tik daudz par pašu izsaukumu, bet to, ka vismaz uz brīdi varu atstāt lodžiju.
Pārliecināts, ka zvana Ļubaša, es iesteidzos istabā, satvēru klausuli un, cenšoties piešķirt savai balsij oficiālu toni, sacīju:
- Laulību svinīgās reģistrācijas birojs!
Klausulē kāds nožagojās, tad vīrieša balss ar izteiktu krievu akcentu piesardzīgi pajautāja:
- Du ju spik ingliš?
- M..m...e... ee...
- Šprehen zi doič?
- Mne-ee... b...u...
- Ahā! Ne "bē", ne "mē"?
- O jes! - izgrūdu es, beidzot atpazinis balsi.
- Sveiciens laulībniekiem, - sarkastiski sveicināja Mirons. – Vai tiešām viss aizgājis tik tālu?
– Nav tava darīšana, tu viltus poliglot, – es nomurmināju.
- Tas ir kā, nav mana? Es, varbūt, uzbāžos ar sevi kā liecinieku. Gribu iztrakoties pa kāzām..., piedzerties šņabi līdz prāta aptumsumam..., izkauties ...
- Beidz nu muldēt. Ko tev vajag? Varbūt gribi atdot parādu, sveša nauda kabatu dedzina?
Klausule atkal nožagojās.
- Ē... Mē... bū... - Mani atdarinādams, Mirons mēdījās. - Ko nozīmē sveša? Aizņemas svešu, bet jāatdod savējā!
- Tūlīt nolikšu klausuli, - es brīdināju.
- Kāpēc tad uzreiz tā? - aizrādīja Mirons. – parādu atdošu, tā ir svēta lieta... Var pat jebkurā brīdī.
- Tad ko tev vajag? - es atkārtoju.
– Vai laikrakstu "Pilsēta" esi šodien lasījis?
- Vienīgais, ko esmu lasījis pēdējos trīs gadus, - es ar patosu teicu, - ir uzraksti uz žogiem.
- Jā... Saprotu... Grafiti ir augsta māksla. Kur nu mums, prastajiem dievķēpātājiem, ar savām dievbijīgajām ikonām, ar tādiem sacensties ... Tur - gan domu lidojums, gan apvāršņu plašums ...
- Lieku klausuli nost!
- Viss, viss! - pārtrauca pļāpāšanu Mirons. - palasi to avīzi. Ļoti iesaku.
- Kāpēc?
– Vai tu tagad drāz to Buratino savam dāsnajam klientam?
- Jā.
- Izskatās, ka tavs klients pēc lelles neatnāks.
- Un kāpēc tad tā?
- Bet tu avīzi palasi! - Mirons ļaunpriecīgi pateica un nolika klausuli.
Tikai tā vien man trūka, līdz pilnai laimei. Klients nenāks... Kāpēc? Paskatījos uz atvērtajām lodžijas durvīm. Man joprojām negribējās tur iet iekšā. Nu labi. Iziešu ārā, pastaigāšos, vēl jāieiet kioskā - mājās nav ne kripatiņas maizes. Pie reizes nopirkšu avīzi. Palasīšu par ko tas Mirons tur dod mājienu.
Kad izgāju no dzīvokļa, es principa pēc nesāku sarunu ar dzelteno seju. Pat nepaskatījos tās virzienā. Viņa mani bija aizvainojusi līdz galējībai. Tas kļūst smieklīgi, kad pieaudzis cilvēks sāk sarunāties ar bildēm uz sienām. Ja vien, protams, tā nav diagnoze. Cerams, tā man nav diagnoze, bet gan ieilgusi bērnība. Nav nejaušība, ka es aizgāju strādāt uz leļļu teātri.
Uz ielas laiks noskaidrojās. No skaidrām debesīm spīdēja spoža saule, zvanīja palāses, kailajos koku zaros čivināja zvirbuļi, gaiss smaržoja pēc pavasara. Kaut nu ātrāk ..
Drūmais noskaņojums izkusa bez pēdām, un es nesteidzīgi devos pa ielu uz tirgu. Nopirku maizi, pelmeņus, picu un katram gadījumam banānus. Solīju taču... Iepirkšanās laikā pavisam aizmirsu par avīzi, bet, kad par pasakainu cenu sāku pirkt svaigus tomātus, atcerējos Mirona teikto. Ja nesameloja un dāsnais pircējs pēc pasūtījuma nenāks, tad naudu mētāt nevajag.Nopirku avīzi, gribēju turpat kioskā apskatīties, bet dēļ pakas ar pirkumiem bija neērti to pārlūkot. Tad nogriezos uz krastmalas un apsēdos uz soliņa blakus izskatīgam, dzīvespriecīgam večukam, kurš ar mīļu smaidu vēroja, kā bērni uz upes ledus spēlē hokeju. Droši vien priecājās, ka ir pārdzīvojis šo ziemu un turpina kvēpināt debesis.
Trešajā lapā atradu fotogrāfiju ar savu klientu. Kā jau vairums attēlu no notikuma vietas, arī šis nebija kvalitatīvs, taču dīvaino pircēju bija grūti nepazīt. Uzvilcis tumšas brilles, garā mētelī, kažokādas ausainē un ietinies šallē tā, ka tikai deguns bija izvirzījies, viņš gulēja izstiepies izmīdītajā sniegā. Rakstiņš ko ilustrēja fotogrāfija saucās "Dzīvs līķis".
Es sāku lasīt un ar acs kaktiņu pamanīju ka večuks man pār plecu arī skatās avīzē. Lai jau, man iebildumu nav.
“Pēc milicijas datiem, četru dienu laikā, kad pilsētā plosījās stiprais sals, apsaldējumu rezultātā gāja bojā vairāk nekā divi desmiti cilvēku bez pastāvīgas dzīvesvietas. Taču šim gadījumam ar viņiem nav nekāda sakara, lai gan sākumā cietušais, ja tā viņu var nosaukt, tika uzskatīts par bezpajumtnieku. Neviens neatceras, kur un kādā pieturā šis cilvēks iekāpis sestā maršruta trolejbusā. Daudzi bezpajumtnieki bēg no sala vilcienu stacijās, māju pagrabos un bēniņos, dodas sildīties sabiedriskajā transportā. Lielākā daļa cilvēku ir iecietīgi pret bezpajumtnieku parādīšanos transportā, taču, kad bezpajumtnieks tā bija izbraucis trīs vai četras pieturas, tad no viņa siltuma dēļ, sāka nākt nepatīkama smaka. Un jo tālāk, jo stiprāka un pretīgāka. Tā kā viņš nereaģēja uz pasažieru komentāriem un konduktora piedāvājumu atstāt salonu, aktīvākie pasažieri viņu izstūma no trolejbusa, pieturā “Biblioteka im. N.K.Krupskoj". Bezpajumtnieks paslīdēja, nokrita, trolejbuss aizbrauca tālāk, bet bezpajumtnieks palika guļam sniegā. Tā viņš tur nogulēja divas stundas, līdz milicijas patruļa pievērsa uzmanību nekustīgajam cilvēkam. Tika izsaukta ātrā palīdzība, ārsts konstatēja nāvi, un mirušais tika nosūtīts uz pilsētas morgu. Šis būtu pavisam parasts notikums, kuram diemžēl esam pieraduši vairs nepievērst uzmanību. Un tas arī nebūtu pievērsis laikraksta uzmanību, ja dežurējošais patologs nelaiķī nebūtu identificējis nezināma vīrieša līķi, kurš divas dienas pirms aprakstītā incidenta bija pazudis no morga.
Uzreiz nomierināsim lasītājus, kuri tic mistikai – pēc milicijas domām, notikušajā nav nekā neparasta. "Dzīvais līķis" pa pilsētu neklaiņoja - aculiecinieki, acīmredzot, sajauca no trolejbusa izstumto bomzi ar atrasto līķi, jo, pēc medicīniskās apskates, tas bija vīrieša līķis, miruša jau pirms piecām dienām, par ko liecina līķa plankumi uz ķermeņa un sadalīšanās pazīmes ... Tomēr izsauc neizpratni, kam bija vajadzīgs tik nežēlīgs joks: nozagt no morga mirušu vīrieti, apģērbt un pēc tam atstāt trolejbusa pieturā? Pasaules praksē ir aprakstīti daudzi psihisko noviržu veidi, taču ar ko tādu saskaramies pirmo reizi. Un vismaz šajā ziņā mēs esam "priekšā pārējai pasaulei" ... "
Vēlreiz paskatījos uz fotogrāfiju. Noteikti mans klients. Atcerējos sarmas neesamību uz šalles un pārlieku dāsnā pircēja kokainās kustības. Un, ja tam pievieno pārpasaulīgos jociņus uz lodžijas... Netici nu mistikai, pēc visa šī.
Pāri mugurai noskrēja drebuļi, bet es ātri saņēmos. Gandrīz jebkurš cilvēks var tikt saģērbts un nogrimēts kā redzētais pircējs. Jā, bet tad izskatās, ka farss ar "dzīvajiem līķiem" tika sarīkots tikai un vienīgi man? Pilnīgas muļķības! Kam varētu būt vajadzīgs leļļu meistars? No tādus kā es, vientuļajiem rokdarbniekiem nicīgi novēršas arī reketieri, bet te - tik prasmīgs farss plus astoņsimt dolāru...