— Tas taču ir briesmīgi! — mis Kingmane noteica.
Kapteinis paraustīja plecus.
Ne kapteinis, ne pati mis Kingmane nesaprata to neskaidro sajūtu, kas izraisīja šo izsaucienu. Briesmīgi, ka cilvēkus kā meža zvērus piekaļ ķēdē. Tā domāja kapteinis, kaut arī uzskatīja to par saprātīgu nodrošināšanās līdzekli.
Briesmīgi, ka šis jaunais cilvēks, kas nemaz neizskatās pēc noziedznieka un ne ar ko neatšķiras no viņas aprindu cilvēkiem, visu ceļu sēdēs piekalts smacīgā kajītē, — tāda bija neapjaustā, neapzinātā doma, kas saviļņoja mis Kingmani.
Un, dziļi ievilkusi dūmu no cigaretes, viņa nogrima domās.
Kapteinis neuzkrītoši aizgāja. Spirgtais jūras vējš rotaļājās ar mis Kingmanes baltā zīda kaklauta stūri un kastaņbrūnajām cirtām.
Pat līdz šejienei, kaut osta jau atradās vairāku jūdžu attālumā, atlidoja ziedošo magnoliju smarža kā pēdējais Dženovas krasta sveiciens. Milzīgais tvaikonis nepaguris šķēla zilo ūdeni, atstādams aiz sevis viļņotu sliedi, kas iesniedzās tālumā. Viļņi kā ņipras adatiņas steidzās aizlāpīt rētu zīdainajā jūras klaidā.
II. Vētraina nakts
— Šahs. Šahs un mats.
— Ak, kaut jūs haizivs aprītu! Jūs spēlējat meistarīgi, mister Gatling, — teica slavenais Ņujorkas detektīvs Džims Simpkinss un saīdzis pakasīja aiz labās auss. — Jā, jūs spēlējat lieliski, — viņš turpināja. — Un tomēr es spēlēju labāk par jums. Jūs mani pieveicāt šahā, toties es jums, Gatling, pieteicu lielisku šahu un matu tur, Dženovā, kad jūs kā šaha karalis slēpāties sagrautās mājas vistālākajā lauciņā! Jūs gribējāt paslēpties no manis! Veltīgi! Džims Simpkinss atradīs cilvēku pat jūras dibenā. Te nu jums ir šahs un mats. — Un, pašapmierināti atzvēlies krēslā, viņš aizsmēķēja cigāru.
Redžinalds Gatlings paraustīja plecus.
— Jums bija pārāk daudz bandinieku. Jūs sacēlāt kājās visu Dženovas policiju un ielencāt mani pēc visiem likumiem. Neviens šahists nevar uzvarēt, ja viņam ir tikai karaļa figūra pret visām pretinieka figūrām. Un bez tam; mister Džim Simpkins, mūsu partija vēl … nav beigusies.
— Jūs tā domājat? Šī ķēdīte vēl nav jūs pārliecinājusi? — Detektīvs pakustināja vieglu, bet stipru važu, ar kuru Gatlinga kreisā roka bija piekalta pie kojas metāla stieņa.
— Jūs esat naivs, kā jau daudzi ģeniāli cilvēki. Vai tad važas ir loģisks pierādījums? Bet labāk neiedziļināsimies filozofijā.
— Un turpināsim spēli. Es pieprasu revanšu, — Simpkinss nobeidza.
— Diez vai mums tas izdosies. Kuģis šūpojas aizvien stiprāk, un var gadīties, ka figūras sajūk, iekams mēs būsim beiguši spēli.
— Kā tas būtu saprotams, — arī pārnestā nozīmē? — Simpkinss, uzstādīdams kauliņus, jautāja.
— Kā jums tīk.
— Jā, pamatīgi šūpo. — Un viņš izdarīja gājienu.
Kajīte bija smacīgi un karsti. Ta atradās zem ūdens līnijas, netālu no mašīnu telpas, kura kā spēcīga sirds tricināja sienas un pildīja tuvākās kajītes ar ritmisku troksni. Spēlētāji klusēdami centās nosargāt šaha galdiņa līdzsvaru.
Šūpoja aizvien stiprāk. Vētra plosījās kā traka. Tvaikonis sazvēlās uz kreisajiem -sāniem, lēnām izlīdzinājās. Atkal … Vēl… Kā piedzēries …
Šaha figūras aizripoja. Simpkinss nogāzās uz grīdas. Gatlingu noturēja ķēde, bet tā sāpīgi iegriezās viņa rokas delmā, ap kuru bija aplikta aproce.
Simpkinss izlamājās un apsēdām uz grīdas.
— Šeit ir drošāk. Zināt, Gatling, man nav labi… šitā … jūras slimība. Es vēl nekad neesmu piedzīvojis tik briesmīgu šūpošanu. Es likšos gulēt. Bet. .. vai jūs neaizbēgsit, ja man kļūs slikti?
— Katrā ziņā, — Gatlings, ierīkodamies kojā, atbildēja. — Saraušu ķēdi un aizbēgšu … metīšos viļņos. Man vairāk pa prātam haizivju sabiedrība …
— Jūs jokojat, Gatling. — Simpkinss aizrāpās līdz kojai un vaidēdams apgūlās.
Viņš nepaspēja izstiepties, kad jauns drausmīgs trieciens, kas satricināja visu H kuģi, izsvieda viņu no gultas. Kaut kur krakšķēja, šķindēja, trokšņoja, dunēja. Augšā bija dzirdami kliedzieni un kāju dipoņa, un, pārskanēdama visu šo daudzbalsīgo troksni, pēkšņi satraucoši iekaucās sirēna, kas deva signālu: «Visi uz klāja!»
Pārvarēdams nogurumu un vājumu, turēdamies pie sienām, Simpkinss devās uz durvīm. Viņš bija līdz nāvei pārbijies, bet mēģināja to neizrādīt ceļabiedram.
— Gatling! Tur kaut kas ir noticis. Es iešu paskatīties. Piedodiet, bet esmu spiests ieslēgt jūs! — Simpkinss nokliedza.
Gatlings nicinoši uzlūkoja detektīvu un nekā neatbildēja.
Šūpošanās turpinājās, tomēr varēja manīt, ka tvaikoņa priekšgals lēnām grimst.
Pēc dažām minūtēm durvīs parādījās Simpkinss. No viņa lietusmēteļa straumēm plūda ūdens. Detektīva sejā bija lasāmas šausmas, kuras viņš vairs nemēģināja slēpt.
— Katastrofa .. . Mēs grimstam … Tvaikonim ir sūce… Kaut gan neviens īsti nezina .. . Gatavo laivas … pavēlēts aplikt korķa vestes… Taču nevienu vēl nelaiž laivā. Saka, ka kuģim esot diez kādas tur šķērssienas, varbūt vēl nenogrimšot, ja tur kaut ko tādu izdarīšot, velns zina, ko … Pasažieri cīnās ar matrožiem, kas viņus dzen nost no laivām . .. Bet es, ko es lai iesāku? — viņš kliedza, uzbrukdgms Gatlingam tā, it kā tas būtu visu detektīva nelaimju vaininieks. — Ko es lai iesāku? Glābjos pats un uzmanu jūs? Var gadīties, ka mēs nonākam dažādās laivās, un jūs droši vien aizbēgsit.
— Vai tad tas jums nav mierinājums? — Gatlings smīnēdams jautāja un rādīja ķēdi, ar kuru bija piekalts.
— Es taču nevaru palikt kopā ar jums, velns parāvis!
— Ar vārdu sakot, jūs gribat izglābties pats, izglābt mani un tos desmittūkstoš dolārus, kas jums apsolīti, ja notversit mani? No sirds jūtu līdz — jūs patiešām esat grūtā stāvoklī, bet nekādi nevaru palīdzēt.
— Varat, varat… Klausieties, dārgais! — Simpkinsa balss kļuva pieglaimīga, viņš sarāvās čokurā kā nabags, kas lūdz žēlastības dāvanu. — Dodiet vārdu … tikai dodiet vārdu, ka krastā neaizbēgsit no manis, un es tūlīt atslēgšu ķēdi un noņemšu no jūsu rokas … tikai dodiet vārdu. Es jums ticu.
— Pateicos par uzticību. Tomēr es neko neapsolu. Ak tā, nē: pie pirmās izdevības aizbēgšu. To varu jums apsolīt.
— O! .. . Paskat tikai! … Bet ja nu es jūs, āža piere, atstāju šeit? — Un, nenogaidījis atbildi, Simpkinss metās uz durvīm.
Tvarstīdams atbalstu, trausdamies uz augšu un krizdams atpakaļ, viņš pa stāvām kāpnēm izkļuva uz klāja, kuru, lai gan bija nakts, spoži apgaismoja loka spuldzes. Viņam tūlīt uzbrāza strauja vēja pluinīta lietus gāze. Kuģa pakaļgals bija pacēlies virs ūdens, priekšgalam pāri vēlās viļņi. Sirnpkinss apskatīja klāju un redzēja, ka tās pirmatnējās, dzīvnieciskās jutās, kuras dēvē par pašsaglabāšanās instinktu, ka vieglu žogu mežonīgā triecienā sagāzušas disciplīnu, kas vēl pirms dažām minūtēm pastāvēja. Izmeklēti ģērbušies vīrieši, kas vēl vakar galanti un laipni pakalpoja dāmām, tagad mīdīja šo dāmu miesas, ar dūrēm lauzdami ceļu uz laivām. Uzvarēja spēcīgākais. Sirēnas kauciens saplūda ar prātu zaudējušu divkājainu zvēru bara necilvēciskajiem rēcieniem. Vietumis vīdēja samīdīti ķermeņi, saplosīti Iīķi, apģērba skrandas.