— Bet kas tad jums Itālijā patika? …
Te viņu saruna tika pārtraukta visnegaidītākajā veidā.
— Rokas augšā!
Viņi atskatījās un ieraudzīja Simpkinsu, kas bija pacēlis revolveri pret Gatlinga krūtīm.
Detektīvs jau sen ieklausījās viņu sarunā, gaidīdams, vai Gatlings nesāks runāt par savu noziegumu. Pārliecinājies, ka saruna ir nevainīga, Simpkinss nolēma debitēt jaunā lomā — «spert piesardzības soļus un novērst noziegumu».
— Mis Kingmane, — viņš svinīgi iesāka, —dienesta pienākums un godīga cilvēka pienākums liek man brīdināt jūs par briesmām. Es vairs nevaru pieļaut šīs sarunas divatā. Man jāatklāj jums, mis Kingmane, ka Gatlings ir bīstams noziedznieks, un bīstams vispirmām
kārtām jums, sievietēm. Viņš nogalināja jaunu lēdiju, iepriekš iepinis viņu savas daiļrunības tīklos. Nogalināja un aizbēga, bet es, Džims Simpkinss, viņu notvēru, — viņš nobeidza un ar lepnumu vēroja, kāds būs efekts.
Nevar teikt, ka efekts būtu tāds, kādu viņš bija gaidījis.
Mis Kingmane tiešām bija samulsusi, satraukta un aizvainota, taču drīzāk par viņa negaidīto iejaukšanos, nevis par runas saturu.
Bet jaunais cilvēks nemaz neizskatījās pēc noziedznieka, ko satriecis atmaskojums. Kaut gan stobrs bija vērsts pret Gatlingu, viņš savā parastajā mierā piegāja pie Simpkinsa, pēc īsas cīņas izrāva revolveri, aizsvieda to sānis un klusi teica:
— Jums acīmredzot vēl nepietiek ar desmittūkstoš dolāriem, kas jums apsolīti, lai dažām personām būtu tas prieks ieraudzīt mani uz elektriskā krēsla. Tikai jaunkundzes klātbūtne attur mani no pelnītas izrēķināšanās ar jums.
Mis Kingmane pārtrauca strīdu.
— Dodiet man vārdu, — viņa teica, tuvodamās vīriešiem un vērsdamās galvenokārt pie Simpkinsa, — ka šādas scēnas vairs neatkārtosies. Par mani neraizējieties, mister Simpkins, man aizbildņi nav vajadzīgi. Aizmirstiet savus rēķinus līdz tam laikam, kamēr nebūsim nokāpuši uz zemes. Šeit mēs esam trīs — tikai trīs bezgalīga okeāna vidū.
Kas zina, kas mūs vēl gaida? Varbūt katrs no mums būs nepieciešams otram briesmu brīdī. Kļūst vēsi, saule norietējusi. Laiks šķirties. Ar labu nakti!
Un viņi devās uz savām kajītēm.
IV. Sargasu jūra
Džimam Simpkinsam tonakt nebija laba gulēšana. Viņš grozījās kojā savā kajītē un ausījās. Viņam visu laiku šķita, ka Gatlings atrodas tepat tuvumā, zogas klāt, lai izrēķinātos ar viņu, atriebtos, varbūt nogalinātu. Skan soļi, kaut kur nočīkst durvis … Detektīvs šausmās pietrūkās sēdus.
«Nē, viss ir klusu, tikai izlicies… Ak, velns parāvis, kāda tveicīga nakts! Turklāt vēl moskīti un odi neliek mierā. Kā visi šie spārnotie nešķīsteņi varēja gadīties okeāna vidū? Vai nu es murgoju, vai tuvumā atrodas sauszeme. Varbūt iet atspirdzināties?»
Simpkinss jau citas naktis bija gājis atspirdzināties tvaikoņa rūmē, kur atradās konservu un vīna krājumi.
Viņš bez starpgadījumiem aizkļuva līdz turienei, tumsā taustīdamies pa pazīstamajām ejām, un jau bija iekampis krietnu malku ruma, kad piepeši izdzirdēja dīvainu čaboņu. Šajā labirintā bija grūti saprast, no kuras puses nāk skaņas. Simpkinss sajuta krūtīs aukstumu.
«Meklē. Neko teikt, jauki spēlēt paslēpes.
Kaut nu tikai līdz rītam neatrastu. Tad vajadzēs lūgt mis Kingmanes aizstāvību.» Un viņš, elpu aizturējis, aizlavījās uz rūmes tālāko kaktu, gandrīz pie paša apšuvuma. Tieši tur, aiz apšuvuma, piepeši atskanēja švīkstoņa, it kā no jūras dzīlēm izpeldējis nezināms briesmonis ar grubuļainu ādu berzētos gar kuģa bortu. Noslēpumainās skaņas kļuva aizvien stiprākas. Un pēkšņi Simpkinss sajuta, ka visu tvaikoni sadrebina mīksts grūdiens. Ne viļņi, nedz piekrastes akmeņi nevarēja izraisīt tik dīvainu zvalstīŠanos. Sekoja vēl daži grūdieni kopā ar apslāpētu rūkoņu.
Simpkinsu pārņēma cilvēka tālo senču dzīvnieciskās šausmas, stindzinošas šausmas, ko rada nezināmais. Posts tam, kas nespēj uzreiz pārvarēt šīs bailes: tad aklie, dzīvnieciskie instinkti aptumšo prātu, paralizē gribu, pašsavaldīšanos.
Simpkinss juta, ka pakausi apdveš aukstums un mati saslejas stāvus. Viņam šķita, ka sajūt katra mata kustību. Mežonīgi rēkdams, klupdams un krizdams viņš metās augšup, uz klāju.
Pretī nāca Gatlings. Simpkinss, aizmirsis visu, izņemot bailes no nezināmā, gandrīz vai metās apskaut to, no kura tikko bija slēpies kā pele alā.
— Kas tur ir? — viņš prasīja, svelpjoši šņākuļodams (nervu spazmas bija aizžņaugušas rīkli), un sagrāba Gatlingu aiz rokas.
— Es zinu tikpat daudz kā jūs … Kuģis mīksti sazveLās uz sāniem, tad priekšgals iegrima un atkal pacēlās. Es uz ātru roku saģērbos un iznācu paskatīties.
Spoža mēness gaisma lējās pār daļu klāja. Avārijā cietušais tvaikoņa priekšgals bija iegrimis ūdenī, un klājs šeit atradās gandrīz ūdens līmenī.
Simpkinss palika augstāk, ar skatienu pavadīdams Gatlingu, kas apskatīja visu kuģa priekšgalu.
— Savādi, savādi … Nokāpiet taču lejā, Simpkins, neesiet tik bailīgs.
— Pateicos, bet esarī no šejienes labi saredzu.
— Tas esat jūs, Simpkins? Kas noticis?
— Mis Kingmane, lūdzu, nāciet šurp, — teica Gatlings, ieraudzījis Vivianu, kas kāpa lejā pa klāju.
Viņa piegāja pie Gatlinga, un tad arī Simpkinss iedrošinājās nokāpt lejā. Jaunās sievietes klātbūtne nomierināja viņu.
— Paskatieties, mis!
Klājs spoži balsnīja gaišajos mēness staros. Uz šī baltā fona izcēlās tumši plankumi un pēdas — it kā milzīgs dzīvnieks būtu uzlīdis uz klāja, apmetis pusloku un pāršļūcis pāri labajam bortam, kā salmiņus nolauzdams eliņu dzelzs stieņus.
— Pievērsiet uzmanību: izskatās, ka sliedi atstājis smags vēders, vilkdamies pa klāju. Un gar sāniem — ķepu vai, ticamāk, peldspuru pēdas. Mūs apciemojis kāds nezināms briesmonis.
Simpkinsam atkal sametās bail, un viņš klusītēm sāka kāpties atpakaļ pa klāja slīpumu.
— Bet kas tie par gružiem? Kādi augi, ko acīmredzot atstājis nezināmais apmeklētājs? — Un mis Kingmane pacēla no grīdas ūdenszāles.
Gatlings uzmanīgi apskatīja ūdenszāli un nīgri pašūpoja galvu.
— Sargassum, no brūnaļģu grupas … Jā, neapšaubāmi! Tās ir Sargasu jūras aļģes. Tad redz, kur mēs esam aiznesti. Velns parāvis! Tas nemaz nav labi. Mums jāapspriež stāvoklis.
Visi trīs uzkāpa augšklājā. Briesmas radīja tuvības sajūtu. Simpkinss atmeta ar roku savām «tiesībām», saprazdams, ka viņus var glābt tikai Gatlinga zināšanas, pieredze un enerģija.
Detektīvu visvairāk satrauca nezināmais briesmonis. Kaut kādu Sargasu ūdenszāli viņš neuzskatīja par uzmanības cienīgu.
— Ko jūs, Gatling, domājat par mūsu nelūgto viesi? — Simpkinss jautāja, kad visi bija apsēdušies pītajos krēslos.
Gatlings paraustīja plecus, joprojām grozīdams rokā ūdensaugu.
— Tas nav ne astoņkājis, nedz haizivs, nedz arī kāds cits no pazīstamajiem jūras iemītniekiem… Varbūt šeit, šajā noslēpumainajā Atlantijas okeāna nostūrī dzīvo mums nezināmi briesmoņi, kādi nebūt plezio-