Kad Gatlings beidza lasīt, iestājās klusums.
— Cik baigi un savādi! Mēs esam saņēmuši no miroņa uzdevumu — nodot sveicienu viņa sievai, kas jau divisimt gadu atdusas kapā… — Mis Kingmane sarāvās un piemetināja: — Cik daudz drausmīgu noslēpumu glabā šī jūra!
— Piecdesmit tūkstoši guldeņu, — Simpkinss skaļi domāja, ar skatienu pavadīdams attālinošos brigu. — Cik tas varētu būt pēc šodienas kursa? …
OTRA DAĻA
..
I Miera osta
— Zeme! Zeme! Mis Kingmane! Gatling! Ātrāk nāciet šurp! Mēs tuvojamies kādai ostai. Jau redzami mastu gali un tvaikoņu dūmeņi. Rau, tur. Skatieties turp … vairāk pa kreisi.
Gatlings ielūkojās tālskatī.
— Jūsu atklātā osta izskatās velnišķīgi dīvaina, Simpkins. Šī «osta» stiepjas daudz jūdžu garumā: masti un dūmeņi, un atkal masti… Taču pavērojiet: neviens dūmenis nekūp, bet masti… To takelāža, buras? … Paskatieties, mis Kingmane! — Un Gatlings pasniedza viņai tālskati.
— Jā, tā drīzāk ir kāda kuģu kapsēta! — Viviana iesaucās. — Masti un dūmeņi nolauzti, no burām atlikušas skrandas vien. Un vēl… kur tad zeme? Es nekā nesaprotu …
— Nevar teikt, ka arī man viss būtu skaidrs, mis, — Gatlings atbildēja., — taču domāju, ka droši vien ir tā: Sargasu jūrā, šajā stāvošajā purvā, acīmredzot ir savas straumes, kaut arī ūdenszāles stipri palēnina to plūsmu. Acīmredzot mēs esam iekļuvuši šādā straumē, kas diemžēl aiznesusi mūs uz šo «miera ostu». Paskatieties, kādā piestātnē mēs ieejam. Redziet, kas mūs sagaida! — Un viņš norādīja visapkārt.
Jo tuvāk kuģis nāca neparastajai ostai, jo biežāk tā ceļā gadījās nožēlojamas kuģu paliekas, šeit bija visu valstu un tautu kuģi, sadauzīti, sakropļoti, satrunējuši. Re, piroga no vesela koka bluķa … Re, zvejnieku barka, no kuras palicis skelets vien: ārējais apšuvums sabirzis, brangas rēgojas kā atkailinātas ribas, priekšgals izskatās pēc zivs asakas … Vēl tālāk bija redzami vairāk vai mazāk saglabājušies kuģi: barkas, šoneri, tvaika kuģi, fregates, galeras … Sarūsējis moderns tvaikonis stāvēja cieši blakus sešpadsmitā gadsimta portugāļu karavelai. Tai bija skaisti veidotas līnijas. Priekšgalā un pakaļgalā zemo klāju paaugstināja sarežģītas virsbūves. Rumpelis sniedzās cauri visam priekšgalam, falšbortā bija lūciņas airiem. «Santa Maria», — skaidri varēja salasīt uz borta.
— Apbrīnojami! — Gatlings iesaucās. — Gandrīz tāds pats kuģis bija Kolumbam, un vienu no viņa karavelām arī sauca «Santa Maria», divas pārējās — «Pinta» un «Ņina». — Un Gatlings, kuram bija laba redze, izlasīja burtus uz līnijkuģa borta: — «Henrijs». Tālāk, redziet, trīsklāju kuģis; uz tā borta rakstīts «Jūru valdnieks» un «1637. gads». Starp tiem — deviņpadsmitā gadsimta pirmās puses riteņkuģis — ne vairāk kā piecdesmit metru garš.
Eja starp kuģiem kļuva aizvien šaurāka. Vairākas reizes kuģis piestāja, uzgrūzdamies vrakiem, kas bija saslējušies stāvus, beidzot apstājās pavisam, uzdūries cieši sablīvējušos kuģu masai, kas veidoja savdabīgu salu.
Ceļabiedri klusēja. Visiem bija tāda sajūta, it kā viņi būtu dzīvi aizvesti uz kapsētu.
— Ja nu reiz liktenis atvedis mūs šurp, vajag iepazīties ar šo neparasto salu. Simpkins! Ejam!
Simpkinss it nemaz nebija noskaņots doties ekskursijā pa šo drūmo kapsētu.
— Kāda tur jēga? — viņš mēģināja izlocīties.
— Esiet taču kā vīrs, Simpkins. Kas zina, ko šī sala slēpj? Varbūt šeit ir arī iemītnieki.
— Seno Holandes jūras braucēju rēgi?
— Paskatīsimies. Lai nu kas šeit mitinātos, tomēr būs labāk, ja mēs pirmie uzzināsim par viņiem. Sī sala var kļūt par. mūsu kapa vietu, bet, kas zina, varbūt šeit atradīsies arī glābšanās iespēja. Vajag apskatīt kuģus, vai kāds no tiem vēl nav lietojams.
— Apskatīt kuģus! — Simpkins atcerējās «Martu» ar 50 000 zelta guldeņiem. Viņš svārstījās.
— Bet kā tad mēs atstāsim mis Kingmani vienu?
— Par mani neraizējieties. Es no rēgiem nebaidos, — viņa atbildēja.
-— Izdarīsim tā, mis,— Gatlings ieteica.— Iebāziet kurtuvē salmus. Ja jums draudēs briesmas, aizdedziniet salmus; mēs ieraudzīsim dūmus, kas pacelsies no dūmeņa, un tūlīt steigsimies palīgā. Ejam.
Gatlings nokāpa uz blakus stāvošā astoņpadsmitā gadsimta trīsmastu kuģa «Viktorija». Simpkinss negribīgi sekoja viņam.
Viņi lēnām virzījās uz salas iekšieni.
Diez vai jel kas pasaulē varēja būt bēdīgāks par šo milzīgās kapsētas ainu. Jūra apglabā bojā gājušos kuģus, zeme — mirušos cilvēkus. Bet šī kapsēta atstāja savus miroņus neapsegtus versmīgās saules gaismā. Vajadzēja iet ļoti piesardzīgi. Pussatrunējušie dēji līgojās zem kājām. Ik mirkli ceļinieki varēja iegāzties kādā kuģa rūmē. Gadījumam, ja tā notiktu, katrs bija paņēmis līdzi pa virvei, lai attiecīgajā brīdī palīdzētu otram. Eliņi sagruva. Skrandainās buras no pieskāriena vien sabruka pīšļos. Visu sedza bieza trūdu kārta un zaļi puveši… Uz daudzu kuģu klājiem vāļājās skeleti, kuru baltie kauli spīdēja saulē, vai arī rēgojās kāds tumšums — vēl saglabājusies āda vai apģērba skrandas. Pēc skeletu stāvokļa, pēc ielauztajiem galvaskausiem varēja spriest, ka prātu zaudējušie cilvēki pirms nāves ķildojušies, dumpojušies, bezjēdzīgi un nežēlīgi nogalinājuši cits citu, gribēdami kādam atriebties par ciešanām un pazudināto dzīvi. Ikviens kuģis liecināja par lielu traģēdiju, kas uz tā risinājusies pirms piecdesmit, simt, divisimt gadiem.
Kādas necilvēciskas šausmas, kādas briesmīgas ciešanas bija pārdzīvojuši tie, kam piederēja saules izbalinātie galvaskausi, kas tagad ņirdza zobus drausmīgā smaidā! Un visi tie smaidīja, smaidīja līdz ausīm …
Pat Gatlingam metās baisi, redzot šos ņirdzīgos smaidus, Simpkinsu kratīja drudzis.
— Iesim prom — viņš lūdzās. — Es vairs nevaru!
— Pagaidiet, tur ir labi saglabājies kuģis. Interesanti būtu nokāpt kajītēs.
— Pa trapu, kas salūzis zem jūsu kājām? — Simpkinss piepeši saniknojās. —Gatling! Es vairs nesperšu ne soli. Pietiek. Lūdzu jūs vairāk nekomandēt mani. Jūs esat aizmirsis, kas esat jūs un kas esmu es! Kurp jūs mani vedat? Kādēļ? Lai iegrūstu kaut kur kuģa rūmē un tādējādi bez trokšņa tiktu no manis vaļā! Jā, es zinu: es jums traucēju.
Gatlingu tādas runas satracināja.
— Apklustiet, Simpkins, vai arī es patiešām jūs pārsviedīšu pār bortu.
— Tas nebūs tik vienkārši izdarāms, — Simpkinss kodīgi noteica un, pieslējies pie koka eliņiem borta malā, pavērsa pret Gatlingu revolvera stobru. Gatlings ātri metās uz priekšu, taču, iekams viņš bija satvēris Simpkinsu aiz rokas, norībēja šāviens, un eliņi brīkšķēdami salūza. Lode aizsvilpa pāri Gatlinga galvai. Tai pašā mirklī viņš redzēja, ka Simpkinss, neveikli savēcinājis rokas, nogāžas pāri bortam kopā ar satrunējušo eliņu gabaliem. Apslāpēts plīkšķis aiz borta … klusums … pēc tam Simpkinsa sprauslāšana. Gatlings paskatījās pāri malai. Detektīvs ķepurojās zaļajā aļģu putrā. Zāļu virtenes karājās ap galvu, pinās ap rokām, cieši turot savu upuri. Simpkinss pielika visus spēkus, lai pieķertos pie kuģa apšuvuma. Pēc vairākiem mēģinājumiem viņam