Jau pirmais dēlītis, kas nonāca Šelavina rokās, atstāja uz viņu satriecošu iespaidu. Piespiedis cieši klāt dēlim savu ķiveri, bezprātīgām acīm, kas gandrīz sprāga laukā no dobumiem, viņš dažus mirkļus vērās šo zīmju garajās rindās, tad pēkšņi, uz vietas lēkādams, sāka kliegt:
— Kohau! … Kohau rongo-rongo … Tie ir viņi? Tie ir viņi! Rapanuiešu kohau rongo-rongo! . ..
Aiz pārsteiguma apstulbis, Pavļiks ar atvērtu muti lūkojās šajā aina, kas atgādināja pirmatnējo mežoņu deju ar kaut kādām nesaprotamām burvestībām.
— Vai jūs saprotat, jaunais cilvēk, ko tas nozīmē, atļaujiet jums jautāt? Nē-e! Jūs nesaprotat, ko tas nozīmē! . .. Tas . . . tas .. .
— Ko tad īsti tas. nozīmē? — Pavļiks atjēdzies ievaicājās.
Bet Šelavins pēkšņi apklusa, nogrimdams domās, tad nomurmināja:
— Ko tas nozīmē? Hm, hm . . . Mazliet nogaidīsim. Jāpārliecinās. Jāpārbauda. Mēs vēl sastapsim .. . Esmu pārliecināts, ka sastapsim aku un … un … Iesim! Iesim ātrāk tālāk! … Saliec visu atpakaļ laivā! Atceļā paņemsim līdzi.
Šelavins pa priekšu gandrīz skrēja, un Pavļiks ar pūlēm tika viņam līdzi. Tā viņi gāja vēl kādu pusstundu, un, kad Pavļiks beidzot juta, ka zaudē spēkus, Šelavins piepeši apstājās.
Viņu priekšā kā pāris metru augsta siena šķērsām nogāzei piecdesmit līdz sešdesmit metru garumā stiepās no milzīgām plātnēm sakrauta terase. Taču ne Šelavins, ne Pavļiks uz to neskatījās. Pilnīgā klusumā, kā apburti, galvas atmetuši, viņi nenovērsa acis no vairākām kolosālām statujām, kas mēmi drūmā un bargā mierā piecpadsmit līdz divdesmit metru augstumā pacēlās pār terasi. Laternu gaismā bija redzamas viņu dīvainās galvas, rotātas ar milzīgiem, divus metrus augstiem akmens cilindriem, kas atgādināja turbānus. Atpakaļ nošļauptās, šaurās pieres, garie, ieliektie deguni, dziļie, tukšie un melnie acu dobumi, plānās, stingri sakniebtās lūpas un asie zodi atstāja neaizmirstamu iespaidu ar sava pārcilvēciskā veidola iekšējo spēku.
Sie tēli stāvēja uz gareniem rumpjiem, bez kājām, ar tikko jaušamām rokām zem krūtīm — primitivi un vareni, mēmi un bargi — un vērīgi lūkojās uz priekšu okeana bezgalīgajos plašumos, pāri pigmeju galvām, kas šeit bija nejauši ieradušies. Starp šiem, it kā sardzē stāvošajiem milžiem mētājās daudzas okeana nogāztas figūras, ar sāņus aizripojušiem, milzīgiem cilindriem, kas kādreiz rotājuši viņu galvas.
— Rapanui . . . — murmināja okeanografs. — Rapa- nui . . . Senā Vaihu … Tātad taisnība: to applūdinājis okeāns .. . Skaties, Pavļik! Skaties! Iegaumē uz visiem laikiem! . . .
Ilgi viņi klusēdami stāvēja akmens milžu priekšā; beidzot Selavins, it kā atjēdzies, nopūtās un sacīja:
— Jāiet tālāk, Pavļik. Mēs tos vēl sastapsim. Mums jānobeidz salas apskate.
Uzmetis pēdējo ilgo skatienu šiem zemūdens kalna sargiem, Selavins iedarbināja skrūvi un devās tālāk uz dienvidiem. Pavļiks viņam sekoja. Pēc ilga klusuma viņš okeanografam jautāja:
— Kāpēc jūs, Ivan Stepanovič, sacījāt «salas»? Vai tad tas nav tikai zemūdens kalns?
— Bet kur tu esi redzējis zemūdens kalnu ar nogrimušām laivām, nažiem, pīķiem un beidzot ar tādām celtnēm kā šīs terases un kolosālās statujas? Ko? .. . Atļaujiet jums jautāt, jaunais cilvēk?
— Nu, kas tur, — dūšu saņēmis, iebilda Pavļiks.
Jūs taču reiz mums pulciņā stāstījāt par jūrā nogrimušām salām un pat kontinentiem. Varbūt arī še noticis tas pats?
— Hm, hm … — okeanografs sastostljās. — M-jā . . . Protams, gadās . .. Daļēji tev taisnība, bet tikai daļēji. Var taču būt gadījumi, kad salu vai sauszemi pakāpeniski vai uzreiz, bet tikai daļēji apklāj uzbrūkošais okeāns. Šķiet, ka arī. par šīm okeana transgresijām esmu jums stāstījis? Acīm redzot arī šeit noticis tieši šāds gadījums .. . Bet kas tas? — pēkšņi sevi pārtraucis, Šelavins norādīja uz lielu, tumšu plankumu, kas zemūdens krēslā bija saskatāms uz nogāzes.
— Ieeja alā vai grotā, — droši, nedomādams atbildēja Pavļiks, kas uzskatīja sevi šajos jautājumos par pietiekami pieredzējušu cilvēku.
— Un acīm redzot ļoti lielā alā, — piebilda okeanografs. — Jāpaskatās.
Pavļiks pirmais iepeldēja alā. Tā tiešām izrādījās milzīgi plaša un, spriežot pēc tās bazalta sienām un velvēm, bija vulkāniskās izcelsmes. Iespējams, ka tālos ģeoloģiskos laikmetos caur šo krāteri vai sāneju no zemes dzīlēm izvirdusi kausēta lava. Ala bija ļoti augsta, plata un iestiepās tālu kalna dziļumos. Alas dibenu klāja dūņas, kurās starp neskaitāmajām gliemežnīcām ņudzēja milzums adataiņu un zarndobumaino; sienas, klintsbluķi un sastingušas lavas.pauguri bija apauguši ar kaļķa ūdensaugu vītnēm, aizkariem un paklājiem.
Ātrumā apskatījuši alu, Šelavins un Pavļiks sajuta nogurumu un izsalkumu. Viņi nolēma atpūsties un paēst. Abi atlaidās uz neliela klintsbluķa un ķērās pie termosiem. Iedzēris dažus malkus karsta kakao, Pavļiks atsāka pārtraukto sarunu:
— Ivan Stepanovič, jajnēs neesam uz vienkārša zemūdens kalna, tad kas tā par salu?
— Tā ir Rapanui. Noslēpumaina un mīklainasala, kas sagādājusi un vēl līdz šim sagādā daudz rūpju un mocību visas civilizētās pasaules ģeogrāfiem, etnogrāfiem un vēsturniekiem. Vai tu esi par šo salu kaut ko dzirdējis?
— Rapanui? … Nē, — Pavļiks atzinās, — pirmoreiz dzirdu.
— Hm . . . Braši, neko teikt! Bet varbūt tu to pazīsti kā Vaihu, kā to dažkārt sauc?
— Nē-ē, Ivan Stepanovič, — Pavļiks atbildēja, juzdams jau zināmu neveiklību. — Arī Vaihu nezinu.
— Nesaprotu. Absolūti nesaprotu, ko gan jums mācījuši tajās jūsu izslavētajās ģimnāzijās jeb… kā tās tur sauc .. . koledžās, vai!
— Svētā Patrika koledžā, Ivan Stepanovič, Kvebekā.
— Nevis svētā Patrika, — okeanografs aizsvilās, — bet svētās tumsonības! … Tā ja! Svētās tumsonības! Nekā nezināt un pat nedzirdēt par Rapanui jeb Vaihu, jeb Lieldienu salu! Tas ir baismīgi!
— Lieldienu? Svēto Lieldienu salu? — Pavļiks sarosījās. — Es sāku atcerēties … Jā, jā, es atceros … Tā ir niecīga saliņa Klusajā okeānā. To atklājis Deviss tūkstoš sešsimt astoņdesmit septītajā gadā, pēc tam admira- lis Rogevens tūkstoš septiņsimt divdesmit otrajā gadā. Un salu toreiz apdzīvojuši pagāni, elku pielūdzēji, bet tad tur atbraukuši nez kādi mūki, kas atgriezuši iedzīvotājus pie kristīgās ticības. Tas arī viss, ko mums koledžā par Lieldienu salu stāstīja ģeografijas skolotājs.
— Idiots, kura pienākums bijis pārvērst bērnus par tādiem pašiem idiotiem kā viņš pats! Cik labi, Pavļik, ka tu esi izrāvies no šīs analfabētu, stulbeņu un liekuļu fabrikas. Iestāsies mūsu padomju skolā, un visa pasaule atklāsies tavā priekšā visā tās skaistumā un patiesībā! Tev taču koledžā nav pastāstījuši pašu interesantāko par šo ievērojamo salu! Niecīga saliņa, kuru vienas stundas gājienā var šķērsot no viena gala līdz otram, vientuļš, bezgalīga okeana vidū pamests zemes stūrītis, ko no Dienvidamerikas šķir četri tūkstoši kilometru un apmēram tāds pats atstatums no tuvākajām Polinezijas salām, — šī saliņa ir īsts zinātnisku mīklu un noslēpumu mezgls! Iedomājies vien, Pavļik: visā Polinezijā, starp visam tās neskaitāmajām salām un ciltīm, vienīgi šeit", šajā mazajā tautiņā, kas apdzīvoja Rapanui, attīstījās un uzplauka rakstu māksla! Uz šiem pašiem kohau rongo-rongo garajiem, iesarkani brūnajiem dēlīšiem, ko nupat atradām kanu laiviņā un turējām rokās! Vēl vairāk! Šīs senās tabulas ar seno rapanuiešu rakstiem vēl līdz šim laikam neviens civilizētās pasaules zinātnieks nav izlasījis un izskaidrojis.