Selavins apklusa un iedzēra no termosa dažus kakao malkus.
— Un šīs terases jeb aku, kā tās sauc iezemieši! Un šīs,neparastās, pārsteidzošās statujas! — viņš pēc mirkļa turpināja. — Kā šīs milzīgās būves varēja uzcelt maza tautiņa, kas atradās uz viszemākā kulturas līmeņa? Dažas no šīm statujām taču sasniedz divdesmit trīs metru augstumu, ar divus līdz trīs metrus platiem pleciem, ar divus metrus augstiem turbāniem galvā, un sver līdz divtūkstoš centneriem! Bet tādu aku ap to laiku, kad tur parādījās eiropieši, saskaitīti ne mazāk kā divsimt sešdesmit gabalu, bet statuju — vairāk nekā pieci simti, un visas tās ar savām dusmīgajām, draudošajām sejām pavērstas pret okeānu. Vai nav skaidrs, ka šo milzīgo, var teikt, titānisko darbu, varēja paveikt tikai cita, lielāka, daudz kulturālākā un attīstītāka tauta!
Lai uzminētu visas šīs mīklas, daži zinātnieki izvirzījuši šādu hipotēzi. Šai salai senatnē bijuši daudz lielāki apmēri. To apdzīvojusi liela cilts ar īpatnēju, diezgan augstu kulturu, daudz augstāku nekā tām nožēlojamām ciltīm, kuras uz salas atrada pirmie eiropieši. Un pienācis laiks, kad senie rapanuieši sākuši ievērot, ka viņu salu lēnām, tomēr neatturami aprij jūra. Tad viņi, satraukti un neskaidru baiļu pilni, vērsušies pie saviem dieviem, meklējot pie tiem aizsardzību pret draudošo stichiju. Viņi sākuši pie jūras krastiem celt milzīgas terases un uzstādīt uz tām daudzus elkus kā dzimtās zemes sargus un glābējus. Tomēr okeāns nepielūdzami turpinājis uzbrukumu, un veltīgi akmens dievi vērsuši pret to dusmu pilnos, draudošos skatienus. Cilvēki tomēr nezaudējuši cerību. Viņi drudžaini darījuši tālāk savu darbu: izcirtuši jaunus elkus, cēluši jaunus aku un uzstādījuši uz tiem jaunas un atkal jaunas savu sargātāju un glābēju rindas. Tā droši vien turpinājies daudzus gadu desmitus. Varbūt, pamazām pārliecinoties par savu cerību veltīgumu un dievu bezspēcību, vai arī varbūt, kad pēc kādas zemestrīces salai piepeši uzbrucis okeāns, iedzīvotājus galu galā pārņēmusi panika. Tie pametuši visus darbus un, paķēruši visu savu iedzīvi, steigušies pie kanu laiviņām, lai meklētu glābiņu uz citas zemes. Tādas pārvietošanās no vienas salas uz otru pāri milzīgiem okeana plašumiem aiz dažādiem iemesliem diezgan bieži notikušas Polinezijas tautu vēsturē.
Daži zinātnieki domā, ka tagadējie Rapanui iedzīvotāji nav vis salas sākotnējo iedzīvotāju paliekas, bet ienācēji, kas iedrošinājušies apmesties salā, kura vai nu mitējusies iegrimi, vai ari sākusi grimt lēnāk, nemanāmāk. Bet tas, ka mēs šodien atklājām lielu lielu zemūdens aku ar statujām. galīgi pierādīja, ka teorija par salas grimšanu ir pareiza …
Šelavins apklusa, domīgi sūkdams kakao termosa caurulīti. Klusēja arī Pavļiks, kas visu laiku bija klausījies okeanografa stāstu kā senu teiksmu. Beidzot viņš jautāja:
— Nu, bet ienācēji, kā tie uz salas iekārtojās?
— Tie varbūt, no viņu viedokļa, diezgan ilgi nedzīvoja slikti — līdz tam laikam, kamēr viņiem nepievērsa uzmanību Eiropas «civilizatori». Tad salinieku starpā parādījās slimības, kāre pēc degvīna un tabakas, pēc Eiropas nieciņiem un pēc tā sauktās kulturas. Taču visstiprākais trieciens salai tika dots tūkstoš astoņi simti sešdesmit otrajā gadā, kad tai uzbruka peruaniešu vergu tirgotāji. Pēc nedzirdētas nežēlības, slepkavībām, laupīšanām viņi sagrāba gūstā lielāko daļu iedzīvotāju — piecus tūkstošus cilvēku — un aizveda tos uz Cinča salu pie Dienvidamerikas krastiem, lai tie tur vāktu un krautu kuģos guano — putnu mēslus, kas lielos vairumos sakrājušies šajās salās un tiek izvesti noplicināto Eiropas zemju mēslošanai.
Tiesa, daži no šiem nelaimīgajiem vēlāk tika atbrīvoti, bet, atgriezušies dzimtenē, viņi atveda sev līdzi baku sērgu, kas stipri iznīcināja iedzīvotājus. Kopš tā laika viņi sāka pakāpeniski izmirt, un jau tūkstoš astoņi simti astoņdesmit sestajā gadā iedzīvotāju skaits bija vairs tikai simt piecdesmit cilvēku. Pēdējā laikā viņu skaits mazliet pieaudzis un sasniedzis divsimt piecdesmit cilvēku, taču kapitalisma, nežēlīgās ekspluatācijās, žūpības, slimību un bezcerīgas nabadzības apstākļos šī cilts diez vai spēs atjaunoties .. . Jā-ā-ā! . . . Tas nav vis tā kā pie mums, Pavļik! Cik daudz, lūk, tādu mazu cilšu un tautu, kuras cari, viņu ierēdņi un kapitālistiskie plēsoņas bija noveduši līdz izmiršanai, atdzimušas pie mums Padomju Savienībā pēc tūkstoš deviņsimt septiņpadsmitā gada Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas! Redz, kā tas ir, jaunais cilvēk! . . . Vēl daudz citu noslēpumu glabā šī mazā, gandrīz tuksnesīgā saliņa. Visu uzreiz, Pavļik, nevar izstāstīt, bet mums laiks griezties atpakaļ. Turpināt šo zemūdens nogāžu pētīšanu es uzskatu par pilnīgi lieku: tas, ko kapteinis gribēja zināt, man jau pilnīgi skaidrs. Un tas ir galvenais! Tātad dosimies ceļā, jaunais ci+vēk, Kvebekas svētā Patrika koledžas uzticamais audzēkni!
— Es gribu to ātrāk aizmirst, — klusu atteica Pavļiks, —_ bet jūs man atgādināt . . .
— A-ā-ā! .. . Hm . . . Hm … Jā, pārmetums vietā . . . Nu, piedod vecim. Vairāk tā nedarīšu .. .
Šelavins ar labsirdīgu smaidu pastiepa metala roku. Pavļiks jautri un labprāt to paspieda.
Uzkrāvuši plecos kaudzi zvejas tīklu un kā vēdekli aiz muguras novietojuši rapanuiešu svētās tabulas un citas trofejas, Šelavins ar Pavļiku devās mājup.
Pēc divām stundām, parādoties tādā izskatā zemūdenes priekšā, prožektoru spilgti apgaismotajā lokā, viņi tika sagaidīti ar izbrīna saucieniem, kam nākošajā mirklī sekoja smiekli un joki.
Jau uz izejkameras platformas viņi ieraudzīja skafandrā ietērpto kapteini. Un pirmais viņa jautājums Šelavi- nam bija:
— Kur mēs atrodamies, Ivan Stepanovič?
— Rapanui salas piekājē.
Kapteinis sarauca uzacis.
IX nodala Rapanui salas noslēpums
Prožektoru spilgtās gaismas apmirdzēts, «Pionieris» stāvēja salas piekājē neparastā tērauda trošu aizjūgā.
Krustām un šķērsām trošu apvīts, tas likās esam iejūgts un pēc pirmā signālā gatavs aizvilkt salu zemūdens dziļumos. Uz kuģa korpusa, tuvāk priekšgalam, stāvēja cieši piestiprināta elektriskā vinča ar caurspīdīga metala kārbā ieslēgtu motoru, kam abās pusēs uz āru izgāja vārpsta. Uz šās vārpstas, iedarbinot elektrisko vinču, vajadzēja uztīties resnajām trosēm no dīzu gredzena, lai ievilktu to agrākajā vietā kuģa pakaļgalā. Bet iepriekš
ar termitu vajadzēja atmīkstināt gredzena apakšējo daļu, uz kuras tas turējās.
Bet nu jau divas dienas termits deg zem dīzu gredzena, taču metāls nepadodas karstuma iedarbībai. Kozirevs mulsa minējumos, nezinādams, ar ko izskaidfot zemo temperaturu, kādu patlaban deva termitu reakcija — pavisam tikai ap divi tūkstoši grādu. Nekas neiznāca, un tas ārkārtīgi uztrauca kapteini un visu komandu. No zemūdenes bagātās laboratorijas Kozirevs izvilka visdažādākos materialus, arvien jaunās un jaunās kombinācijās, piejaukdams tos termitiem, kas bija izgatavoti speciāli darbam zem ūdens un parasti attīstīja pilnīgi pietiekamu temperaturu, lai izkausētu pašu karstumizturīgāko metālu. Tikai desmitajā augustā, tas ir, trešajā dienā, Kozirevam pēc nemitīgām pūlēm nejauši izdevās atrast tādu termita elementu kombināciju, kuras reakcija deva temperaturu, kas 1 ikko manāmi mīkstināja metālu. Tas tomēr bija par maz, un Kozirevs turpināja meklējumus, lauzot galvu ap termita mīklu, kas negaidot izjauca visus aprēķinus tik svarīgā brīdī. Tas bija pārāk aizvainojoši, taisni pazemojoši! Pārējās brigādes jau paguvušas paveikt tik daudz darbu, viņiem darbs iet no rokas, šķiras. «Komisārā balss» ik rītus ziņo par tās vai citas brigādes panākumiem un uzvarām: radisti atjaunojuši radiostacijas uztvērēju, akustiķi beidz darbu pie priekšgala lielgabala, pat elektriķi, kuru skaits tagad - samazinājies, izlabojuši visu automatiku, un tikai par mechaniķu brigādi avīze klusē — neviena vārda! Tās «panākumi» tādi, ka tie drīzāk var radīt grūtsirdību, nomākt garastāvokli citiem, nekā iekveldināt un aizraut. Un nemitīgi, uzmācīgi Kozirevu mocīja jautājums: «Ko darīt?»