Ngaara izšķīrās. Tīkls sāka ritināt virvi no laiviņas. Ngaara airēja vēl uzmanīgāk. Klusu viņš sauca vārdā Meakahi — zvejnieku dievu, Make-make — jūras bezdelīgu olu dievu, kuram upurējamās olas Ngaara ieguva ar dzīvības briesmām, un pat Hava-tuu-take-take — olu dievu — un viņa cienījamo sievu Vie-hoa.
Virve, atritinādamās aizvien ātrāk, jau gāja uz beigām un pēkšņi atslāba un palika karājoties. «Jauns sēklis!» priecīgi nodomāja Ngaara. «Un to neviens nezina! . . .» Tagad vajadzēja uzmanīgi vilkt tīklu pa kraujas nogāzi augšup … Ngaara trīs četrus laivas garumus paairēja atpakaļ, paņēma virvi un sāka to vilkt. Virve izstiepās un tālāk negāja. Ngaaram pagura sirds.
Tīkls acīm redzot bija kaut kur aizķēries. Ngaara sāka raut stiprāk, bet viss velti. Tad ar dusmu pilnu un apbēdinātu sirdi viņš pēdējiem vārdiem izlamāja gan balto Jēzu, gan savus vecos dievus un pat pašu Tatanu, ļauno garu.
Ko lai dara? Nevar taču atstāt tīklu, kas baro Ngaaru un viņa ģimeni, maksā nodokļus, nolīdzina parādus vecajam Tatanam-Robinsonam — par degvīnu, par tabaku, par āķiem … Tiesa, še ir pārlieku dziļš, taču tādam nirējam kā Ngaara pat viss virves garums nav bīstams. Bet ja nu haizivs? Tas būtu nepatīkami, taču duncis ir aiz jostas, haizivij labi neklāsies.
Ngaara nosvieda veco vamzi, apdilušās, visnotaļ ar ielāpiem klātās bikses un metās tumšajā ūdenī. Lai gan pēc paraduma viņš zem ūdens tūdaļ atvēra acis, taču aklajā tumsā, salīdzinot ar kuru zvaigžņotā nakts augšā likās kā krēsla, viņš nevarēja saredzēt virvi. Tikai pagrāb- stījis ar roku, viņš satvēra virvi un sāka strauji laisties \>a to lejup.
Pēkšņi viņa plaši atvērtās acis ieraudzīja kaut ko
tādu, no kā pār visu -miesu pārskrēja māņticīgu baiļu trīsas.
Tālu lejā, okeana dzelmēs, mirgoja milzīgs, sudrabaini miglains mākonis, gluži kā mēness būtu nokritis no debesīm, iegrimis tumšajos ūdeņos un izplatītu tur savu spēcīgo gaismu, un apkārt tam dejotu spilgtas, baltas punktis, it kā zemūdenes gari sagaidītu savu valdnieci ar svētām, jautrām dejām. Piepeši no turienes, no dziļumiem, atskanēja dobjš, dziedošs dārdiens un satricināja visu Ngaaras sastingušo ķermeni. Dārdiens pēc dārdiena, dārdiens pēc dārdiena — vienmērīgi un spēcīgi tie, likās, plūda no visām pusēm, it kā milži dauzītu pa neredzēti milzīgu ķirbi — rapanuiešu bungām. Zaļi un oranži loki ņirbēja Ngaaras acu priekšā, viņš sāka jau aizelsties un, svētās šausmās drebēdams, traucās uz augšu, cenzdamies neko neredzēt un nedzirdēt. Taču satricinošie dār- dieni viņu vajāja, panāca, un beidzot, gandrīz zaudējis prātu, Ngaara iznira no ūdens pie pašas kanu laiviņas. Ar trīcošiem, gurstošiem pirkstiem viņš ieķērās laiviņas malā un, vēl ilgi aiz bailēm kunkstēdams, nespēja atelsties … Mazliet atjēdzies, Ngaara bailīgi pavērās apkārt un, pārliecinājies, ka ir viens, pielika ausi pie ūdens. Melnais bezdibenis viņu apdullināja ar jaunu dārdienu, viņš palēcās kā atspere, pārkārās pāri kanu laiviņas malai un novēlās laiviņas dibenā. Un atkal viņam šķita, ka pat laivas dibens tikko jaušami un vienmērīgi sadreb no noslēpumainajiem dārdiem, kas nāk no apakšas, un tad, galīgi zaudēdams galvu, Ngaara pietrūkās, izrāva dunci un ar vienu vēzienu atgrieza virvi no dārgā tīkla, ģimenes barotāja, un izmisīgi, kā dzīvību glābdams, sāka strādāt ar airi…
Visu nakti viņš pavadīja kā murgos, svaidījās savā niedru guļvietā, murminādams un izkliegdams baismīgus vārdus par mēnesi, kas ietīts sudrabotā mākonī un iegrimis okeana dzelmeņos, par zvaigžņu deju ap to un svēto bungu rīboņu, kas pavada deju. Un viņa sieva Angata izmisumā un šausmās gaudās līdz ar viņu visu cauru nakti, un no rīta atnāca kaimiņi un radi, un vēsts par Ngaari briesmīgo redzējumu nedzirdami izplatījās pa salu, ka noslēpums glabājams no baltajiem, kas, protams, Ngaaras redzējumam nenoticēs un vajās un nežēlīgi sodīs ķecerus un ticības atkritējus, kuri atgriežas pie saviem senajiem dieviem.
Bet jau trešajā dienā vecais Te-haha, spirta apburts un caurcauri ar to piesūcies, dabūdams no Robinsona par maisu kokosriekstu glāzi šņabja, izpļāpāja tam salas brīnišķīgo noslēpumu. Pēc dažām stundām bocmanis Ribeiro ar bronzas krāsas ādu aizveda noslēpumu uz motoršoneri «Santa Marija», kas Robinsonam bija atgādājusi jaunu spirta krājumu, satrusējušu katunu, «pēdējās modes» gatavos apģērbus un dažādus raibus grabuļus. Un pirmais šo noslēpumu izdzirda dons Huans Gomecs Gonzaless, žurnālists no Valparaiso, kas nejauši bija atmaldījies šurp šai garlaicīgajā salā kā šonera kapteiņa draugs un viesis. Tās pašas dienas vakarā, atžirdzis no saules tveices, paredzēdams savai avīzei negaidītu sensāciju, žurnālists laivā aizkūlās līdz tai vietai, kuru norādīja vecais, mūžīgi piedzērušais Te-haha. Apturējis laivu iepretim Ngaara būdai, don Huans ienira ūdenī un atgriezās pilnīgi satriekts. Viņš bija redzējis sudraboti miglaino, starojošo mākoni un, kaut ari netika dzirdējis bungu dārdoņu, taču noticēja Ngaara stāstījumam, ko Robinsonam tālāk bija atstāstījis vecais Te-haha. Un jau sešpadsmitā augustā agri no rīta «Santa Marija» radiostacija noraidīja Valparaiso laikraksta «Elpopolo» redakcijai garu, satricinošiem sīkumiem pilnu korespondenci ar sensacionālu virsrakstu: «Rapanui salas noslēpums». Tās pašas dienas vakarā šī sensācijā aplidoja visu pasauli, apmulsinādama un novezdama pilnīgā apjukumā zinātniekus un ceļotājus, bet līdz ar viņiem arī miljonus laikrakstu lasītāju.
Pieci simti kilometru ziemeļrietumos no salas «Santa Marijas» radiogramu uztvēra mazais dzeltensejīgais radists uz kreisera «Jamato», kas pilnā gaitā traucās dienvidaustrumu virzienā. Radists nodeva radiogramu savam komandierim, un kapteinis Maeda to izlasīja ar neslēptu
interesi un gandarījumu …
* *
*
Kozirevu mocīja bezmiegs, viņš vairs nezināja, kas ir atpūta. Zemūdenes pavārs Belogolovijs nomocījās, karodams ar viņu katras zupas karotes dēļ. Kozirevs gandrīz neizgāja no laboratorijas. Viņa vasaras raibumiem klātie vaigi iegrima, acis drudžaini kvēloja, biezie, rūsganie mati, likās, kļuvuši nespodri, zaudējuši savu ugunīgo spožumu. Viņu nomāca termita mīkla, tā joprojām palika mocošs, satraucošs noslēpums. Kozirevs, šķiet, jau bija izsmēlis visas iedomājamās termita elementu kombinācijās, un apziņa, ka nonācis bezizejas stāvoklī, darīja viņu vai traku. Jau trešo dienu kopā ar viņu strādāja Cojs, sagatavodams izmēģinājumus, izpildīdams uzdevumus, atbrīvodams Kozirevu no melnā darba. Nekas nelīdzēja.
Beidzot iejaucās zoologs. Ar apņēmīgu izskatu, turēdams rokā glāzīti un menzuru, viņš pienāca pie Kozireva, kas sēdēja pie laboratorijas galda, galvu rokās sažņaudzis, un, atsaukdamies uz kapteiņa pavēli, kategoriski pieprasīja, lai jaunais cilvēks iedzertu mazdrusciņ «palūk, šitā vīniņa». Kozirevs mechaniski izdzēra un atkal ar aklu skatienu vērās kaut kur tālē. Tomēr zoologa «vī- niņš» iedarbojās diezgan ātri. Pēc piecpadsmit minūtēm Cojs aizveda jau iesnaudušos Kozirevu uz viņa kajiti, izģērba un noguldīja kojā. Tikko pieskāries ar galvu spilvenam, Kozirevs uzreiz cieši aizmiga.
Pulksten četros no rīta, trīsdesmit minūtes pirms celšanās laika, Coju uzmodināja klauvējieni pie kajites durvīm. Cojs ar pūlēm atvēra acis, piecēlās un atslēdza durvis. Viņa priekšā pusapģērbies stāvēja Kozirevs ar izspūrušo matu liesmojošo ugunskuru un sarkaniem plan- kumiēm vaigos.