— Coj! — viņš izdvesa, — Coj! Tu esi ķīmiķis… Tev jāzina… Man tagad nav laika rakņāties pa rokasgrāmatām … Saki, — cik daudz chlormagnija satur jūras ūdens?
Cojs sākumā apmulsa. Miegs vēl aizmigloja viņa dienā nogurušās smadzenes, taču jau nākošajā mirklī viņš atjēdzās.
— Tālu no krastiem, — viņš atbildēja akadēmiskā tonī, — visā Pasaules okeānā ūdens sastāvs ir vienāds. Vidējais sāļu daudzums tajā līdzinās trīsdesmit pieciem gramiem uz tūkstoš gramiem ūdens; bet chlormagnijs vienmēr un visur ir desmit un astoņsimt septiņdesmit astoņas tūkstošdaļas procenta no kopējā sāļu daudzuma ūdenī, tas ir, trīs grami un astoņsimt septiņi miligrami tīra svara uz katra kilograma ūdens …
— Nu, bet Somu jūras līcī? — aši viņu pārtrauca Kozirevs, nepacietīgi mīņādamies no vienas kājas uz otru, gatavs, kā likās, mesties virsū Cojam, kas tik nopietni un gausi stiepa garumā savu runu.
— Somu jūras līcī, kur vidējais sāļu daudzums ir apmēram pieci grami uz tūkstoš gramiem ūdens, chlormag- nija tāpat ir desmit un astoņsimt septiņdesmit astoņas tūkstošdaļas procenta no kopējā sāļu daudzuma, tas ir, absolūtos skaitļos pavisam tikai piecsimt četrdesmit četri miligrami uz tūkstoš gramiem ūdens …
— Gandrīz četri grami okeānā un pavisam tikai pus- grama Somu jūras līcī! — ievaidējās Kozirevs dziļā izmisumā. — Ak, muļķis! Ak, idiots! Kā es par šo starpību nepadomāju! Mūsu zemūdenes termits taču piemērots Somu jūras līcim, kur notika izmēģinājumi! Kad kilogramā ūdens ir tikai pusgrama chlormagnija! Turpretī šeit okeānā tā ir četri grami! Četri grami, Coj! Bet mūsu termits tik kārīgi aprij šo chlormagnija pārpalikumu. Ak, muļķis! Ak, idiots! … Kā es par to nepadomāju! — Kozirevs pēkšņi sarosījās. Viņa acis iemirdzējās. — Uz laboratoriju, Coj! — viņš iesaucās jautri un žirgti. — Uz laboratoriju! Šodien termits iedegsies tā, ka pat šis velna metāls sāks raudāt karstas asaras.
Kozirevs apgriezās un gandrīz skriešus aizmetās uz gaiteņa galu, kur aiz centrālās kabines iepretī bioloģijas kabinetam atradās laboratorija.
Pēc piecām minūtēm Kozirevs un Cojs, it kā nometuši no sevis visu šo dienu nogurumu, stāvēja pie saviem darba galdiem, paļāvīgi stādamies pie pēdējiem izšķirošajiem mēģinājumiem.
Un patiesi, piecpadsmitā augusta diena būtu varējusi skaitīties par panākumu dienu.
Vispirms jau no rīta sāka strādāt radiostacija, un kapteinis beidzot varēja pēc septiņpadsmit dienu piespiedu klusēšanas nosūtīt valdībai sīkas ziņas par zemūdenes avariju.
Otra šīs visādā ziņā ievērojamās dienas uzvara bija pabeigtais priekšgala lielgabala remonts. Galvenā akus- tiķa Cižova izdarītie mēģinājumi, pārbaudot lielgabala darbību, noritēja spīdoši. Zemūdene atguva savu draudošo ieroci — augstās kaujas spējas — un nejutās vairs nevarīga rotaļlieta okeana dzīlēs.
Bet drīz pēc pusdienas stājās ierindā abi infrasarkanie izlūki: pēc septiņpadsmit dienu akluma zemūdene atguva savas redzes spējas. Tiesa, pilnīga redze tā vēl nebija — ultraskaņas prožektori vēl nebija gatavi, bet arī to remonts jau gāja uz beigām. Akustiķiem tas bija vairs tikai divu dienu jautājums.
Un beidzot no pulksten piecpadsmitiem zem dīzu gredzena spilgti dega jaunais termits, kas nepadevās okeana ūdenī izšķīdinātā chlormagnija ietekmei. Jau divdesmit minūtes pēc degšanas sākuma termita reakcija attīstīja piectūkstoš piecsimt grādu augstu temperaturu.
Pēc pusotras stundas, sasprindzināti un satraukti novērojis reakcijas gaitu, pārliecinājies, ka tā noris pareizi, Kozirevs pēkšņi sajuta neparastu nespēku. Uz mirkli viņš pat aizmirsās un ar nošļukušām rokām un kājām tvaika mutulī bezspēcīgi gulēja ūdenī, gluži kā medūza ar izstieptiem taustekļiem. Tiesa, viņš tūdaļ atjēdzās, tomēr kapteinis, kas atradās Kozireva tuvumā un bija pamanījis, kādā stāvoklī viņš atrodas, laipni un gādīgi ieteica viņam iet atpūsties.
Un Kozirevs tūdaļ piekrita.
šo dienu varētu nosaukt par panākumu dienu, ja nebūtu trīs apstākļu, kas to aptumšoja.
Pulksten četrpadsmitos pēc pirmā sekmīgā mēģinājuma zem ūdens, abi infrasarkanie izlūki tika pacelti virspusē. Aiz piesardzības, ņemot vērā, ka tuvumā atrodas apdzīvotā sala, tos tomēr nepacēla pilnīgi gaisā, bet palaida kā divus milzīgus bruņurupučus pa ūdens virsu. Ekrana jumolā atspulgojošā skaidrā debess ar apaļo saules disku gandrīz pašā zenitā sūtīja uz centrālo posteni mierīgu sveicienu. Kapteinis jau gribēja dot pavēli atsaukt izlūkus, kad piepeši pie apvāršņa ziemeļu pusē parādījās melns punkts, kas ātri pieauga un drīz pieņēma negaidītus un draudīgus apveidus.
— Hidroplāns! — iesaucās vecākais leitnants.
Lidmašīna drīz nokļuva ekrana jumolā. Nonākusi virs salas, tā aplieca dažus lokus, gan nolaizdamās zemāk, gan paceldamās, tad uzņēma kursu uz dienvidiem un drīz nozuda aiz apvāršņa.
— Dīvaini… — domīgi noteica kapteinis. — No kurienes tā? Kas tai bija vajadzīgs? Izskatījās, ka tā kaut ko meklētu … izlūkotu …
Nemiers pārņēma kapteini un vairs neatstāja.
Bet priekšā vēl bija jaunas nepatikšanas.
Līdz šim komandas aptauja nebija devusi neko tādu, kas varētu ienest kaut zināmu skaidrību mīklainajos apstākļos, kādos notika sprādziens. Bet šodien parastajā ziņojumā par izmeklēšanas gaitu komisārs varēja kapteinim pastāstīt par jauniem materialiem, kas ļāva izdarīt diezgan svarīgus secinājumus. Pirmkārt, leitnants Kravcovs, kura veselība jau sen gāja uz labo pusi, šodien ar zoologa atļauju bija nodevis savu pirmo liecību. Pēc šīs liecības pilnīgi noskaidrojās leitnanta nepieļaujamā bezrūpība — viņš nebija ziņojis komandierim par kuģa mechanismu nopietno avariju, patvaļīgi, pretēji stingrajai pavēlei, izlaidis Gorelovu no zemūdenes un pat pēc tam neizsaucis kapteini uz centrālo posteni. Leitnants attaisnojot patvarīgo caurlaides izdošanu Gorelovam ar to, ka nedrīkstējis ne minūti kavēties, jo, pēc Gorelova vārdiem, aizdambējušās dīzes un kuru katru mirkli draudējusi eksplozija. Bet par izdoto caurlaidi leitnants neesot komandierim ziņojis tāpēc, ka mēģinājis vispirms pārbaudīt, vai kārtībā signalizacijas aparati vadības postenī, pēc tam gatavojies izsaukt kapteini, bet nepaguvis to izdarīt, jo noticis sprādziens.
Turklāt komisārs ziņoja kapteinim, ka leitnants atrodoties ļoti nospiestā garastāvoklī un pilnīgi apzinoties, cik vieglprātīga un noziedzīga bijusi viņa rīcība šai ārkārtīgi atbildīgajā brīdī.
Otrkārt, komisārs ziņoja, ka šodien viņam bijusi iespēja iekļūt ar ūdeni piepildītajā gāzes vadu kamerā pa ārējo caurumu, kas atklājies aiz atrautā dīzu gredzena. Kā kapteinim zināms, komisārs atgādināja, pirmā dīzu apskate remonta darbu sākumā atklājusi, ka tās pilnīgā kārtībā, izņemot četrus neizprotamus caurumus, kas ar vītņu urbi izurbti centrālo dīzu sadedzināšanas kamerā. Kā tie tur radušies, kas un kāpēc tos izurbis — līdz šim nav zināms.
Bet gāzes vadu kamerā šodien izdevies iekļūt vienīgi pēc ilga darba, iztīrot šauro caurumu, kur cieši savijušies gāzes vadu cauruļu gali. Protams, sprādziens kamerā nodarījis sevišķi lielus postījumus: visas ierīces un apa- rati, kas tur atradušies, sabojāti.
Uz gāzes spiediena signalizētāja atrastas kādas kastītes paliekas. Korņejevs un Kozirevs, kas kameru apskatījuši kopā ar komisāru, vienprātīgi atzīstot, ka šī kastīte nepieder pie signalizētāja un ka tā nolikta ar noteiktu nolūku — neļaut signalizētājam saskarties ar apkārtējo vidi, lai tas nevarētu signalizēt par gāzu spiediena izmaiņu kamerā. 1as acīm redzot bijis darīts vienīgi ar ļaunu, noziedzīgu nodomu.