1— Ko jūs domājat norīkot šo trauku piekāršanai pie trosbaterijas?
— Kruticki, Nikolaj Borisovič. Viņš, kā jūs zināt, vakar iznāca no slimnīcas, bet Arsens Davidovičs viņam nejaus ķerties pie smaga darba. Turpretī šis darbs būs viņam taisni piemērots.
— Lai notiek, es neiebilstu, — kapteinis piekrita. — Bet vai jums vienam nebūs grūti, Marat?
Jautājums bija taisni laikā.
— Ja atļaujiet, biedri komandier, tad man pietiks ar Pavļiku, — Marats atbildēja. — Mēs abi pilnīgi tiksim galā.
— Atkal jau šis karavīrs priekša? Es dzirdēju, ka jūs abi sačukstējāties. Nu labi, ejiet un uzraugiet viņu, Marat! Tikai atlieciet šo darbu uz rītu. Tūlīt sāksies trauksme — vedīsim zemūdeni uz doku.
Pēc pusstundas gandrīz visa «Pioniera» komanda — divdesmit divi cilvēki, — tērpušies skafandros, izgāja no zemūdenes ar trošu valgiem plecos. Jau agrāk, apvīts ar trosēm, lai varētu darboties elektriskā vinča, «Pionieris» bija gatavs ceļam. Zem dīzu gredzena vēl joprojām dega termits, un to atstāja tādā pašā stāvoklī, jo «Pioniera» lēnā pārvietošanās nevarēja ietekmēt termita reakciju. Astoņpadsmit cilvēku, pa deviņi katros sānos, aši piestiprināja savus valgus pie centrālās vidējās troses, kas šķērsām aptvēra visu zemūdeni no priekšējā līdz pakaļējam galam, un gaidīja vienīgi signālu, lai vienlaikus iedarbinātu skrūves. Kuģa pakaļgalā, līdzās dīzu gredzenam, pie tās pašas pamattroses savus valgus piestiprināja Skvorešņa un Matvejevs: viņam vajadzēja pildīt stūres lomu, pavirzot pakaļgalu gan uz vienu, gan otru pusi. Kapteinis iejūdzās priekšgalā, visiem priekšā, un vadīja manevru. Pavļikam vajadzēja peldēt pa priekšu, izpildot dažādus kapteiņa dotus izlūkošanas uzdevumus, un ziņot par ceļā sastaptām klintīm, to augstumu, par jūras dibena pauguriem.
Grūti aprakstīt prieku, kādu izjuta Pav|iks, kļuvis par adjutantu pie paša kapteiņa. Bet to jau ikviens bez pūlēm varēja redzēt, pavērdamies zēna laimē starojošā sejā. Tomēr Pavļiks no visa spēka centās izturēties kā pieaudzis, savaldīgi: neskraidelēja, nebāžas, kur nevajag, vispār turēja sevi rokās.
Tieši pulksten divpadsmitos atskanēja kapteiņa komanda un reizē izstiepās divdesmit viens valgs. Atbrīvots no enkuriem, klusu un majestātiski, it kā paļaudamies savu apdzīvotāju mazo būtņu gādībai, «Pionieris» devās ceļā.
Kapteinis sākumā izveda zemūdeni tālāk, atklātā okeānā, lai izvairītos no sadursmes ar klintīm, kraujām, zemūdens pauguriem, kuru nogāzē bija ļoti daudz. Kuģis gāja diezgan ātri, labi paklausīja stūrei un pēc divām stundām, pēc kapteiņa aprēķina, atradās jau alas traversā. Se kuģi strauji pagrieza ar pakaļgalu pret salu un tādā stāvokli ar trīs desmitdaļu ātrumu lēnām veda uz zemūdens nogāzi. Kapteinis nometa valgu un turējās kuģa pakaļgalā. Pavļiks peldēja priekšā, norādīdams visizdevīgākās — taisnākās un platākās pārejas. Tas bija ļoti grūts uzdevums: «Pionieris» bija ap septiņdesmit metru garš, ar vislielāko diametru līdz desmit metriem, un pārāk līkumota vai šaura eja tam nederēja. Bet pacelties virs klintīm un pēc tam atkal nolaisties tas nevarēja: elektriskās piedziņas no balasta un citām cisternām vēl nebija atjaunotas. Pavļiks teicami tika galā ar savu uzdevumu un pareizi norādīja ceļu, ko bija paguvis labi izpētīt, kamēr zemūdene atradās vēl tālu no salas. Starp citu, nogāze taisni šajā vietā bija stāva un krauja, kas ievērojami atviegloja pieeju salai.
Ar pakaļgalu pa priekšu «Pionieris» aizvien lēnāk tuvojās alai. Lūk, alā jau iegāja dīzu loks ar degošo ter- mitu. «Pionieris» peldēja taisni, kā pa diedziņu.
Drīz zemūdene, turēdamās virs paša dibena, nozuda
alā.
Ap pusnakti «Pionieris» kā milzīgs dirižablis jau mierīgi stāvēja savā plašajā, drošajā mītnē zem velvēm spilgti apgaismotajā alā, kas uzreiz atdzīvojās.
X nodaļa EKSPEDĪCIJA PĒC ELEKTRISKĀS STRĀVAS
Naktī kapteinis sagatavoja visu ziņojumu pārskatu par darbu gaitu pagājušajā dienā. Darbs veicās lieliski, tieši pēc grafika. Deviņpadsmitajā augustā, tas ir, pēc trim dienām, zemūdene varēs atstāt' savu jauno patvērumu un doties uz Padomju Piejūras apgabala tālajiem krastiem. Bet šī diena arī bija pēdējais termiņš uzsākt braucienu, jo pēc tam vairs nebūtu cerību laikā — divdesmit trešajā augustā — ierasties Vladivostokā. No Rapanui salas zemūdenei bija jānobrauc pa taisnu līniju, putna lidojumā, ap piecpadsmit tūkstoš kilometru. Lai veiktu šo milzīgo attālumu, «Pionierim» vajadzēja tieši simt stundas nepārtraukti braukt ar desmit desmitdaļu ātrumu. Un tikai tad, ja «Pionieris» dosies ceļā ne vēlāk kā deviņpadsmitā augustā pulksten sešos no rīta, tas līdz ar sauli spēs ierasties Usurijas līcī pie Krievu salas iepretim Vladivostokai divdesmit trešajā augustā pulksten desmitos no rīta. Bet, ja gadītos kāda neparedzēta aizkavēšanās, pavisam astoņas vai desmit stundas — tad viss būtu izjaukts. Viss darbs, visas komandas pārcilvēciskās pūles un visas cerības izkūpētu kā dūmi.
Sviedri klāja kapteiņa pieri, kad nakts klusumā savā kajitē miega apņemtajā zemūdenē viņš pēkšņi nonāca pie šāda slēdziena: «Nedrīkst! . .. Nedrīkst palikt bez laika rezervēm,» viņš domāja. «Jāstrādā vēl ātrāk, vēl sprai- gāk. Jāietaupa kaut šīs astoņas, desmit stundas. Bet ko vēl var prasīt no komandas, kas nepazīst ne miega, ne atpūtas, kas jau tik daudz dienas strādā, liekas, ar pēdējiem, izsīkstošajiem spēkiem?»
Kapteinis neko nespēja izdomāt. īsās atpūtas dārgie brīži pagāja šais satraucošajās pārdomās, un rīts sastapa kapteini ar bezmiegā iekaisušām acīm. Viņš izgāja no zemūdenes, degoša nemiera pārņemts, un mudināja ļaudis, kas vēl nebija paguvuši izstaipīt īsajā naktī neatspirgu- šos locekļus, mudināja ātrāk ķerties pie darba. Viņš izbaudīja patiesu prieku, kad ieraudzīja Skvorešņas šai naktī paveikto darbu.
Skvorešņa bija uzņēmies nakts dežuru pie elektriskās vinčas, kas lēni pievilka dīzu gredzenu uz atmīkstinātās apakšējās eņģes. Taču patiesībā pie vinčas nekā nebija ko darīt, un Skvorešņa sirdīgi noņēmās notīrot kuģa pakaļgalu no metala nogulsnēm, pikām, sasalušām paltīm, urgām un lāsēm, kas bija uz tā palikuši, pēc tarn kad sprādziens izrāva dīzu gredzenu no savas vietas. Darbs bija ļoti grūts, nogurdinošs. Termitu te pielietot nevarēja.
Instrumenti kļuva neasi un lūza, elektriskie urbji, mazās elektriskās vīles, elektriskās ēveles drīz sadrupa.
Galu galā Skvorešņa pārgāja uz rokas instrumentiem, liekot lietā savu neparasto fizisko spēku, un nereti guva lielus panākumus.
No rīta pirms komandas modināšanas dīzu gredzens jau atradās pavisam tuvu kuģa pakaļgalam, ari vieta tam bija notīrīta un sagatavota uzstādīšanai. Bet gredzena iekšpusē vēl bija ne mazums gāzesvadu cauruļu palieku ar asām, atkārpainām malām. Skvorešņa sāka tās novākt, cenzdamies darbu nobeigt līdz tam laikam, kad elektriskā vinča būs pievilkusi dīzu gredzenu cieši klāt kuģa pakaļgalam.
Skvorešņa arī tagad strādāja ar milzu enerģiju, it kā viņš nebūtu pavadījis nogurdinošu, negulētu nakti. Viņa dedzīgais darbs tā aizrāva visu dīzu brigādi, kas tikko bija sākusi strādāt, ka nebija iespējams atturēties un nestrādāt tikpat dedzīgi.
Kad Korņejevs devās meklēt kapteini, lai paziņotu, ka saskaņā ar vakardienas rīkojumu gatavojas sūtīt Maratu un Pavļiku ar trosbateriju uz dziļumiem, viņš atrada kapteini dīzu brigādē, iegrimušu dedzīgajā darbā pie dīzu loka.
— Cik laika Maratam vēl vajag, lai pabeigtu vadības pults un tīkla remontu? — vaicāja kapteinis, galvu nepaceldams un neatraudamies no darba.