— Pēc brigādes grafika un sacensības saistībām vēl apmēram septiņas astoņas stundas.
— Vai kopā ar viņu strādā Pavļiks?
— Jā.
— Pasakiet viņiem abiem — kā Maratam, ta Pavļikam — manu personīgo lūgumu pabeigt šo darbu iespējami ātrāk, neraugoties uz brigādes grafiku. Pēc tam lai iet ar trosbateriju Ari jūs lūdzu, biedri Korņejev! Ātrāk … Ātrāk . . . Mobilizējiet visus savus spēkus, visus atlikušos spēkus! Mums nav laika rezervju. Pēc pusstundas ienāciet manā kajitē ar vecāko leitnantu, profesoru Lordkipanidzi, Cižovu, Sjominu un Kozirevu — es jums paskaidrošu stāvokli.
Marats un Pavļiks bija mazliet sarūgtināti, ka aizkavējas viņu ekspedicija pēc elektriskās strāvas, kurai viņi
jau bija sākuši gatavoties. Taču kapteiņa personīgais lūgums, ko Korņejevs viņiem nodeva mazliet svinīgā, nozīmīgā tonī, neparasti satrauca, un viņi dedzīgi, ar jaunu enerģiju ķērās pie darba.
Noliktā laikā pie kapteiņa ieradās visi, kuru viņš bija aicinājis.
— Biedri, — kapteinis uzrunāja sapulcējušos, — pēc brigadu grafika mēs varēsim doties ceļā deviņpadsmitajā augustā. Ce]am paliek tikai četras dienas. Tas ir taisni tik daudz, cik vajadzīgs, lai nonāktu Vladivostokā tieši divdesmit trešajā. Bet mums nepaliek nekādas laika rezerves. Visniecīgākā nejauša aizkavēšanās var visu izjaukt. Remontdarbi jāveic vēl ātrāk. Jāiegūst rezervē kaut vai desmit stundas. Tieši pateikt komandai to nevar. Baidos pārspīlēt. Bet, lūk, Skvorešņa parādīja izeju. Viņš ar savu darbu rāda piemēru, viņš ar savu enerģiju aizrauj visu brigādi, tā viņam seko, cenšas neatpalikt. Rezultāti acīm redzami: brigāde strādā kā vēl nekad. Lūdzu, jūs, biedri, esiet tāds pats piemērs savām brigādēm, un mēs katrā ziņā uzkrāsim sev nepieciešamo rezervi. Jums, Lord, vēl viens lūgums. Leitnants Kravcovs jau pietiekami atspirdzis, un jūsu kopšana viņam maz vairs vajadzīga. Pielieciet pie kakao kaut ko no jūsu medicīnas diētiskā arse- nala, lai padarītu to vēl barojošāku un spēcinošāku, un tad lieciet piepildīt ar šo kakao termosus tiem, kas strādā ārpus zemūdenes. Organizējiet, lai tiem, kas strādā iekšpusē, tādu pašu dzērienu pasniegtu glāzēs ikkatrās pārfs stundās … Tas viss, biedri! Pie darba! Un, lai ikviens no jums dara to, kas vien ir viņa spēkos. Jā, vēl kas … Biedri Sjomin, jūs laikam tūlīt lasīsiet avīzes šīsdienas numuru? Sevišķi izceliet Skvorešņas nakts darbu. Neatlieciet to uz rītu. Ziņas par šo darbu saņemiet no Kozireva tūliņ pat. Savās vietās, biedri!
Atskanēja īsi, steidzīgi klauvējieni pie durvīm.
Parādījās Pļetņeva satrauktā seja. Viņš ātri ienāca kajitē, aizvēra durvis un apkārt galdam strauji devās pie kapteiņa. Viņa seja bija pietvīkusi, acis ņirbīgajā grumbu tīkliņā mirdzēja, rokā viņš turēja telegramas blanku.
— Ļoti steidzami! Valdības radiograma, — Pļetņevs izdvesa, aizelsdamies kā pēc skrējiena un pasniegdams radiogramu kapteinim.
Jau pēc pirmajām pārlasītajām rindiņām kapteiņa nogurušajā sejā atspoguļojās neparasts satraukums. Pār radiogramu pārliecies, viņš acīm ieurbās tās tekstā. Viņa saviļņojums nekavējoties pārgāja uz visiem klātesošajiem. Sastinguši uz vietas, tie nenovērsa no kapteiņa nepacietīgās acis, tikai paretam pārmīdamies īsiem, jautājošiem skatieniem. Kapteinis ātri pārlasīja radiogramas rindiņas.
Beidzot viņš atrāvās no telegramas un pārlaida skatienu .klātesošajiem. Acīs atmirdzēja neparasts prieks. Viņš strauji piecēlās un klusu, it kā neuzticēdamies sev, savām pašsavaldīšanās spējām, sacīja:
— Biedri… — balss viņam aizrāvās. Viņš dziļi ievilka elpu un turpināja jau žirgtākā balsī: — Biedri! Mums lemta neparasta laime. Esam saņēmuši radiogramu no mūsu partijas Centrālās Komitejas. Es nolasīšu radiogramas saturu.
Visi piecēlās, kā vēja brāzmas aizrauti, un sastinga ar saviļņotām, it kā jaunākām sejām, pavērsusies pret kapteini. Viņš lasīja, rokas viņam tikko manāmi trīsēja, un radiogramas baltā lapa šūpojās virs galda.
«Maskava, zibens, valdības. Zemūdenes «Pionieris» kapteinim Voroncovam, kamisaram Sjominam, ekspedicijas zinātniskās daļas priekšniekam profesoram Lordkipanidzem.
Sūtām varoņigajai zemūdenes «Pionieris» komandai kvēlu sveicienu! Ar apbrinu sekojam jūsu nenogurstošajai, varenajai cīņai ar naidīgo stichiju, ar viltīgās noderības sekām Esam cieši pārliecināti par jūsu ekspedicijas laimīgām beigām. Esam pārliecināti, ka noslēpumainā okeana dzi|u izpētīšanas un apgūšanas vēsturē jūs ierakstīsiet jaunas, slavenas lappuses, ka bargajā pārbaudes stundā zemūdene atradīsies savā posteni pie dzimtajiem krastiem, lai aizstāvētu sociālistiskās Dzimtenes biivību un tālāku uzplaukumu…»
To personu vārdi, kuras bija radiogramu parakstījušas, vairs nebija saklausāmi jūsmīgo saucienu vētrā . ..
— Mēs nonāksim laikā! … Mēs attaisnosim uzticību! Mēs uzvarēsim! Uzvarēsim!
— Pie komandas! Pie komandas! — iesaucās komisārs. — Biedri komandieri Vajag paziņot komandai!
Viņa jauneklīgā seja zem sirmo matu viļņa staroja. Viņš piegāja pie kapteiņa un, ar pūlēm apvaldīdams nepaklausīgo lūstošo balsi, cik iespējams oficiāli sacija:
— Biedri komandier, atļaujiet nekavējoties sasaukt komandu, lai noklausītos jūsu ziņojumu!
Kapteinis uzlika abas rokas viņam uz pleciem un saspieda tos.
— Nu, protams, Sjomin, dārgais biedri. Protams! Un drīzāk, drīzāk! Marš, marš!
Viņš pagrieza komisāru aiz pleciem, pastūma uz durvīm un nosauca pakaļ:
— Visu komandu un visus zinātniskos darbiniekus!
* *
*
Pulksten vienpadsmitos, vēl satraukts pēc priecīgā mītiņa sakarā ar radiogramu, Marats aizskrēja pie Kor- ņejeva, lai tam paziņotu, ka vadības pults un tīkla remontu viņi ar Pavļiku pilnīgi pabeiguši trīs stundas ātrāk, nekā paredzēts grafikā.
Maratam likās, ka nekad viņš nav strādājis ar tādu aizrautību un sajūsmu kā tagad. Viņam šķita, ka radio- gramā bija nevis vārdi, bet neparasta muziķa, kas vēl līdz šim skanēja viņa dvēselē. Viņš skraidīja pa kāpnēm un kabīnēm, nejuzdams pats savas kājas, dūdodams kaut ko jautru un priecīgu. Un visur viņš dzirdēja gan klusu dungošanu, gan skaļu dziesmu, visur redzēja mirdzošas acis, neviļus smaidus.
— Mēs uzvarēsim, Maratiņ! — noskanēja viņam pakaļ Kramera sauciens.
— Par trim stundām ātrāk! — smiedamies nosauca Marats un laidās tālāk.
Korņejevu viņš atrada elektrolizes kamerā zem vannas, kur tas strādājot bija palīdis, atstādams redzamas tikai kājas.
— Labi, — īsi un dobji noteica Korņejevs,, noklausījies Marata ziņojumu par pabeigto darbu un nepacietīgo lūgumu atļaut doties ceļā ar trosbateriju. — Pie kapteiņa neiešu … Nav vaļas … Ej pats un ziņo …
Kapteini Marats atrada gāzesvadu kamerā, kur tas kopā ar Kozirevu aizvāca cauruļu paliekas, kas rēgojās no iekšējā nodalījuma. Lai tur iekļūtu, vajadzēja ne mazumu veiklības un akrobatikas mākslas. Dziesma skanēja arī šeit, bet Marats par to nebrīnījās: tā saplūda ar dziesmu viņa paša sirdī.
— Paldies par darbu, Marat! — kapteinis atbildēja, noklausījies viņa ziņojumu. — Nododiet manu pateicību arī Pavļikam. Paēdiet pusdienas un atpūtieties, tas jums pienākas. Pēc tam dodieties ceļā. Cik laika jums vajadzēs šai operacijai?
— Domāju kādas sešas septiņ'as stundas, biedri ko- mandier. Nezinu, cik ērta un tīra būs nogāze.