— Mūsu izlūks iztraucējis šīs kaijas, fregates un ledus vētras putnus, — Lords ieteicās. — Varbūt to pamanīs arī zēns, un tas viņu uzmundrinās … Re, kur viņš re, kur viņš! — Lords pēkšņi iesaucās, noliekdamies pār ekrānu.
Kapteinis strauji pagrieza mazo stūrratu uz otru pusi, un pēkšņi aisbergs salīgojās uz ekrana, nosliecās, izzuda, parādījās atkal un galīgi apstājās. Uz kāda ledus laukumiņa gandrīz pie pašas kraujas platas, orķestra estrādes nojumei līdzīgas grotas priekšā bija redzams neliels tumšs un garens plankums Sis plankums ātri, acim saredzami pieauga un pēc dažām sekundēm pārvērtās nelielā cilvēka stāvā, kas gulēja uz laukumiņa
— Tas ir viņš, biedri, viņš! — satraukti iesaucās Lords.
— Vienu desmitdaļu uz priekšu! — atskanēja stingrā un skaidrā kapteiņa balss. — Izsaukt gliseri! Sagatavoties nolaišanai!
— Tieši tā! Izsaukt gliseri, sagatavoties nolaišanai!
Skvorešņa pagriezās pret tuvāko resno margu statni
un nospieda pogu. Statņa augšgalā atvērās vāciņš un Skvorešņa izņēma no iedobuma nelielu mikrofonu ar vadu. Pusbalsī viņš kādam nodeva rikojumu, nolika mikrolonu atpakaļ un aizcirta ciet vāciņu.
Pa to laiku kapteinis pieskārās kādai pogai uz priekšējās pults un pagrieza galējo, sarkani mirdzošo sviru dažas iedaļas pa labi.
Metala paugurs nodrebēja un sāka virzīties uz priekšu aizvien ātrāk un ātrāk Odens, viegli guldzēdams, aplieca paugura plato, apaļo priekšgalu, plūda pa tā daudzajām, gareniskajām sānu renēm un aizmugurē atkal sakļā- vās kopā.
Nenovērsdams acis no ekrana, kur joprojām bija redzams aisbergs ar gulošo cilvēku, kapteinis mazliet pagrieza baltā gaismā vizošo stūrratu. Kuģis paklausīgi mainīja kursu par dažiem grādiem uz dienvidiem.
No lūkas iznāca divi matrožu blūzēs tērpušies vīri ar beznaģenēm galvā. Aiz viņiem parādijās divas kastes: viena lielāka, iegarena un plakana, otra mazāka, gandrīz kubveidīga. Vīri nekustīgi nostājās abās pusēs lūkai, katrs ar savu kasti pie kājām Lūkai blakām pavērās sprauga, un, cieši piekļaudamās pie kuģa sāniem, lejup sāka slīdēt elastīgas metala kāpnes, kas apstājās, tiklīdz to zemākais šķērsis iegrima ūdenī.
Šai brīdī uzpūta viegls vējš, un pēkšņi pār okeānu sāka plūst negaidīta gaisma Tā uzplaiksnīja gan še, gan tur, gan izlauzdamās no dziļumiem, gan ienirdama tur kā zaļganzili un zilganzaļi mirdzoši miglāji, ko veido neskaitāmas sīkas, vieglas dzirkstis. Šie miglāji plaiksnijās sar- kanārri atēnām, saplūda kopā lielos lāsumos, ieņēma aizvien lielāku un lielāku platību un vēja virmotajos vilnīšos iedegās kā vesels klājiens kvēlojošu apļu. Un pēkšņi visa okeana virsma uzliesmoja, it kā to būtu pārklājušas balti nokaitētas dzelzs skaidiņas; nākamajā acumirklī tā pārvērtās it kā kausētā sudrabā, kurā vizēja zvaigznītes, lodītes, ovāli, asinssarkani rubini, zaļi smaragdi un zili sa- firi. Kļuva gaišs, bet viss tagad izskatījās dīvains, citāds, nepazīstams: gaisma plūda no visām malām, un ēnu nebija.
— Pirozomas! — sajūsmā iesaucās Lords. — Pyrozoma atlantica! Visspožākie fosforiscējošie dzīvnieki. Cik brīnišķīgs skats!
Metala paugurs traucās uz priekšu, uzšļācot sev priekšā un sānos saltu liesmu viļņus. Piepeši pašā paugura piekājē no šīm šķidrām liesmām izšāvās garš ķermenis, viss, šķiet, klāts ar zilgansudrabotu brokātu, izliecās daiļā lokā, ienira atpakaļ un nozuda. Pirmajam tūdaļ sekoja otrs, tad trešais, ceturtais, un pēc brīža delfinu pulks fantastiskā, ugunīgā dejā ielenca kuģi un sekoja tam, nepalikdams iepakaļ.
Skvorešņas skaļais sauciens atrāva Lordu no šīs ainas un atgrieza īstenībā.
— Cilvēks uz ledus!
Divsimt metru no kuģa pacēlās milzīgs aisbergs. Tas slējās kā liesmojošs kalns, neizturami spilgts, laistīdamies visās varavīksnes krāsās, kā brīnumains briljants, pilns iekšējas uguns. Uz žilbinoši balta aisberga laukumiņa pie grotas ieejas bija skaidri redzams nekustīgs, tumšs cilvēka augums.
Kad līdz laukumiņam vairs bija tikai daži desmiti metru, kuģa aizmugurē pēkšņi zem ūdens savērpās spēcīgs mutulis, un gandrīz tai pašā mirklī kuģis apstājās.
— Gliseri ūdeni! — nokomandēja kapteinis.
Viens no vīriem pie lūkas nolika savu kasti uz sāna un nospieda slēdzi. Kaste atvērās un pēc mirkļa pārvērtās nelielā gumijas gliserī ar komplicētu, no mirdzošām metala stīpām, sloksnēm un plāksnēm darinātu karkasu. No otras kastes pa to laiku tika izņemts neliels elektriskais motors ar savāžamu skrūvi un piestiprināts glisera pakaļgalā.
Vēl mirklis — un gliseris, ieslīdējis liesmojošā ūdeni,
Zemūdenes «PIONIERIS» MARŠRUTS no Ļeņingradas līdz tvaikoņa «Diogens» bojā ejas vietai
><Diogena» bojā ejas vieta
ar Skvorešņu pie stūres un diviem viņa biedriem uz klāja, bez trokšņa aiztrauca uz aisbergu, viss apšļākts baltām uguns dzirkstim un zalgojošu dārgakmeņu lāsēm.
Iztālēm bija dzirdama Skvorešņas balss, kas kaut ko sauca, vaicāja, uzmundrināja.
Atpakaļ gliseris lidoja kā uz ugunīgiem spārniem. Ar izslēgtu motoru tas vēl nebija paguvis cieši piestāt pie kuģa borta, kad Skvorešņa jau uzskrēja uz platformas, turēdams rokās mazu cilvēciņu ar bezspēcigi nolaistu galvu un kājām.
— Puikiņš! Puikiņš! — viņš sauca priecīgi uzbudinātā balsī. — Vēl gluži bērns!
— Vai dzīvs? — Lords piesteidzās pie margām.
— Bez samaņas. Sākumā vaidēja, tad apklusa.
— Ātrāk pie manis, Slimnīcas kajitē! — skriedams uz lūku un tur nozuzdams, uzsauca Lords.
Viņam paka] nozuda arī Skvorešņa ar savu nastu.
Tad lejā nokāpa viri ar kastēs savākto gliseri un motoru; kāpnītes ieslīdēja savā spraugā.
Uz platformas palika vienīgi kapteinis. Viņš nospieda pogu uz vadibas pults: margas pašķīrās un sadalījās vairākās daļās, horizontālie stieņi nolaidās un, piekļāvušies statņiem, kopā ar tiem ieslīdēja paugura iekšpusē. Kapteinis pārlaida skatienu platformai, pavērās klajajā okeānā un arī nokāpa lūkā.
Tūliņ pēc tam neparastais paugurs sāka ātri grimt lejup un pec dažiem mirkļiem nozuda zem ūdens Uzbangojušais vilnis kā milzu gludeklis pārskrēja pāri tai vietai, kur tikko bija atradies paugurs, it kā iznicinādams vismazākās kuģa pēdas okeana virsmā.
V nodala MARŠRUTA MAIŅA
Zemūdene bija karakuģis. Padomju Savienības ienaidnieki ne vienu reizi vien bija mēģinājuši iegūt noslēpumainās zemūdenes plānus, dabūt materialus un konstrukciju aprēķinus Ap rūpnīcu, kur zemūdeni būvēja, dienām un naktim klīda spiegi; divus atbildīgos rūpnīcas darbiniekus, pie kuriem mājās viņi acīm redzot domāja atrast materialus par zemūdeni, atrada nogalinātus; spiegus ķēra. sedi nāja cietumā, dažus par slepkavību nošāva Taču viņu skaits nemazinājās un viņu nekaunība, tuvojoties būvēs nobeigumam, pieauga.
Tomēr viss bija veltīgi. Zemūdenes būvi tās konstruktora Michaila Krepina vadībā laimigi nobeidza. Jauniem, pilnīgi neparastiem aizsardzības un uzbrukuma ieročiem bruņoto zemūdeni lielā slepenībā nolaida ūdeni, izmēģināja seklajā Baltijas jūrā un aizsūtīja pirmajā tālbrau- cienā uz Vladivostoku.