Tieši tur pēc dažiem mēnešiem, kā neapšaubāmi liecināja visi padomju valdibas rokās nākušie fakti un mate- riali, draudēja uzbangot jau sen gatavotais negaiss. Vecais ienaidnieks, kas neatlaidīgi un nenogurstoši liecās pēc kundzibas Āzijas kontinentā, nebija atmetis savus plānus iekarot Padomju Piejūras apgabalu. Sis uzplaukstošais novads kairināja viņa apetīti. Ķeizariskā kliķe un militāristi gatavoja triecienu pret Padomju Savienību, ce rēdami uz Rietumu atbalstu. Viņi apzinājās, cik bīstama un riskanta ir šī viņu jaunā avantūra. Viņi zināja, cik spēcīga ir Padomju zeme, kas iekalta jaunāko zinātnes un technikas sasniegumu bruņās, zināja tās armijas un flotes vareno spēku. Taču kāre pēc jauniem iekarojumiem, bailes no tuvojošās revolūcijas pašu zemē un akls naids pret sociālismā zemi dzina viņus bezdibenī — kara pret vareno sociālistisko lielvalsti.
Mierigi un modri partija un Padomju Savienības valdība vēroja savu kaimiņu. Tās zināja, ka divdesmit ceturtajā augustā, ķeizara dzimšanas dienā, tiek gaidīts lēmums, no kura atkarīga miljoniem darbaļaužu mierīgā dzīve.
Taisni šīs izšķirošās dienas priekšvakarā, divdesmit trešajā augustā, zemūdenei «Pionieris» vajadzēja ierasties pie Savienības Tālo Austrumu krastiem un agresoram parādīt, ka padomju robežas ir nepieejamas Jaunajai, varenajai zemūdenei ar savu negaidīto ierašanos vajadzēja pēdējā mirklī sajaukt impērijas ģenerālštābā kārtis, sagraut visus tā plānus un noderēt par vēl vienu atskurbinā- šanas līdzekli.
So vēsturē pirmo brīvo braucienu līdz šim nepieejamos okeana dziļumos vajadzēja izmantot arī padomju zinātnei — svarīgāko jūras fizikas, ķīmijas un bioloģijas problēmu pētījumiem. Padomju zinātnei pirmajai pasaulē vajadzēja apgaismot visu noslēpumaino, kas atrodas šajās dzilēs un līdz šim izraisīja nebeidzamus strīdus starp visu zemju zinātniekiem Šai nolūkā zemūdenei bija piekoman- dēta zinātnieku grupa, ko vadīja pazīstamais padomju zoologs Arsens Lordkipanidze. Viņiem vajadzēja, sākot no Baltijas jūras, cauri Atlantijas okeanam, cauri Gibraltara jūras šaurumam, Vidusjūrai, Suecas kanalam, kura dzi ļums tobrīd bija sasniedzis trīsdesmit metru, cauri Indijas okeanam, Ķīnas jūrai un līdz Japanas jūrai, kurp devās zemūdene, sīki izpētīt tādas problēmas kā dziļūdens straumju izcelšanos un virzīšanos, lielo dziļumu faunu, jūru un okeānu dibena reljefu, fiziskos un ķīmiskos procesus šajos rajonos. Arī še, tāpat kā vienmēr, Padomju zeme centās, lai aizsardzības un saimnieciskie līdzekļi vienlaikus kalpotu arī zinātnei — paplašinātu cilvēka varu pār dabu.
Zemūdene devās uz savu mērķi, turoties ne mazāk kā divsimt metru dziļumā, izvairoties parādīties virs ūdens. Tās braucienam vajadzēja palikt noslēpumam visai pasaulei, noslēpumam, ko glabā okeana dzīles, caur kurām gāja zemūdene. Tādas bija augstākās jūras spēku pavēlniecības instrukcijas, kuras vajadzēja ievērot kapteinim Voroncovam. Atkāpties no šīm instrukcijām bija atļauts pēc viņa ieskatiem tikai pavisam ārkārtējos gadījumos.
Uztvērusi bojā ejošā «Diogena» radiosignālu par ava- riju, zemūdene ieradās katastrofas vietā reizē ar citiem kuģiem, lai gan no «Diogena» to šķīra daudz lielāks attālums. Turēdamās ap divi simti metru dziļumā, sekodama visām «Diogena» un tā glābēju radiosarunām, zemūdene pēc tam pavadīja grimstošo kuģi līdz viena kilometra dziļumam un redzēja, kā daudzos tā nodalījumos palikušais gaiss zem simt atmosfēru liela ūdens spiediena saplosīja kuģi vairākās daļās un tās strauji nogāja dibenā.
Jau pirms izglābto pārbaudes zemūdene zināja, ka divi cilvēki gājuši bojā — kāds matrozis un kāda sieviete, kuģim saduroties ar aisbergu, bija iekrituši ūdenī. Viņu ķermeņus, kas lēnām grima dibenā, zemūdene redzēja, kad tā dziļumos riņķoja ap «Diogenu». Taču trešā pazudušā — padomju zēna Pāvela Buņaka līķi, lai arī cik rūpīgi un cītīgi tas tika meklēts, zemūdene nevarēja atrast. Pēc tam kad «Diogenu» bija aprijuši viļņi, zemūdenes infrasarkanais izlūks, ko vadīja pa radio, vēl ilgi visos virzienos traucās ūdens augšējos slāņos un nolaidās lielos dziļumos, taču zēna līķi neatrada. Tad ūdenslīdēju staršina Andrejs Skvorešņa ziņoja zemūdenes komandierim kapteinim Voroncovam, ka pēc viņa dziļākās pārliecības zēns vai tā līķis visticamāk atrodoties uz kāda no lietākajiem ledus gabaliem, kas peld avarijas viētā. Skvo- rešņas domas atbalstīja zemūdenes zinātniskās. daļas priekšnieks profesors Lordkipanidze, vecākais leitnants Bogrovs un radists Pļetņevs.
Vai padomju zēna liktenis, viņa dzīvība vai nāve bija tas «ārkārtējais gadījums», ko paredzēja augstākās pavēlniecības instrukcija?
Pēc īsa šaubu brīža komandieris, kas bija atbildīgs par nenovērtējamo kuģi, pieņēma lēmumu, kā viņam diktēja padomju cilvēka jutas: kvēla mīlestība pret cilvēkiem un pastāvīgas rūpes par tiem. Tomēr, iekams uz centrālā vadības posteņa pults nospieda pogu, kas iedarbina zemūdenes pacelšanās mechanismu, kapteinis Voroncovs parūpējās par kuģa drošību ar visiem līdzekļiem, kādi vien bija viņa rīcībā. Infrasarkanais izlūks atkal atrāvās no zemūdenes un sāka riņķot ap to, celdamies pa spirāli augšup līdz ūdens virsmai, uzšāvās gaisā un nepārtraukti raidīja uz zemūdenes centrālā posteņa ekrana visu ce|ā sastapto priekšmetu attēlus — avarijas palieku, zivju, ūdensaugu, pat caurspīdīgo meduzu attēlus. Viss liecināja, ka okeāns un debess ir pilnīgi klaji, ka visapkārt miers un drošība. Un tikai tad virs ūdens parādījās «Pionieris» …
Vēl darbojās pneimatiskās sviras, kas ievirzīja savā vietā lūkas apakšējo vāku, bet zemūdene, izglābusi zēnu, jau strauji grima mierīgajos, drošajos dziļumos, uzņemdama agrāko kursu. Slimnīcas kajītē pār loti bālo Pav- ļiku, kas gulēja bez dzīvības zīmēm, noliecās zemūdenes zoologs un ārsts Arsens Davidovičs Lordkipanidze.
Tā bija Pavļika laime, ka vecākais radists Pļetņevs saņēma no Ļeņingradas un nodeva kapteinim Voroncovam šifrētu radiogramu tikai vienu stundu pēc tam, kad zemūdene bija noņēmusi zēnu no aisberga. Tieši šī stunda izglāba viņa dzīvību.
Radiograma bija no Jūras spēku galvenā stabā un vēstīja ārkārtīgi svarīgas ziņas.
Valsts Drošības pārvaldes iestādes bija konstatējušas, ka «Pioniera» maršrutu nezināmā ceļā uzzinājusī kāda lielvalsts, kas ieinteresēta mūsu Tālo Austrumu krastu aizsardzības vājināšanā, un šīs lielvalsts slepenie aģenti nodomājuši zemūdeni iznīcināt, kad tā apstāsies Gibral- tara jūras šaurumā vai arī kādā citā tās maršruta punktā, kas būs piemērots šim nolūkam. Tāpēc Galvenais štābs ieteic kapteinim Voroncovam doties uz Vladivostoku, ne- iegriežoties Gibraltara jūras šaurumā, un nevis pa Indijas okeānu, bet apkārt Horna ragam un pa Kluso okeānu, visā ceļā turēties lielos dziļumos, ievērot pilnīgu slepenību un ne ar ko sevi neatklāt. Sakarā ar maršruta maiņu jāpārkārto arī ekspedicijas zinātnisko darbu plāns. Taču Galvenais stabs apstiprina, ka jebkuros apstākļos zemūdenes ierašanās laiks Vladivostokā paliek tas pats — divdesmit trešais augusts.
Nevarēja būt šaubu, ja kapteinis Voroncovs šo radio- gramu būtu saņēmis mazliet agrāk, viņš nekavējoties attālinātos no «Diogena» bojā ejas vietas, kur bija sapulcējušies tik daudz kuģu un kur mazākā nejaušība būtu varējusi atklāt «Pioniera» klātbūtni. Nav grūti iedomāties, kas tādā gadījumā būtu noticis ar Pavļiku …
Zemūdenes komandieris stāvēja gaiteni un uzmanīgi pārlasīja lapiņu ar atšifrēto radiogramu. Radists Pļetņevs, kas bija maza auguma, kalsnējs, tumšu, grumbainu seju, stāvēja komandiera priekšā. Kreisajai rokai viņam trūka divu pirkstu — tā bija piemiņa no ilgstošas ziemošanas kādā tālā Padomju Arktikas salā un no traģiskas sastapšanās ar balto lāču māti un diviem lācēniem — starp citu, daudz traģiskākas šai lāču ģimenei nekā Pļetņevam.