Zemūdenes centralajā postenī rīta sardzē atradās leitnants Kravčuks. Stāvēdams pie vadibas pults, viņš bieži uzmeta acis ekranam, uz kura zibēja lielu un mazu zivju silueti un jūras virsū peldošu garu ūdensaugu vāli.
Leitnants kā parasti bija rūpigi, pat švītīgi ģērbies. Zeltītās pogas uz baltā formas svārka mirdzēja, «krabis» pie cepures laistījās kā tikko nospodrināts; aproces un apkaklīte bija žilbinoši baltas. Zemūdenes mechaniskā ve|as mazgātava strādāja priekšzīmīgi, taču leitnantu tā acīm redzot ne visai apmierināja, un viņš bija izgatavojis no plakana kaula kādu ierīci, ar ko apkaklītes un aproces nospodrināja spožas jo spožas.
Leitnants novērsa skatienu no ekrana un palūkojās uz kontroles pults apar atiem, kas bija piestiprināti pie sienas līdzas vadības pultij Uz kāda aparata stikla uz mirkli atspoguļojās gludi skūta, plata seja ar mīkstu, mazliet pl-akanu degunu, melnu vaigbārdiņu, kas sniedzās līdz pus ausim, un jautrām, brūnām acim zem retām uzacīm.
Visi daudzie aparati rādīja, ka zemūdenes rnechanismi un mašīnas darbojas normāli. Tuvojās pusdienas laiks, un kursografa spalva, atzimējot «Pioniera» līkloču ceļu, bija paguvusi uzzīmēt uz kartes gandriz visu Sargasu jūru pa meridiānu — no ziemeļiem uz dienvidiem.
Kaktā gar biezā pinumā savītiem vadiem, kas sanāca kopā pie vadības pults, klusi rosījās Marats. Viņš uzmanīgi pārlūkoja kādu signalizacijas vadu. kas savienoja vadības pulti ar ultraskaņas lielgabala kameru zemūdenes pakaļgalā. Vads darbojās vāji, ar pārtraukumiem, un jaunākais akustiķis Pticins, kas strādāja pie šī lielgabala, prasija, lai bojājumu tūlit novērš. Jau veselu stundu Marats noņēmās ar šo darbu. Zemūdenes galvenais elektriķis otrā ranga kara inženieris Korņejevs ne vienu reizi vien izsauca viņu pa tālruni, steidzināja, beidzot pat uzkliedza:
— Kauns, biedri Bronštein! Tāds nieks jums izrādās grūtāks par pasaules mēroga projektiem! Dodu jums vēl piecpadsmit minūtes. Ja jūs šai laikā nebeigsiet, tad es . . . tad es nodošu darbu Krameram! Jā a! Ņemiet to vērā! Kauns!
Marats jutās apvainots lidz sirds dziļumiem. Tiešām kauns! Sevišķi šī draudēšana ar Kramerti. Un visu to dzirdēja leitnants! Tiesa, viņš izlikās, ka neko nedzird, un smalkjūtīgi klusēja, it kā iegrimis ekrana vērošanā.
Sasprindzinājis visu savu uzrnanibu, Marats drūmi, ar palielināmo stiklu rokā sāka apskati un meklējumus no gala. Un pirmajā vada metrā . .. Nē, tas jau nu bija par daudz! Tas vairs nebija piedodami! Marats aiz dusmām iebelza ar dūri sev pa pieri un balsī izlamāja sevi par muļķi: jau pirmajā metrā vada izolācijā izrādījās mazlietiņ, gandrīz nemanāmi bojāta, un vads ar neizolēto daļu pieskārās metala aparatiem, kas atradās turpat līdzās.
— Kas jums lēcies, Marat? — leitnants ievaicājās
— Atradu! — aiz prieka pietvīkdams, iesaucās jaunais elektriķis.
— Ahā, apsveicu! Tātad Kramers paliks ar garu degunu! — leitnants iesmējās.
Pēc pāris minūtēm viss bija kārtībā. Pticins bija apmierināts, ko pateica Maratam pa tālruni. Marats tūlīt piezvanīja Korņejevam un ziņoja, ka darbs pabeigts.
— Ļoti labi, — atskanēja Korņejeva balss. — Ejiet ātrāk pusdienās, citādi nokavēsiet.
Tiklīdz Marats, pievācis darba rīkus un materialus, devās uz durvīm, tā izdzirda klusu, izbrīna pilnu leitnanta izsaucienu.
Marats atskatījās uz ekrānu. Tā augšdaļā, taisni zemūdenei priekšā, strauji traucās uz dienvidiem milzīga, tumša valzivs ēna. Viņas platā astes spura kustējās ātri un ar neticamu spēku, brīžam piekļaudamās, brīžam augsti izsliedamās. Varenajā mugurā rēgojās resna, dziji iestrēgusi harpūna, no kuras uz okeana virsu stiepās kā stīga sastringta tauva. Gandrīz tūlīt aiz valzivs ekrana jumolā parādījās neliels tvaikonītis, kam no dūmeņa vēlās biezi dūmu mulu|i. Tvaikonītis atradās visnožēlojamākā stāvoklī. Tas ātri joņoja tai pašā virzienā, kur valzivs. Kuģa priekšgals bija ūdenī, pakaļgals uzrauts uz augšu, cilvēki skraidīja pa klāju ar cirvjiem rokās, acīm redzot veltīgi cenzdamies nokļūt uz baka Reizēm kuģa priekšgals paslējās virs okeana, un tad no baka noplūda platas, spēcīgas ūdens straumes, un uz mirkli pie paša priekšvadņa parādījās harpūnas lielgabals un grodi savilktā tauva, kas aizstiepās jūras dziļumā, pie valzivs Taču nākamajā mirklī baks ar lielgabalu atkal iegrima ūdenī, un kuģis joprojām drāzās pakaļ valzivij, ieracies ar priekšgalu viļņos.
— Traks var palikt! — Marats pārsteigts iesaucās.
— Kas tur notiek?
— Kas ir? — iedams pa gaiteni gar vadības posteņa puspievērtajām durvīm, vaicāja zoologs. — Vai drīkst ieiet?
— Ienāciet, ienāciet! — tūdaļ atsaucās leitnants.
— Interesants skals.
— A!… — zoologs izsaucās, tikko uzmetis acis ek- ranam. — Tiešām rets gadījums: valzivs velk sev līdzi valzivju mednieku kuģi. U, velns ar ārā!
Piepeši valzivs izdarīja milzīgu lēcienu augšup un tū- līt, šķita, ar divkāršu spēku un ātrumu ienira vēl dziļāk. Nelaimīgais kuģis, it kā izrāvies no nāves skavām, saslējās, taču jau nākošajā mirklī iegrima ar priekšgalu tik dziļi, ka milzīgs ūdens vilnis, savā ceļā visu noslaucīdams, applūdināja gandrīz pusi klāja — lidz pašam kapteiņa tiltiņam.
Kuģa pakaļgals uzrāvās augšup, un uz ekrana parādījās ņirbošs aplis — tur trakā ātrumā griezās dzenskrūve. Vienu no komandas vīriem aizskaloja vilnis, daudzi uz slīpā klāja nespēja noturēties un vēlās pa to lejup, ķerdamies pie visa, kas vien gadījās pa rokai.
— Kuģis pilnā atpakaļgaitā, — sacīja leitnants. — bet
1 Kuģa priekšgala klājs.
valzivij tas tīrais nieks' Ir gan spēks! Mašīna taču droši vien var attīstīt ne mazāk kā tūkstoš zirgspēku! Tas ir lielisks jaunākās konstrukcijas valzivju medību kuģis, apmēram trīssimt reģistra tonnu liels.
— Bet viņi iet bojā! — iesaucās Marats. — Viņi iet bojā, biedri leitnanti Vai tiešām mēs nevaram viņiem palīdzēt?
— Kapteinis tūliņ būs šeit, — atbildēja leitnants.
— Es viņu jau izsaucu. Pašam man nav tiesību …
— Kas noticis? — leitnantu pārtrauca kapteiņa balss.
— Ā! … Saprotu. Rets gadījums. Valzivju mednieku kuģis briesmās Hm . .. žēl … To var piemeklēt bēdīgs gals. Viņi nespēj pat tauvu pārcirst.
Nenovērsdams acis no ekrana, kapteinis apklusa. No bojā ejošā kuģa dūmeņa piepeši sāka velties biezi dūmu mutuļi, vējš tūliņ saraustīja tos lēveros un izkliedēja. Ar kailo, likās, nedzīvo dūmeni, kuģis traucās uz priekšu vēl lielākā ātrumā.
— Ūdens ieplūdis katlu kurtuvēs! — apvaldīti iesaucās leitnants. — Tagad viņi ir pilnīgi bezspēcīgi.
Kapteiņa seja pārvērtās. Acis apņēmigi iegailējās.
— Pie priekšgala lielgabala! — viņš nokomandēja.
— Izsaukt galveno akustiķi!
Leitnants nospieda tālruņa pogu līdzās ovalam, zilgani sudrabotam ekranam. Ekranam pāri pārslīdēja sārta gaisma, un uz tā parādijās spraišļota telpa, kas bija piekrauta ar dažādām kastēm, spolēm, milzīgiem stikla apa- ratiem, kurus biezi apvija vadi. Starp šiem zirnekļtikliem un, šķiet, chaotiski sablīvētiem aparatiem augstā krēslā pogām un sviriņām klātas pults un sava televizora sudrabotā ekrana priekšā sēdēja zemūdenes galvenais akustiķis — resnais, sārtais Cižovs.