Kapteinis nodeva ekranam komandu:
— Mērķis — organika! šaut uz valzivi! Padarīt nekustīgu!
— Tieši tā: mērķis — organika! Padarīt nekustīgu! — skanēja akustiķa atbilde.
Pavērsies pret zoologu, kapteinis pusbalsī sacīja
— Lai kaut loms atalgo šos ļaudis par pārdzīvotajām izbailēm Bet loms ir krietns. Paraugieties, kāds milzenis!
Valzivs kopā ar kuģi bija jau septiņus vai astoņus kilometrus no zemūdenes. Valzivs apmēri tiešam bija par steidzoši Viņa bija ne mazāk kā trīsdesmit divus metru* gara, varenā, ap astoņi metri platā astes spura darbojās kā drausmiga mašīna Valzivs neizrādija nekādas noguruma pazimes Ar neatslābstošu spēku neatlaidīgi un strauji viņa joņoja arvien tālāk un tālāk.
Zemūdens kuģis sāka svinīgi un vareni dūkt kā milzu ērģeles …
Pagāja dažas sekundes, un piepeši, it kā uzdūrusies neredzamam un nepārvaramam šķērslim, valzivs, kas bija traukusies pilnā gaitā, strauji apstājās. Drudžaini kuļot ar asti un spurām, viņa mētājās un krampjaini locījās, atplezdama un aizvērdama milzīgo, alai līdzīgo rīkli. Beidzot, saņēmusi pēdējos spēkus, valzivs pasita augšup milzīgo asti. bet, it kā liela, neredzama asmens nogriezta, aste atsprāga nost un kā bura aizpeldēja zemūdens bangās, kas bija sacēlušās ap dzīvnieku tā nāves agonijā.
Valzivs nodrebēja, sastinga un, apvēlusies ar krunkoto vēderu uz augšu, lēnām sāka uzpeldēt.
Valzivju medību kuģa priekšgals tūdaļ pacēlās augšā un gar to noplūda putojošas ūdens straumes. Slapjš, spīdošs, it kā nomazgāts un nomierinājies kuģis rāmi pēc inerces slīdēja uz priekšu ar ļengani ūdenī nokārušos harpūnas tauvu.
It kā vēl neticēdami savam glābiņam, ļaudis, vicinādami rokas, līksmi un apjukuši skraidīja pa kuģa klāju.
Zemūdene aši attālinājās, ieturēdama kursu uz ziemeļrietumiem.
Pulksten piecpadsmitos uz «Pioniera» ekrana parādījās milzīgs zemūdens kalns, kuru viņi tik neatlaidīgi bija meklējuši.
VI nodala DRAUGU VIDŪ
Rūpīgais zoologs tik centīgi pārsēja Pavļikam galvu, kas visvairāk bija cietusi sadursmē ar zobenzivi, ka no pārsējiem rēgojās laukā vienīgi deguns, mute, acis un viena auss.
— Nu tā, — zoologs noglaudīja savu kuplo bārdu, sasiedams pēdējo mezglu pacientam uz galvvidus. — Patiesību sakot, ja visu darītu pēc noteikumiem, tad vajadzētu tevi, bičo, nolikt še uz pāris dieniņām gultā. Kas gan tev še nekaitētu? Bet tu jau nenogulēsi! — viņš sarūgtināts piebilda.
Ārsta zoologa sarūgtinājums bija pilnīgi saprotams. Zemūdens slimnīca, kur notika šī saruna, šķita tik jauka ar savu ideālo kārtību, bagātīgo, maigo gaismu un trim gultām, kas bija apklātas ar mirdzoši baltu ve|u Pēc iz glābšanas no ledus gabala Pavļiks še nogulēja vairākas dienas un tikai šodien no rīta pēc divu dienu treniņa atstāja gultu, lai dotos savā pirmajā nelielajā pastaigā zem ūdens. Tagad atgriezties gultā viņam vairs nebija absolūti nekādas vēlēšanās. Pret zoologa nedrošo mēģinājumu noguldīt viņu gultā dedzīgi protestēja kā Pav|iks, tā Marats, kurš līdz šim brīdim pildīja klīnikas asistenta lomu.
— Nu ko jūs, Arsen Davidovič! — viņi iesaucās vienā balsī.
— Esmu pilnīgi vesels un jūtos brīnišķīgi, — Pav- |iks piebilda.
— Nu labi, labi! Ej pusdienās un pēc tam katrā ziņā pagulies. Bet pēc atdusas ienāc pie manis bioloģijas laboratorijā.
Lai cik patīkami būt par visas kuģa komandas mīluli, tomēr šādam stāvoklim ir arī savas negativās puses.
Kopš tā briža, kad Pavļiks tika izglābtsHik traģiskos apstākļos, zemūdenes ekipāžā veltīja viņam visus savas tēvišķās mīlestības krājumus, parādīja neizsīkstošu vēlēšanos aizstāvēt vājāko, kas tik raksturīgi stipriem, vīrišķīgiem cilvēkiem. Tas bija ļoti patīkami, tomēr prasīja arī pretjūtas. Taču pieaugušo bija daudz — divdesmit septiņi Vīri, — bet Pavļiks tikai viens. Un vienīgais, ar ko viņš spēja pateikties saviem divdesmit septiņiem jaunajiem draugiem, bija uzmanība un interese par to, ko viņi tam stāstīja Bet, tā kā viņi visi bija dedzīgi savas brīnišķīgās zemūdenes entuziasti, kas neprātīgi aizrāvušies ar pašu zemūdeni un darbu uz tās, tad ēdamistabā, sarkanajā stūriti, kopkajitē, bet ar Pavjiku visur un vienmēr, lai kur to sastapa, visas sarunas risinājās par zemūdeni, par tās izcilajām īpašībām un neizmērojamām priekšrocībām, salīdzinot ar citām zemūdenēm, kuras še nedevēja citādi kā par «vardēm».
Taču, ja uz «Pioniera» visi bija entuziasti, tad jo. kvēlā mīlestībā pret šo brīnišķīgo zemūdeni bija iededzies Marats Moisejevičs Bronšteins, divdesmit gadus vecs otrās kategorijas elektriķis, kuru, starp citu, neviens citādi nesauca kā vienkārši par Maratu. Turklāt jāpiebilst, ka viņš piedalījās zemūdenes būvē, strādādams pie skafandru telefonizācijas. Viņš tīri vai murgoja par zemūdeni, un par to runāt viņam bija lielākā bauda. Tāpēc nav jābrīnās, ka tieši viņš agrāk par citiem un dedzīgāk par citiem sāka iepazīstināt Pav|iku ar šā lieliskā padomju technikas sasnieguma īpatnībām un vērtīgajām īpašībām. Vēl jo dedzīgāk Marats to darīja tāpēc, ka Pavļiks, lai cik dīvaini tas liktos, runājot par padomju zēnu, gandrīz neko nezināja ne vien par «Pioniera», bet arī vispār par zemūdeņu iekārtojumu.
Viņi kopā iznāca no slimnicas kajites šaurā gaitenī un, apejot centrālo posteni, pagāja garām galvenā mecha- niķa, galvenā elektriķa un akustikas daļas priekšnieka dispečeru kajitēm, tad gar komandējošā sastāva un komandas kajitēm. Gaiteņa sienas bija apšūtas ar dārgu, lakotu koku. Pie griestiem stiepās resnas un tievas caurules dažādās krāsās. Grīdu, lai apslāpētu soļu troksnī, klāja kaučuka grīdsega. Ik pēc katriem pieciem metriem gaiteni pārdalīja ūdeni necaurlaidoša šķērssiena ar nelielām durtiņām, bet grīdā vietvietām bija ierīkotas apaļas lūkas ar metala kāpnēm, kas veda lejup. Pa šīm lūkām lejā varēja redzēt dažādu mašīnu un aparatu vara, stikla un tērauda daļas. Sis mašīnas stāvēja nekustīgas vai ari, kontroles aparatu modri uzraudzītas, klusi dūca rosīgā darbā.
— Kā viesnīcā! Gaiši, tīri, skaisti, — Pavļiks sacīja Maratam, iedams lēni velkot ar pirkstu pa gaiteņa lakotajām sienām.
— Tu to nekur, nevienā zemūdenē neredzēsi, tikai pie mums, — kā parasts, lepodamies ar savu «Pionieri», sacīja Marats. — Se gandrīz puse zemūdenes iekārtota komandas dzīvojamām telpām. Citās zemūdenēs katrs lieks kubikmetrs izmantots vai nu naftai, lai varētu nobraukt vēl lieku kilometru, vai torpēdām, lai vēlreiz varētu izšaut uz ienaidnieku, vai arī akumulatoriem, lai būtu mazliet vairāk elektriskās enerģijas braucienam zem ūdens. Par cilvēkiem tur mazāk iznāk domāt.
— Bet vai tad «Pionierim» nav vajadzīga ne nafta, ne elektriba, ne torpēdas?
— «Pionieris» pazīst tikai vienu enerģijas veidu — elektrību, un to var iegūt, cik vien vajadzigs, jebkurā okeana vieta Parastās «vardes» savos akumulatoros var uzkrāt elektrisko enerģiju tikai divdesmit vai trīsdesmit stundu braucienam zem ūdens, bet tad tām jāpaceļas virs ūdens, jāatver lūkas un jāiedarbina dizeļi Dizeļi griež dzenskrūves un dinamomašīnas. Skrūves dzen zemūdeni, bet dinamomašinas izstrādā elektrisko enerģiju, ar ko atkal uzlādē akumulatorus zemūdens braucienam, — A\a- rats paskaidroja.