Pašā gaiteņa galā atradās ēdamistaba — liela kajīte ar velvētiem griestiem, mēbelēta ar nelieliem galdiņiem un glitiem krēsliem tiem apkārt. Katrs galdiņš stāvēja uz resna, apaļa postamenta un bija apklāts ar galdautu, kam vidū apaļš izgriezums Izgriezumos mirgoja melns lako- jums, bet apkārt uz galdautiem bija salikti pusdienu trauki, šķīvīši ar maizi, dzērienu krūkas. Kajiti pildīja maiga gaisma, kas naca no griestos ierīkotām blāvām slikla puslodēm Sienas rotāja partijas un valdības vadītāju portreti, gleznas ar juras ainavām un skatiem no flotes dzives; uz plauktiņiem un postamentiem — statuetes, nelieli akvariji ar tropu zivtiņām Pie Pavļika un Marata galdiņa piesēdās arī Cojs Bija pusdienas laiks, un ēdamzālē ienāca arvien jauni un jauni viri Ikviens no tiern, pamanījis Pavļiku, viņu laipni uzrunāja un norūpējies ap- vaicāļās par viņa veselibu un pašsajūtu
Ar galvu turpat vai aizsniegdams blāvo spuldžu puslodes. pie Pavļika, Marata un Coja pienāca Skvorešņa uņ ieņēma vietu tiem līdzās.
Viņam parādoties, no visām pusēm sāka birt asprātības: '
— Andrej, kā tu tā iedomājies spēlēties ar haizivi?
— Nē jel, viņš gribēja to atvilkt šurp un iesprostot akvarijā …
— Nebūt ne akvarijā, viņš apsolījis savam kolchozam aizsūtīt kaut vai pussprāgušu haizivi, ko ieaudzēt dīķī
— Andrej Vasiļjevič, būtu jūs viņu kaut ar savām ūsām sasējis un atvilcis šurp …
— Bulduri tādi! — labsirdīgi nopukojās Skvorešņa, vērdamies smejošajos biedros un tīdams ap pirkstu savu garo ūsu. — Vai tad es vainīgs, ka šī aiz bada ieķērās kabelī? Bet manu kolchozu labāk nepieminiet. Tēvs raksta, ka sēju viņi pabeiguši paši pirmie rajonā. Es viņiem patiesi apsoliju par teicamo darbu atvest no brauciena kādu prēmiju … Un tagad lauzu galvu un nevaru vien izgudrot, kādu dāvanu lai viņiem iegādā.
— Bet varbūt tiešām haizivi, Andrej Vasiļjevič? — atskanēja lidzjūtiga, taču ironijas pilna balss, kas piederēja mazajam, melnīgsnējam jaunākajam mechaniķim Romeiko ar spriganām un zobgalīgām acīm.
— Ko nu haizivi! Kašalotu!
— Valzivi!
— Kolosālu astoņkāji!
— Diezgan, diezgan! — atskanot nerimstošiem smiekliem, norūca Skvorešņa. — Es gan labāk pakonsultēšos ar Arsenu Davidoviču.
— Sveiks, varoni! — troksni pēkšņi pārtrauca pazīstama, skanīga balss.
Durvīs stāvēja komisārs Sjomins — iededzis, bet ar bālu pieres augšdaļu. Pirms pārnākšanas uz «Pioniera» viņš veselu gadu bija pavadījis uz iznīcinātāja «Trauksmīgais» tālās dienvidu jūrās, un tropiskais iedegums vēl tagad nebija nogājis no viņa sejas. Deguns komisaram bija viegli iedragāts: Ļeņingradas čempions bokseris Sjomins bija plaši pazīstams Padomju Savienībā, taču uzvaras pār citiem padomju sportistiem acīm redzot viņam nebija nākušas tik viegli.
Visvairāk pārsteidza komisārā stipri sirmie mati un jauneklīgā seja ar mazām, melnām, galos apskūtām ūsiņām un tumšām, žirgtām acīm.
Stāstīja, ka sirms viņš kļuvis, ilgāku laiku pavadīdams viens pats kopā ar bojā gājuša kapteiņa līķi lielā dziļumā nogrimušā zemūdenē, uz kuras viņš tāpat strādājis par komisāru. Visu komandu viņš izlaidis virspusē ar glābšanas bojām, bet pašam lietojamas bojas vairs neesot palicis — daļa boju avarijā tikušas sabojātas, un glābšanas ekspedicija vētras dēļ viņu kopā ar zemūdeni varējusi izcelt tikai pēc dažām dienām. Taču komisārs pats par to nemēdza runāt, un tāpēc nevarēja galvot, cik pareizi ir minējumi par viņa nosirmošanu.
— Kas tad te? Atgriezies kā svētceļolājs no Mekas? - komisārs smējās, tuvodamies galdam, pie kura sēdēja Pavļiks ar saviem draugiem. — Paskat, kādu čalmu tev aptinis Arsens Davidovičs! Nu, kā iet? Vai esi vesels, brašo zēn?
— Paldies, biedri komisar! — jautri attrauca Pavļiks, pietrūkdamies kājās un kā īsts sarkanflotietis izstiepdams rokas gar sāniem. — Pilnīgi vesels!
— Nu, pateicies dienu un nakti Krepinam par skafandru, — komisārs atteica. — Tādā tērpā nekas nav bīstams.
Ēdamistabā ienāca vecākais leitnants Bogrovs — slaids, plecīgs vīrietis. Viņa iegarenā, skūtā seja ar pelēkām, mierīgām acīm, cieši sakniebtām lūpām un stūrainu zodu pauda stingru raksturu un neatlaidīgu, nepiekāpīgu gribu. Baltais formas svārks gluži kā uzliets piegula viņa staltajam augumam. Vecākais leitnants nesteigdamies devās pāri ēdamistabai, jau iztālēm draudzīgi smaidīdams un mādams Pavļikam. Aiz viņa parādījās zemūdenes komandiera kapteiņa Voroncova staltais stāvs. Visi piecēlās. Komandieris ar rokas mājienu atļāva «brīvi», un visi ar troksni apsēdās savās vietās.
— Kā iet, Pavļik? — kapteinis vaicāja, apstājies līdzās zēnam un uzlicis roku uz viņa pārsietās galvas. — Tu tagad pie mums paliksi ilgāku laiku, jo mēs nevaram ne iebraukt ostās, ne satikties ar kuģiem. Tev, mīļais, drīzāk jāiemācās orientēties zem ūdens pēc kompasa un radiopeilēm. Vajadzēs pierast pie mūsu dzīves.
Kapteiņa acis parasti bija mazliet pievērtas, ar nolaistiem plakstiem, un tas darīja viņa seju skarbu un svešādu. Taču pašlaik viņa lūpās rotājās smaids, gaišās acis bija plaši atvērtas un sejā vairs nebija palicis ne vēsts no skarbuma.
— Labi, kaptein, — samulsis un priecīgs atsaucās Pavļiks. — Centīšos!
— Nevis «labi», bet «tieši tā, biedri komandieri», — visiem smejoties, izlaboja Marats.
Tiklīdz kapteinis bija apsēdies savā vietā līdzās zoologam, komisar.am un vecākajam leitnantam Bogrovam, visiem galdiem vidū atdarījās apaļās atveres un no lejas pacēlās cits uz cita stativos salikti šķīvji ar pirmo ēdienu.
Ēdamistabu pildīja apslāpētu balsu čala, trauku šķindoņa, joki, smiekli, sarunas.
— Marat Moisejevič, bet kā tad īsti uz «Pioniera» iegūst enerģiju? — ar apetiti strēbdams garšīgo zupu, Pavļiks atgriezās pie aizsāktās sarunas.
— Pirmkārt, sauc mani vienkārši par Maratu — vēl agri mani godāt par Moisejeviču! — un saki man «tu».
— Tieši tā, biedri Marat! — Pavļiks iesmējās.
— Tā jau ir labāk. Bet enerģiju mēs iegūstam no okeana. Kur apstājamies, tur arī to iesūcam, ievelkam.
— Kā tad tā? — Pavļiks pārsteigts jautāja. — Elektrību? No ūdens?
— Jā! Elektrību! No ūdens, — Marats priecājās par panākto efektu. — Vai tu par termoelementiem esi ko dzirdējis?
— Mazliet… — nedroši atbildēja Pavļiks, — kad skolā mācījāmies fiziku … par elektrību.
— Nu tad atminies. Termoelements — tas ir aparats, kas sastāv no divām savā starpā galos salodētām stieplēm jeb plāksnītēm no dažādiem, taču noteiktiem metāliem vai sakausējumiem, piemēram, vara un konstantana vai platina un platina sakausējuma ar rādiju. Tādos apā- ratos, vienu salodējumu sakarsējot vai atdzesējot, rodas elektriskā strāva. Un, jo lielāka ir temperatūras starpība starp abiem salodējumiem, jo lielāks ir strāvas spriegums. Nu tā, Pavļik, līdz pēdējam laikam visi termoelementi, lai no kādiem metāliem tos izgatavotu, deva strāvu visniecīgākos apmēros — apmēram vienu desmitdaļu volta uz katru temperatūras starpības grādu. Taču nesen mūsu Elektrotechniskais institūts izgudroja tādus sakausējumus, kas spēj dot tūkstošreiz lielāka sprieguma strāvu. Bet mūsu Krepins iždomāja, kā no šiem jaunajiem termoelementiem iegūt lielas jaudas strāvu un kā tos izmantot zemūdenē, lai iegūtu elektroenerģiju jebkādā daudzumā un jebkurā laikā