Skvorešņa nolika iztukšoto šķīvi uz kustīgā apļa galda vidū, aplis līdz ar šķīvi noslīdēja kaut kur lejā un pēc mirkļa parādījās atkal, paceldams šķīvi ar otro ēdienu.
Pavļiks sekoja Skvorešņas piemēram, ar neslēptu ziņkāri vērodams jaunu ēdienu parādīšanos. Bet Marats, reiz uzsēdies savā jājamā zirdziņā, ēšanu aizmirsa un pat nolika karoti pavisam nost.
— Vai saproti? — enerģiski žestikulēdams, turpināja Marats. — Padomā tikai par šo ģeniālo ideju! No šiem jaunajiem sakausējumiem Krepins izgatavoja piecdesmit garas stieples un salodēja tās galos pa pāriem, salodētos galus saspiežot cik iespējams plakanākus. Tad viņš visus iegūtos elementus — termopārus — savienoja vienā trosē ar vienu kopēju izolāciju bet troses galos piestiprināja uztvērēju, kas atgādina sēnes cepurīti. Kad viņš vienu uztvērēju sasildīja tā, ka tas bija tikai divdesmit grādus karstāks par otru, tad ieguva milzīga sprieguma un jaudas strāvu. Vai saproti, ko tas nozīmē? — paceldams pirkstu, Marats iesaucās.
— Tas nozimē, ka tu paliksi bez otrā ēdiena, kaco
' Kaco — cilvēks (gruzinu vai.).
— atskanēja zoologa zobgalīgā balss ēdamzāles pretējā stūrī.
Visi sāka smieties. Marats samulsa, neapzināti pārlaida roku pār matu cekulu un enerģiski ķērās pie zupas. Un tomēr starp katrām pāris karotēm viņš paguva klusi turpināt sarunu.
— Tu saproti, Pav|ik, katra trose ar termoelementiem jeb termoelektriskā trosbaterija, kā to sauc pie mums, pārvērtās par īstu elektrostaciju ar divdesmitpieci tūkstoši kilovatu jaudu! Divdesmit pieci tūkstoši kilovatu! — vir.iš skaļi čukstēja, izlaistīdarņs no karotes zupu. — Bet mums ir trīs! Trīs tādas stacijas ar septiņdesmit pieci tūkstoši kilovatu kopējo jaudu! Tās varētu apkalpot lielu pilsētu ar tramvajiem, rūpnīcām un elektrisko apgaismošanu.
— Pagaidi, pagaidi, Marat! — iekarsdams līdz ar viņu, tāpat čukstēja Pavļiks. — Bet kā tad šīs troses te var sakarsēt? Jādabū taču starpība .. . Nu, tu nupat stāstīji par temperatūras starpību starp troses galiem…
Marats atkal nolika karoti uz šķivja malas un atgāzās pret krēsla atzveltni:
— Kā? Vai tiešām tu vēl arvien nesaproti? Jebkura jūra ir mūsu elektrostaciju apkure.
— Apkure? Ko tu runā, Marat! Kāda apkure?
— Ak tu kungs! Atvainojiet, maza neprecizitāte… Tev taču, Pavļik, jāzina, ka visās jūrās un okeānos temperatūra trīs četri tūkstoši metru dziļumā vienmēr līdzinās apmēram plus vienam vai diviem grādiem, bet ūdens virspusē tā gandrīz vienmēr un visur ir ievērojami augstāka. Tropos virsējo ūdens slāņu temperatūra sasniedz pat divdesmit sešus vai divdesmit septiņus grādus. Se ari temperaturu starpība, kas vajadzīga mūsu elektrostacijām. Zemūdene izmet peldošu boju, kas piestiprināta pie virsējā trosbaterijas salodējuma — uztvērēja. Boja paceļas gandrīz līdz okeana virsmai, un salodējums tur sasilst līdz zināmai temperatūrai. Bet apakšējo salodējumu zemūdene ar gremdu nolaiž trīs četru tūkstošu metru dziļumā, un šis salodējums tur atdziest gandrīz līdz nullei. Tad trosbaterijā rodas elektriskā strāva, ar ko zemūdenē uzlādē akumulatorus. Vai saprati?
Un Marats atkal ķērās pie savas padzisušās zupas.
VII nodaļa zemūdene «Pionieris»
Šādās dedzīgās sarunās ar Maratu un klusās, taču ne mazāk dzīvās un interesantās pārrunās ar citiem zemūdenes speciālistiem Pavļiks vispārējos vilcienos uzzināja visas šā neparastā zemūdenes kuģa galvenās īpatnības.
«Pionieris» patiesi bija jūras plašumu valdnieks, tas varēja nolaisties jebkādos dziļumos, nebaidīdamies, ka to saspiedīs kilometriem biezie ūdens slāņi, varēja izbraukāt okeānu krustām šķērsām, neiegriežoties ostās un bāzēs, nejūtot pat vajadzību pēc tām. Zemūdenes vienīgā bāze bija bezgalīgais Pasaules okeāns ar visiem tā neizsmeļamajiem enerģijas un barības krājumiem.
«Pioniera» korpuss bija būvēts no sevišķa kausējuma, ko tikai nesen atklājuši padomju metalurgi. Kā zināms, dažādu metālu kausējumi bieži iegūst jaunas, pilnīgi negaidītas īpašības. Piemēram, aluminijs ir ļoti viegls un mīksts metāls. Taču, ja to sakausē ar niecīgu daudzumu vara, mangana un magnija, tad dabūtais kausējums (duraluminijs) iegūst tērauda cietumu, turklāt saglabājot altt- minija vieglumu. Tieši šo īpašību — viegluma un cietuma dēļ duraluminiju plaši izlieto lidmašīnu un dirižabļu būvē.
Jaunā kausējuma komplicētajai receptei padomju metalurgi pievienoja dažus retus elementus pilnīgi jaunās kombinācijās un daudzumā. Iegūtais kausējums izrādījās tik viegls, izturīgs un, galvenais, tik lēts, bet zemūdenes korpusa konstrukcija tik asprātīga un veiksmīga, ka «Pionieris» spēja izturēt vairāk nekā tūkstoš atmosfēru lielu spiedienu. Turpretī vislabākās modernās zemūdenes neizturīga materiala un neizdevīgas konstrukcijas dēļ varēja nolaisties ne vairāk kā divi līdz trīs simti metru dziļumā, turklāt izturot tikai divdesmit līdz trīsdesmit atmosfēru lielu spiedienu.
Vēl lieliskāks izrādījās Krepina pielietotais paņēmiens — iegūt elektrisko enerģiju no jūras ar termoele- mentu palīdzību, kā arī šīs enerģijas uzkrāšanas un izlietošanas paņēmieni zemūdenes dzīšanai un apbruņojumam.
Strāva no termoelektriskām trosbaterijām nokļuva akumulatoros. Tie nebija neērtie, smagie un neietilpīgie akumulatori, ko lietoja parastās zemūdenes un kas spēja sevī uzkrāt elektrisko enerģiju ne vairāk kā divdesmit līdz trīsdesmit stundu ilgam braucienam zem ūdens. Trīs jauno akumulatoru baterijas — mazas, vieglas, ļoti ietilpīgas, līdz galam uzlādētas, nodrošināja «Pionierim» gaismu, siltumu, dzinējspēku un enerģiju vēl dažām tech- niskām vajadzībām nepārtrauktam piecpadsmit dienu ilgam braucienam zem ūdens. Vienīgi pēc tik ilga laika akumulatoru baterijās izsīka viss elektriskās enerģijas krājums un tās vajadzēja uzlādēt no jauna. Tad zemūdenei vajadzēja apstāties un iedarbināt savas trosbaterijas.
Šie akumulatori bija spīdošs pazīstamā Maskavas Fizikas problēmu institūta sasniegums. Institūts jau sen bija izpelnījies pasaules slavu ar saviem pētījumiem par zemām temperatūrām, kas tuvojās absolūtai nullei (—273,2°C). Viena no svarīgākajām problēmām, ko institūts risināja, bija elektrības ultravadītspēja pie zemām temperatūrām.
Ultravadītspējas būtība ir tāda, ka daudzi metāli, metālu sakausējumi un ķīmiski savienojumi katram noteikta temperatūrā absolūtās nulles tuvumā, kad caur tiem laiž
elektrisko strāvu, piepeši zaudē pretestības spējas. Strāva pa tiem plūst, nezaudējot daļu savas enerģijas, kas parasti pārvēršas siltumā, pārvarot vadītāja pretestību. Tāpēc, piemēram, noslēgtā svina stieples gredzenā, ko ievieto šķidrā hēlijā, kura temperatūra līdzinās minus 271,9°C, elektriskā strāva saglabājas vairākas dienas un naktis.
Fizisko problēmu institūtam pēc ilgiem un neatlaidīgiem pētījumiem izdevās atrast tādu metālu sakausējumu, kas temperatūrā, ko no absolūtās nulles šķir vienīgi divas simtdaļas grada, pārvēršas ultravadītājā ar neparasti lielu enerģijas ietilpību un ilgstošu relaksacijas laiku, tas ir, strāvas saglabāšanas laiku pēc elektrodzinējspēka darbības izbeigšanās.
Institūts pēc valdības iestāžu ierosinājuma izgatavoja Krepina zemūdenei nelielus, vieglus akumulatorus, kas spēja sevī uzkrāt milzīgas elektriskās enerģijas rezerves, ilgi tās uzglabāt un atdot pēc vajadzības.
Tomēr visvairāk Pavļiku pārsteidza milzīgais, nedzirdētais ātrums, ko «Pionieris» spēja attīstīt zem ūdens. Tai laikā, kad parastā tipa zemūdenes nevarēja sasniegt vairāk par divdesmit mezgliem lielu ātrumu stundā, «Pionieris» viegli veica astoņdesmit mezglu, tas ir, tikpat daudz, cik paši ātrākie torpedkuteri un zemūdeņu «mednieki» virs ūdens.