Krepins ar lielu prieku pieņēma aizsardzības rūpniecības darbinieku ierosinājumu. Viņš augstu novērtēja Bleichmana izgudrojumu. īsā laikā Krepins konstruēja nelielu raķeti, kas ar zināmu daudzumu saspiesta ūdeņraža un skābekļa varēja kustēties līdzīgi zemūdenei un ar tādu pašu ātrumu. Sajā pusmetru garajā, resnam gurķim līdzīgajā raķetē Krepins iemontēja Bleichmana aparatus .ar tādu aprēķinu, lai to objektivi būtu izvietoti pa visu raķetes virsmu un spētu uztvert siltuma starus no visām pusēm.
Lai raķete varētu pacelties gaisā, Krepins pierīkoja tai spārnus, kas izpletās līdzīgi lidojošās zivs spurām. Taču īsti aktivu un praktisku šo ierīci darīja radioteleme- chanika. Ar radioraidītāja palīdzību zemūdenes sardzes priekšnieks varēja raķeti izmest no ligzdas kuģa bortā un aizsūtīt līdz piecdesmit kilometru tālā Izlūkošanā; ar radio palīdzību iedarbināja raķetes dzinēja automatisko mechanismu, vadīja raķetes kustības, manevrus un pacelšanos gaisā. Viss, ko Bleichmana fotoaparati uztvēra piecsimt metru plašā apkārtnē, tika pa radio pārraidīts uz zemūdenes centrālā posteņa ekrana. Tā kā zemūdenei priekšā un sevišķi augšā pie okeana virsmas pastāvīgi bija divas tādas izlūkošanas raķetes un dažas vēl atradās rezervē noliktavās, tad no nejaušas sastapšanās nebija jābaidās un kuģis varēja droši lauzt ceļu okeana tumšajās dzīlēs.
Kad Pavļiks pirmo reizi nokļuva zemūdenes vadības centralajā postenī, viņu pārsteidza neparastais daudzums visdažādāko un visdīvaināko ierīču, aparatu, mechanis- mu, kas bija piestiprināti pie apaļajām sienām, novietoti uz pultīm, stativiem un postamentiem. Lokveida pien- stikla ekrāns platā joslā stiepās augšup gar sienām un kā jumols klāja telpas griestus. Uz ekrana nemitīgi mainījās zivju un citu okeana iemītnieku ēnas, kas šaudījās ap zemūdeni. Pat necaurredzamā ūdens dzīļu tumsa šīs būtnes nevarēja noslēpt «Pioniera» visuredzīgajām acīm.
Sardzes komandieris no šejienes varēja vadīt visu zemūdenes sarežģīto mechanismu un mašīnu darbu; taču visi kopējā darbā savstarpēji saistītie mechanismi un mašīnas bija tā automatizēti, ka pietika ierosināt galveno no tiem, lai sāktu strādāt visi palīgmecbanismi. Ja zemūdene gribēja nolaisties kādā noteiktā dziļumā, tad komandierim vajadzēja tikai nostādīt dziļummēra rādītāju uz attiecīga skaitļa, lai automatiski sāktu strādāt mechanismi, kas no zemūdenes augšējās platformas novāc margas; pēc tam pats pāri uzvāzās pludlīnijas formas vāks, aizvērās lūkas, atdarījās ventilācijas vārstuļi un balasta cisternu kingstoni, kuri vēlāk paši aizvērās tieši dotajā dziļumā. Tiklīdz sāka darboties kāds agregats, mašīna vai mechanisms, iedegās zaļas krāsas elektriskās kontrolspul- dzītes un dega tik ilgi, kamēr darbs norisa normāli. Bet, tiklīdz radās kaut mazākais traucējums, zaļā spuldzīte tūdaļ nodzisa un iedegās sarkana — avarijas signālā spuldzīte. Taču kopš «Pioniera» nolaišanas ūdenī līdz šim vēl neviena sarkanā spuldzīte nebija iedegusies: visi aparati un mechanismi darbojās nevainojami precizi un saskaņoti.
Protams, ka zemūdenei ar tik labi automatizētiem me- chanismiem nebija vajadzīga liela komanda. Lai gan kuģa tilpums bija vairāk nekā tūkstoš tonnu, visa «Pioniera» apkalpe, ja neskaita zinātniskās ekspedicijas locekļus,
sastāvēja pavisam no divdesmit cilvēkiem. Toties tie vis! bija augsti kvalificēti speciālisti, piedzīvojuši zemūdens darbinieki, vīrišķīgi, drosmīgi, attapīgi un bezgala uzticīgi savai lielajai Dzimtenei.
VIII nodaļa Marata projekts
Cojs labi atceras savu pelēko, drūmo bērnību Girina ielā, pilsētas nomalē, pussagruvušā būdelē, ko tikko sedza jumts. Bads bija Coja bērnības gadu uzticams pavadonis. Atmiņas par pazemojumiem, par tēva — kurpnieka mūžīgo zemošanos augļotājam, tuvākās bo- dites īpašniekam, žandarmam uz ielas stūra, katram ja- paņu zaldātam, katram automobilim, kas paretam parādījās šai nomalē, — šīs atmiņas vēl līdz šim modināja Coja dvēselē kaunu, rūgtumu un dusmas. Nabaga korejietis bija nieciba, pīslis katram stipram kareivja zābakam ar četrstūrainu purnu vai kurpei ar gludi lakotu virsu.
Divpadsmit gadu vecumā Cojs nokļuva pie sava bez- '
bērnu tēvoča rīskopības kolchozā Hankas ezera krastā, netālu no Vladivostokas. Tēvocis viņu adoptēja un nodeva skolā. Pirmo gadu kolchozā Cojs pavadīja kā sapnī. Viņš allaž baidījās, ka šis sapnis beigsies, laime izgaisīs kā dūmi un viņš atkal izdzirdēs tēva kurpnieka veserīša klaudzienus tumšajā, drēgnajā būdiņā, mātes sūrošanos par sojas pupiņu dārdzību un jaunāko, izsalkušo bērnu raudas.
Kolchozā skolā Cojs drīz kļuva par vienu no labākajiem skolniekiem; pēc tam otrais tēvs nosūtīja viņu uz Vladivostoku, lai tur viņš iemācītos ko vairāk un atgrieztos kolchozā par agronomu. Taču iznāca citādi. Coju savaldzināja ķīmija un jūra. Un tagad viņš — zemūdenes zinātniskās ekspedicijas ķīmiķis un komjaunatnes šūniņas sekretārs — sēž «Pioniera» sarkanajā stūrītī un spēlē dambreti ar sārto apaļvaidzi Matvejevu, komjaunieti ūdenslīdēju. Matvejeva stāvoklis ir slikts: viens kauliņš jau iesprostots, citi ļoti tālu, un izglābt iesprostoto nez vai izdosies. Pārliecies pār dambretes dēli, Matvejevs sa-
springti domā. Arī Cojs domā, taču pavisam par ko citu. Viņa melnās acis ar mazliet ieslīpajiem plakstiem 'garenajā, tumši dzeltenajā, gludi skūtajā sejā aplūko visus, kas sapulcējušies sarkanajā stūrītī.
Cojs redz jautras sejas, dzird Marata drošo balsi — tas kā arvien iekaisis strīdas ar okeanografu Selavinu. Un laiku pa laikam apkārt atskan rāmi smiekli, mierīgi, bezbēdīgi smiekli.
Coju tādos brīžos pārņem savāda un reizē trauksmiga sajūta. Viņš tad kļūst nemierīgs, katra dzīsliņa viņā saspringta, aizvien viņam šķiet, ka nav ko pamanījis, kaut ko palaidis garām, ka vēl kas jāpārbauda, jāapskata, labi jānostiprina. Un viņam tad gribas atgādināt visiem, visiem — draugiem un biedriem, visiem apkārtējiem — atgādināt, allaž atgādināt, ka viņi nedrīkst būt bezrūpīgi, vienaldzīgi, mierīgi un pašpaļāvīgi, it kā apkārt vairs nebūtu nekādu briesmu, it kā nebūtu vairs žandarmu un augļotāju viņpus robežām …
Un vēl tādos brīžos viņu pārņem īpaša, nepārvarama vēlēšanās pasniegt savai jaunajai dzimtenei kādu velti, uzdāvināt tai kaut ko tādu, kas padarītu to vēl stiprāku un nepieejamāku un reizē kaut drusciņ nomierinātu arī viņu pašu .. .
Bet šodien, sēžot ar Matvejevu pie dambretes, viņš negaidot sajuta, cik priecīgi un karsti asinis iesitās vaigos, iedomājoties, ka viņam radusies brīnišķīga ideja, ka viņa slepenais, liktos, nepiepildāmais sapnis pa šo velti sāk iegūt lai arī vēl neskaidrus, tomēr reālus apveidus.
«Ja tikai izdotos šo ideju izstrādāt praktiski .. .» Cojs domāja priecīgā satraukumā. Jūra … Milzīgais, neaptveramais Pasaules okeāns. Cik tas liels! Cik neizsmeļami ir dārgumi, ko tas sevī slēpj! Vajag tikai prast šos dārgumus paņemt.
Komisārā skaņā balss atrāva Coju no viņa domām.
— Matvejev, Coj! Beidziet!