— Padodies, Matvejev, tā kā tā partija zaudēta. Laiks sākt nodarbības.
Cojs tā bija iegrimis domās, ka pat nepamanīja sarkanajā stūrītī sapulcējamies okeanografijas pulciņu, ko vadīja Selavins. Uz nodarbībām bija ieradušies mechaniķi Romeiko un Kozirevs, apkopējs Sčerbina, pavārs Belo- golovijs, ūdenslīdējs Krutickis, preparētājs Koroļevs, Marats Bronšteins — visi ar burtnīcām un zīmuļiem rokās. Sajā pulciņā piedalījās arī Matvejevs. Tāpēc viņš sarosījās un, uzmetis pēdējo skatienu dambretes dēlim, kur viņa figūras atradās acīm redzami bezcerīgā stāvoklī, padevās. Uz mirkli viņš aizgāja un, ātri atgriezies ar biezu burtnīcu rokā, apsēdās pie liela, ar sarkanu galdautu klāta galda, ap kuru jau sēdēja visi pulciņa dalībnieki. Pie galda pienāca arī Cojs. Brīvas vietas vairs nebija, un viņš apsēdās vienā atzveltnes krēslā ar Pavļiku.
No Pavļika pārsietās galvas nāca viegla, tikko jaušama joda un vēl kādu zāļu smarža, un Cojam kļuva zēna žēl. Viņš apņēma Pavļiku ap pleciem, silti piespieda sev klāt, un tā viņi sēdēja, iegrimuši mīkstajā krēslā, uzmanīgi klausīdamies Šelavinu.
Apsaldētā, aizsmakušā tenoriņā okeanografs runāja par jūras straumēm, par varenām upēm — gan siltām, gan aukstām, kas plūst caur okeānu un jūru neizmērojamiem ūdeņiem. Patlaban viņš stāstīja par to, kā straumes ietekmē klimatu, dabu, visu mūsu Tālo Austrumu dzīvi. Aukstās straumes, kas, sākot no Beringa jūras šauruma līdz Korejai, nepārtraukti plūst gar Kamčatku un Piejūru, dara šo Padomju Savienības apgabalu klimatu skarbu, bet ūdens pie Beringa, Ochotskas un Japanas jūras padomju krastiem ziemā aizsalst uz ilgu laiku. Ta'i pašā laikā Vakareiropā, kas atrodas uz viena platuma grada ar šiem apgabaliem, klimats ir maigs, ziemā sniega un sala gandrīz nav. Jūra pie Norvēģijas, Britanijas salu, Holandes un Francijas krastiem vienmēr brīva no ledus.
— Bet kāpēc? — smalkā balsī jautāja Šelavins, caur brillēm nolūkodamies visos, kas sēdēja pie galda, un laizdams caur pirkstiem savu šķidro, pakulaino bārdeli.
— Golfa strāva, — aši atbildēja Marats.
Patiesību sakot, Šelavins šo jautājumu uzdeva tāpat
vien aiz paraduma, ne tik daudz citiem, kā pats sev, lai paildzinātu labpatiku un piešķirtu savam stāstam mazliet mīklainības. Marats viņa spēli izjauca, un okeanografs izjuta zināmu nepatiku.
— Vispirms, Marat, — viņš iebilda, — nesakiet «Golfa strāva». Tas nav pareizi. Jāsaka ir «Golfa straume». Tā. Un, otrkārt, jūs vienkārši atkārtojat veco pasaciņu, it kā šī straume būtu Vakareiropas maigā klimata īstā vaininiece. Arī tas nav pareizi. Par Golfa straumi okeanografijas zinātne sauc to spēcīgo, silto straumi, kas strauji izplūst no Meksikas līča pa šauro Floridas jūras šaurumu un, pie Bahamu salām pievienodama sev Antiļu straumi, plūst gar Ziemeļamerikas krastiem līdz Rasa ragam un Ņufaundlendas sēklim. Tā tek it kā pa aukstāka ūdens reni kā īsta okeana upe, tumši zila, viegli atšķirama starp saviem, ja tā var teikt, gaiši zilajiem krastiem. Taču šī upe ir septiņdesmit sešus kilometrus plata visšaurākajā vietā Floridas līcī un līdz seši simti četrdesmit kilometrus plata pie Ņufaundlendas sēkļa. Tās vidējais dziļums sasniedz trīssimt divdesmit metrus. Vai jūs varat iedomāties tādu upi?
— Pamatīga upīte! — Matvejevs piekrita.
— Bet vai jūs zināt, atļaujiet jautāt, cik silta ūdens, kas virspusē sasilis līdz divdesmit septiņiem grādiem pēc Celsija, cik daudz tāda silta ūdens nes šī upīte? — sauca Šelavins.
Viņa ūdeņainās, parasti piemiegtās acis tagad bija plati atplestas un dega zilām liesmām, bet roka ar izstiepto garo un kalsno pirkstu augstu pacelta. Tomēr viņš nebija paguvis kaut cik nopriecāties par auditorijas interesi', kad pamanīja nemierīgo Maratu aizdomīgi sakustamies, un tūliņ apbēra klausītājus ar skaitļiem:
— Deviņdesmit viens miljards tonnu ūdens stundā! Nu? Ko jūs par to sacīsiet, atļaujiet jautāt? To pat grūti iedomāties! Salīdziniet šo ūdens daudzumu nu kaut vai ar Volgu. Lielākā Eiropas upe, kas šķērso gandrīz visu mūsu Savienību, katru stundu ienes Kaspijas jūrā vidēji trīsdesmit miljonus tonnu ūdens, tas ir, ap trīstūkstoš reižu mazāk nekā Golfa straume. Saprotat? Pat visas zemeslodes upes kopā katru stundu ienes jūrās divdesmit divās reizes mazāk ūdens nekā viena Golfa straume! Un, lūk, šis ūdens milzums, Atlantijā karstās ekvatora saules sasildīts, nes sev līdzi uz ziemeļiem neticamu daudzumu siltuma. Ko nu jūs teiksiet?
— Viseiropas krāsns, Ivan Stepanovič! — iesaucās sajūsminātais Marats.
Šelavins viegli pasmaidīja un, uzmetis Maratam labsirdīgu skatienu, turpināja:
— Jums pilnīga taisnība, Marat, mums tāda krāsns ir, taču tā tomēr nav Golfa straume. Aiz Ņufaundlendas sēk|a Golfa straume, kā izsakās amerikaņi, izdara noziegumu: tā atstāj Ziemeļamerikas krastus un, aizvien vairāk izplezdamās kā vēdeklis, strauji pagriežas uz austrumiem, uz Eiropu. Drīz pēc tam Golfa straume pāriet plašā, gausā Atlantijas straumē. Nenonākot līdz Eiropas krastiem, tā sadalās divās spēcīgās strāvās. Viena no tām okeana vidū nošķiras un ar nosaukumu Kanariju straume novirzās uz dienvidiem, uz Pireneju pussalas un Ziemeļ- afrikas krastiem. Tur šī straume pavēršas uz rietumiem un savienojas ar to pašu ziemeļu ekvatorialo straumi, kas pastāvīgo pasata vēju ietekmē sadzen Karibu jūrā, bet no turienes Meksikas līcī silta ūdens masas un rada sākumu Golfa straumei. Tādā kārtā še it kā noslēdzas loks, kura vidū, Sargasu jūrā, mēs pašlaik atrodamies. Taču galvenā Atlantijas straumes strāva aiziet uz ziemeļaustrumiem, uz Eiropas rietumu un ziemeļrietumu krastiem. Se tā, pa ceļam zaudējusi daudz siltuma, ko bija saņēmusi no Golfa straumes, atdod Eiropai lielāko daļu atlikušā siltuma. Sī Atlantijas straumes strāva tad ari ir Viseiropas krāsns, par ko jūs runājāt, Marat.
— Bet ar kādu temperaturu tā nonāk pie Eiropas? — vaicāja Matvejevs, atraudamies no burtnīcas, kurā tas visu laiku bija cītīgi pierakstījis.
— No plus astoņiem grādiem februārī, līdz trīspadsmit, piecpadsmit grādiem augustā.
— Tik vien! — Matvejevs brīnījās. — Tādā ūdenī taču pat peldēties nevar, kur nu vēl apsildīt visu Eiropu! Ir gan varena krāsns, kurai pašai ziemā tikai astoņi grādi siltuma! Kā tad tā, Ivan Stepanovič?
— Nesteidzies visu apšaubīt, — iebilda otrs ūdenslīdējs, mierīgais un solidais Krutickis. — Tas nozīmē, ka tam ir savs izskaidrojums.
— Kā?! — Matvejevam uzbruka Šelavins. — Vai jums ar to vēl nepietiek, atļaujiet vaicāt? Vai ūdens un gaisa īpatnējo siltumietilpību jūs esat aizmirsis, atļaujiet jautāt? Ko? Esat aizmirsis? Jūs taču esat ūdenslidējs\ Jums taču vajadzēja zināt ūdens fiziskās īpašības!
— Nu kas tur liels — siltumietilpība? — Matvejevs
aizstāvējās. — Es zinu, ka ūdens siltumietilpība līdzinās Vienam.
— Bet ko tas nozīmē? — Šelavins neatlaidās.
— Tas nozīmē: lai sasildītu vienu gramu ūdens par vienu grādu pēc Celsija, nepieciešama viena gramkalo- rija siltuma.
— Pareizi. Neapstrīdu. Nu, bet kam līdzinās gaisa siltumietilpība?
— Gaisa? — Matvejevs sastomījās. — Gaiss? M-m-m… Teikšu godīgi, ka piecos gados pēc desmitgadīgās skolas beigšanas nav grūti aizmirst lādu sīkumu. Un tas arī uz mums, ūdenslīdējiem, neattiecas, — atskanot vispārējiem smiekliem, Matvejevs mēģināja izlocīties. — Mums, ūdenslīdējiem, cik iespējams vairāk jāzina par ūdeni, kurā mēs lienam. Bet visus sīkumus par gaisu lai atceras gaisa kuģotāji. ..
— Nu nē, brālīt, nieki, — uzsizdams ar plaukstu uz savas burtnīcas, iejaucās apkopējs Sčerbina. — Tiklab par gaisu, kā par visu pasauli jāzina viss, ko vien var… Runājiet labāk jūs, Ivan Stepanovič! — viņš vērsās pie Selavina.