— Slikti, slikti, biedri Matvejev! — komisārs pārmetoši nogrozīja sirmo galvu. — Rīt jūs varbūt gribēsiet iestāties augstākajā techniskajā skolā. Vajadzēs atkal visu atkārtot no gala … Turpiniet, Ivan Stepanovič!
— Nu tā, — Šelavins iesāka, — gaisa siltumietilpība ir nulle, komats, divi simti trīsdesmit septiņas tūkstoš- daļas no ūdens siltumietilpības. Gandrīz piecreiz mazāk! Bet secinājums no tā, ja ņem vērā vēl jūras ūdens un sausa gaisa īpatsvaru, būs pavisam vienkāršs, taču ar milzīgu nozīmi: viens kubikmetrs ūdens, atdzisis par vienu grādu, sasilda par vienu grādu trīs tūkstošus simt trīsdesmit četrus kubikmetrus gaisa, kas ar šo ūdeni saskaras! Divi simti metru biezam ūdens slānim atdziestot tikai par vienu grādu, visā Atlantijas' straumes Norvēģijas piekrastes daļā atdalīsies tāds siltuma daudzums, kura pietiek, lai sasildītu par desmit grādiem (Vai dzirdat? Par desmit grādiem!) gaisa slāni, kas ir četrus kilometrus biezs (Vai dzirdat? Četri kilometri!) un klāj visu Eiropu! Jūs varat iedomāties — visu Eiropu?! Zinātnieki aprēķinājuši, ka uz katru Eiropas piekrastes centimetru gada
laikā no okeana uz sauszemi aizplūst četri tūkstoši miljardu kaloriju! Padomājiet — uz katru centimetru! Vislabāko akmeņogļu siltumspēja ir astoņi tūkstoši kaloriju. Tātad uz katru centimetru gada laikā aizplūst siltums, kādu satur piecsimt tūkstoš tonnas vislabāko ogļu … Cik gan būtu vajadzējis sadedzināt ogļu, lai iegūtu siltumu, kas gada laikā aizplūst uz sauszemi visā Eiropas piekrastē? Ko? Atļaujiet jautāt? Vai tagad saprotams, kāpēc Atlantijas straumi var dēvēt par Eiropas krāsni?
— Pilnīgi saprotams! — strauji atsaucās Marats. — Milzīgas aukstā ziemas gaisa masas, saskaroties ar siltāko ūdens virsmu, ūdeni atdzesē, bet pašas sasilst, kļūst vieglas un paceļas augšup, dodot vietu citām aukstām gaisa strāvām, kas nāk no sauszemes. Bet pašas pa augšu plūst uz sauszemi no turienes aizejošā aukstā gaisa vietā, nesdamas sev līdz Atlantijas straumes siltumu. Tāpēc klimats Rietumeiropā daudz maigāks nekā mūsu Tālo Austrumu piekrastēs, gar kurām tek nevis siltas straumes, bet, gluži otrādi, aukstas. Tāpēc, ja Atlantijas straume ir kaut kas līdzīgs Eiropas krāsnij, tad Ochotskas jūras straumes ir padomju Tālo Austrumu ledus pagrabs. Un es brīnos, Ivan Stepanovič… Vai tad mēs nevaram .. .
— Pagaidiet, pagaidiet, — smiedamies Maratu pārtrauca Šelavins. — Šodien man nākas jūs nemitīgi koriģēt. Kad jūs sakāt, ka Atlantijas straume ir Eiropas krāsns, tad tas nav gluži pareizi. Sīs straumes siltums izplatās arī tālāk pār Eiropu — uz Āziju …
— Oho! — atskanēja no visām pusēm. — Tā droši vien plūst uz turieni pa zemes apakšu?
— Lūdzu neuztraucieties! Tā nav mana vaina. Šī straume aizplūst turp nevis pa zemes, bet pa ūdens apakšu …
Visi iesmējās.
— Tas nav nekāds joks, biedri, — saglabādams nopietnu seju, bet smaidīdams ar acīm vien, turpināja Šelavins. — Eiropas galējos ziemeļos Atlantijas straumes lielākā daļa dodas uz ziemeļiem gar Špicbergenas rietumu krastu un divsimt līdz sešsimt metru dziļumā aizplūst līdz polam, kā to savā laikā pierādījusi varonīgā Papaņina ekspedicijas grupa. Turpretī otra, daudz vā
jāka Atlantijas siltās straumes daļa aizplūst gar pašiem Eiropas ziemeļiem, gar Nordkapa ragu un mūsu Mur- mansku, tālab tās osta nekad neaizsalst, un ari nolaižas zem Ledus okeana aukstajiem ūdeņiem. Vienu savu atzarojumu tā laiž riņķot Barenca jūras ūdeņos, bet otru — gar Jaunās Zemes ziemeļu stūri — pa daļai atkal Barenca jūrā, pa daļai Karas jūrā. Un pat vistālākajos Ledus okeana austrumu rajonos, pat Čukču jūrā padomju jūrnieki, polarpētnieki un zinātnieki dziļumos atraduši vairs tik tikko siltas strāvas, kas tomēr neapšaubāmi nāk no Atlantijas straumes.
— Atvainojiet, Ivan Stepanovič! — atkal pārtrauca Marats. — Kā tad tā? Upes mēs varam ievirzīt jaunās gultnēs … Un es brīnos … es brīnos, kāpēc mēs nevaram tāpat cīnīties pret aukstām straumēm, kas izsaldē mūsu Tālos Austrumus! Vai tad tas ir neatrisināms uzdevums? Tad taču mūsu krasti tur uzziedētu. Vai ne? Kā jūs domājat, Ivan Stepanovič?
Marats nosarka un sēdēja, nenovērsdams acis no papīriņa, uz kura ar zīmuli vilka dīvainas figūras.
Visi smaidīdami nolika sānis savas burtnīcas, bet Matvejevs samirkšķinājās ar Kruticki: nu tik ies vaļā!
— Kāpēc gan tas nebūtu iespējams? — labsirdīgi atbildēja Šelavins. — Ja vien rastos laba, saprātīga ideja, kāds interesants projekts, mēs to droši vien realizētu.
Matvejevs neizturēja un iesmējās:
— Ivan Stepanovič, jel nemociet Maratu! Viņu jau droši vien sen spiež nost šīs idejas un projekti. Viņš tikai gaida brīdi, lai tiktu no tiem vaļā. Pavaicājiet viņam … Nu, klāj vaļā, Maratiņ!
īsajā kopējā brauciena laikā uz «Pioniera» visa komanda jau bija paguvusi iepazīties ar komjaunieša Marata vājību — viņa neremdināmo kaislību uz izgudrojumiem, uz jauniem, negaidītiem projektiem, uz grandiozām dabas iekarošanas idejām. Nebija nevienas kaut cik viņam pazīstamas zinātnes vai technikas nozares, uz kuru aktualām, vēl neatrisinātām problēmām Marats jau pie pirmās izdevības nebūtu atsaucies ar kādiem pārsteidzošiem priekšlikumiem vai projektiem. Rosīgs, kustīgs, neparasti zinātkārs, viņš ar tādu kaismi un aizrautību stāstīja savu projektu un atklājumu sīkumus katram, kas tikai
neatsacījās klausīties, ka zemūdenes komanda no darba brīvajos brīžos klausoties aizrāvās, kad Marats sāka klāstīt visas grandiozās sekas un lieliskos rezultātus, kādus cilvēcei katrā ziņā atnestu viņa projektu realizacija. Runājot zinātnisko pulciņu nodarbībās, Marats allaž padarīja tās dzīvākas, un pulciņu dalībnieki tādos gadījumos gaidīja ko jaunu, kas izraisītu karstus strīdus vai interesantu diskusiju.
Tā arī šoreiz viss okeanografijas pulciņš jautri sarosījās, kad Marats izteica Šelavinam savu jautājumu.
— Bet ko tad tu, Marat, gribi ieteikt? — Matvejevu atbalstīja Cojs.
Tagad, kad Cojam pašam bija iešāvusies prātā jauna, aizraujoša ideja, ko iedomājoties viņa tumši dzeltenā seja pietvīka, viyš ar jaunu dedzību, jaunu interesi vērās savā draugā un mudināja to būt vaļsirdīgam.
Marats pacēla acis un uzsmaidīja Cojam.
— Pēc manām domām, — viņš iesāka, — lai apsilti i t n mūsu Tālo Austrumu krastus, Ochotskas jūras aukstā straume jāpavērš nost no ieejas Tataru līcī un jānovirza uz okeānu …
— Ideja jauka, taču nav vairs jauna, — iebilda Šelavins.
— Zinu, ka nav jauna, — viņu pārtrauca Marats, kā aizvien tādās reizēs iekaisdams jau pēc pirmā iebilduma. — Zinu, ka amerikaņus jau sen nodarbina plāns par Golfa strāvas … piedodiet, Golfa straumes … atgriešanu … šīs noziedznieces atgriešanu mājās, pie dzimtajiem krastiem. Bet tie taču ir ārprātīgi projekti! Jūs mani saucat par «pasaku stāstītāju», «fantastu»… Kā tad lai nosauc tos amerikāņus, kas ierosina projektu uzcelt Golfa straumes sākumā, starp Kubas salu un Floridas pussalu, milzīgu sienu — divsimt piecdesmit kilometru garu, vairāk nekā piecsimt metrus augstu, skaitot no jūras dibena, un piecdesmit metru platu?! Šai sienai jānoslēdzot Golfa straumei vecā izeja no Meksikas līča caur Floridas jūras šaurumu. Tai pašā laikā Floridas pussala ar jaunu, milzīgu kanalu jāatdalot no kontinenta. Tad Golfa straumes siltie ūdeņi, meklējot izeju, ieplūdīšot kanalā, kas tos novirzīs gar Amerikas krastiem.