— Nu kas vainas, Marat, — Matvejevs iesmējās, — projekts ir tavā garā. Var sacīt, pasaules mērogā!…
— Vai tas manā garā, to tu tūlīt dzirdēsi! — Marats atcirta. — Bet ir vēl otrs, kā mēdz teikt, praktisko ameri- kaņu projekts. Viņi ieteic uzcelt sienu pie Ņufaundlendas, lai apturētu auksto Labradoras straumi, kas nāk no Gren- landes gar Ziemeļamerikas krastiem, un reizē pārķert Golfa straumi, aizšķērsojot tai ceļu uz Eiropu …
— Eiropai nāvējoši projekti, — teica Šelavins, slaucīdams brilles un mirkšķinādams piemiegtās acis. — Arī es esmu par tiem dzirdējis. Vai zināt, ar ko tie draudētu Eiropai? Islandi pārklātu ledus tāpat kā Grenlandi, ko šobrīd sedz divi un vairāk kilometru bieza ledus kārta. Tad vairs nepūstu siltie, valganie Atlantijas okeana vēji, bet plosītos ziemeļaustrumu Arktikas sniegputeņi. Strauji sāktu pieaugt ledāji Ziemeļu un Centrālās Eiropas augstienēs; ledāji sāktu slīdēt uz ielejām un līdzenumiem, un īsā laikā mūsu kontinentā iestātos jauns ledus laikmets. Britanijas salās, Francijā, Spānijā un Portugālē sprēgātu līdz četrdesmit grādu stiprs sals. Konstanlino- pole un Roma, sniega vētrām kaucot, grimtu kupenās, bet mūsu Savienības Eiropas daļa iegūtu Austrumsibirijas un Jakutijas klimatu. Toties, no otras puses, šī Eiropas katastrofa izraisītu pērkona negaisus un lietus gāzes Āfrikā, un Saharas neauglīgais tuksnesis pārvērstos ziedošā dārzā. Ņujorkas apkaimē nogatavotos ananasi, ba- nani, apelsini un vīnogas; akmeņaino, tuksnesīgo Lab- radoru klātu meži un druvas; atdzīvotos Bafina Zemes salas un Ziemeļkanadas tundras …
Šelavins apklusa, pētīdams briļļu stiklus pret elektriskās spuldzes gaismu. It kā šo ainu nomākti, klusēja arī viņa klausītāji. Likās savādi, ka tik lielas pārmaiņas varētu notikt uz zemeslodes tikai tāpēc, ka Golfa straume savu ceļu novirzītu par divdesmit vai trīsdesmit grādiem uz rietumiem.
— Uh! — beidzot nopūtās Romeiko. — Briesmīgs sapnis…
— Par laimi, — Šelavins sacīja, — veikt tādus varoņdarbus technika vēl nav spējīga.
— Pagaidām, — Marats piezīmēja. — Bet nākotnē arī tas būs iespējams.
— Maratarn taisnība, — mierīgi iejaucās komisārs,
— bet līdz tam laikam, esmu pārliecināts, visur, vismaz kulturalajā pasaulē, jau valdīs komunistiskā iekārta, un tā šādu barbarismu nepieļaus. Ja komunistiskā cilvēce spēs regulēt laiku, tad tā sapratīgi un humāni sadalīs siltumu pa visu mūsu zemeslodi.
— Pareizi, biedri komisar! — Marats iesaucās.
— Taču jau tagad mēs varam un mums jāizlabo un jānovērš samērā niecīgi dabas untumi…
— Ak jā! — Cojs pasmaidīja. — Visu šo amerikaņu šausmu dēļ mēs esam aizmirsuši Marata mazos projektus. Ceru, ka tie mums sola vienīgi patīkamas izredzes?
— Galvoju, ka neviens neiebildīs. Es uzņemos saskaņot projektu ar visām ieinteresētām personām, iestādēm un valstīm. Ieteicu nosprostot aukstajai straumei izeju no Ochotskas jūras caur Tataru jūras šaurumu. Ierosinu ar mana aizsprosta palīdzību piespiest šo straumi apiet Sa- chalinas ziemeļu galu un, ieplūstot Ochotskas jūras centrālajā daļā, savienoties ar šīs jūras galveno plūdumu.
— Bet kādu aizsprostu tad tu domā ierīkot pie ieejas Tataru jūras šaurumā? — Krutickis jautāja. — Arī laikam dambi, ja ne simtiem kilometru garumā kā amerikāņiem, tad vismaz dažus desmitus kilometru?
— Nē! — Marats iesaucās. — Manuprāt, ne sliktāk par dambi varētu noderēt… ūdensaugi…
— Kas? Ūdensaugi?! Kādi ūdensaugi? — no visām pusēm atskanēja izbrīna pilni izsaucieni.
— Tu esi galīgi jucis, Marat, — paziņoja Matvejevs.
— Iesim, es tevi aizvedīšu pie Arsena Davidoviča, viņš tev iedos ko nomierinošu …
— No izbrīna rodas interese, — Šelavins iesmējās,
— bet interese rada atziņas un zinātni. Pagaidiet, biedri, ļaujiet Maratam pateikt visu līdz galam.
— Nu labi, Marat, klāj vaļā! — sacīja Matvejevs.
— Bet brīdinu: ja tu atkal melsīsi blēņas, es tevi notveršu kādā tumšākā okeana nostūrī un … Paskat, — viņš žēlojās visiem klātesošajiem, — man jau pusburtnīca pierakstīta ar viņa projektiem un to zinātniskiem atspēkojumiem …
— Esmu gatavs ciest zinātnes labad! — atskanot vispārējiem smiekliem, ar patosu iesaucās Marats, pietrūk- darnies no krēsla. — Bet tu klausies, brīnies un pieraksti pēcnācējiem, — viņš attrauca Matvejevam. Un tad jau pilnīgi nopietni turpināja: — Jums, biedri, jāatceras, ko pēdējā pārrunā mums Arsens Davidovičs stāstīja par ūdensaugiem. Pēc tam es paguvu vēl šo to par tiem izlasīt. Viņš stāstīja par milzīgajiem ūdensaugiem, kas neticamos daudzumos augot ap Ugunszemes salām, Falk- lendu salām, gar abām Dienvidamerikas austrumu un rietumu piekrastēm, to neskaitāmajās jomās, līčos un jūras šaurumos. Sie ūdensaugi bieži sasniedz divsimt piecdesmit līdz trīssimt metru lielu garumu un ļoti ātri savairojas. Tiem ir apaļš, gluds, gļotains stublājs, kas sasniedz līdz trīs centimetri resnumu. Tos sauc… tos sauc par… — Marats pāršķirstīja savu burtnīcu un drīz atrada: — Te ir! Tos sauc par «Makrocystis perifera»… Šo ūdensaugu lieliem saaugumiem piemīt ārkārtīgas spējas pretoties okeana varenajiem viļņiem, kuriem bieži pat piekrastes klintis nejaudā turēties pretim. Šajos biezajos zemūdens mežos, kurus kā lianas apvij krietni vājāku un tievāku parazitūdensaugu tīkls, mitinās vesela zivju, posmkāju, tārpu un mīkstmiešu pasaule, un tie tur atrod barību un patvērumu. Tā ja! Un ja nu savāktu milzīgos, neskaitāmos daudzumos šo ūdensaugu vairošanās orgānus — sporas, iekrautu tās transporta tvaikoņos, atvestu Ochotskas jūrā un piesētu ar tām Tataru jūras šauruma ziemeļu ieeju?!
— Kā tad tu šos putekļus izsēsi? — vaicāja Belo- golovijs.
Viņš uz zemūdenes bija atnācis no ievērojamā kolchozā «Iļjiča novēlējumi», kas bija uzvarējis Vissavienības kolchozu konkursā par ražības, ienesīguma un sadzīves kulturas celšanu. Šajā kolchozā Belogolovijs bija strādājis par galveno pavāru, saņēmis uzslavas rakstu par priekšzīmīgu kolchoznieku ēdināšanu un aizsūtīts papildināt savas zināšanas uz Pārtikas institutu. Viņš labi pārzināja zemes apstrādāšanas, sējas un ražas novākšanas noteikumus, un tāpēc Marata priekšlikums viņu ieinteresēja.
— Kā tad tu šīs mikroskopiskās sporas izsēsi tekošā jūras ūdenī, vējā un viļņos? No simtiem laivu, kuteru un gliseru? Blēņošanās vien būs!
— Nevis no laivām un kuteriem, — sekoja ātra atbilde, — bet no lidmašīnām! Tāpat kā ar tām sēj labību. Vai tiešām tu neesi par to dzirdējis?
Belogolovijs samulsa. Viņš tiešām bija piemirsis šo jau labi sen ieviesto sējas paņēmienu.
— Nu tā, biedri, — Marats turpināja, — šo ūdensaugu sporas ļoti ātri attīstās. Ja ar tām pietiekami biezi nosētu šauro un seklo jūras šauruma grīvu un pēc tam sēju atkārtotu vairākas reizes, tad šie milzīgie, varenie ūdensaugi īsā laikā izaugtu par tik ciešu, nesagraujamu sienu, ka aukstā straume, pret to atduroties, būtu spiesta pavērsties sānis. Tādā kārtā …
— Coj! Coj! — satraukts čukstēja Pavļiks, noliecies viņam pie auss. — Cik žēl! Man jāiet uz pārsiešanu, esmu jau nokavējis. Kāds gudrinieks tas Marats! Tu man vēlāk izstāstīsi, Coj, kā strīds beigsies. Labi? Citādi Ar- sens Davidovičs uz mani dusmosies …
IX nodaja papīra gabaliņš