Pēc skaļajām sarunām un spilgtās gaismas sarkanajā stūrītī, aizvēris aiz sevis durvis, Pavļiks uzreiz nokļuva tukšā gaiteņa klusumā un maigajā, apslāpētajā gaismā. Blāvi plaiksnīja lakotās sienas un šķērssienas, priekšā pavērās izgriezumiem rotātu arku perspektiva, gar malām katrā nodalījumā uz durvīm balsnīja emaljētas plāksnītes ar ziliem uzrakstiem. «
Pavļiks jau bija nogājis garām diviem nodalījumiem, kad priekšā noknikšķēja automatiskā durvju slēdzene un pēc tam apslāpēti iečīkstējās zābaki, it kā tur smagiem soļiem aizietu liela auguma cilvēks.
«Skvorešņa,» Pavļiks nodomāja un pielika soli, lai draugu panāktu, taču tūliņ iedomājās, ka Skvorešņas ka- jite atrodas daudz tālāk un tātad tas ir kāds cits.
Tālumā aiz divu nodalījumu arkām no apakšas spilgti apgaismotā lūka satumsa. Kāds nokāpa mašīnu nodaļā. Pavļiks uzmeta acis uzrakstam uz durvīm, kas bija viņu ieinteresējušas: «Galvenais mechaniķis Fjodors Michailo-
vičs Gorelovs.» Nez kāpēc soļi tūliņ kļuva gausāki un zuda vēlēšanās gājēju panākt. Pavļiks nolaida acis. Pie durvīm zemē gulēja mazs, balts papīra gabaliņš. Tas_nemaz neiederējās šajā spodri mirdzošajā gaitenī un dūrās acīs Pavļikam, kas jau bija pieradis pie zemūdenes priekšzīmīgās kārtības. Pavļiks gandrīz neviļus noliecās un papīriņu pacēla, lai iemestu to pirmajā gružu tvertnē. Uz papīriņa pavīdēja skaitļi, zīmes, saraustīti, še uz kuģa parasti vārdi: «… gasu jūra … precizas koordinātes …» «Bet kas tas ir «koordinātes»?» Pavļiks nodomāja. «Vajadzēs pajautāt Cojam.» Un lasīja tālāk: «… 7°46'36" ziem. platuma un 5 … ļums sešsimt piecdes … Sarkanās jostas … mīt sestajā maijā … iesi pīkst, astoņpadsmit … neaizmirstiet hidro … Kro …»
Kāds uzmanīgi saņēma Pavļiku aiz elkoņa un noliecās pār papīra gabaliņu.
Pavļiks pacēla acis. Pār viņu bija noliecies Gorelovs. Galvenais mechaniķis izskatījās bāls kā vasks. Plānās lūpas bija pelēkas un savilktas mākslotā, nedzīvā smaidā. Dziļi iekritušajās, melnajās acīs jautās izbailes. Augsto pieri klāja sīkas sviedru lāses.
Pats nesaprazdams, kāpēc, Pavļiks pēkšņi sajuta, ka šīs bailes pārgāja arī uz viņu. Nenovērsdams no Gorelova acis, viņš izbiedēts čukstēja:
— To es nupat… nupat kā atradu, Fjodor Michai- lovič…
Smaids Gorelova sejā nodzisa. Viņš paņēma papīra gabaliņu no Pavļika rokām, izslējās, pavērās tajā un aizsmakušā balsī vaicāja:
— Kur tad tu to atradi, Pavļik? Kādas blēņas! Piedod, lūdzu, ka tevi iztraucēju… Velna būšana! Es nezin kāpēc iedomājos, ka esmu nozaudējis kādu slepenu dokumentu …
Viņš iebāza pirkstus svārka augšējā kabatā un izvilka nelielu, rūpīgi salocītu papīra lapiņu.
— Bet re, kur tas ir! Guļ kabatā un klusē. Ū, kā nobijos, Pavļik! Tu taču zini, cik pie mums stingri jāglabā kara noslēpumi… Sāku kāpt lejā, atskatos un redzu — tu noliecies pie manas kajites durvīm, pacel papīru un lasi. Man taisni sirds aiz bailēm sažņaudzās. Izrādās, tīras blēņas!… — Viņš atkal ieskatījās papīra strēmelītē, pagrozīja to pirkstos un iesmējās: — Un turklāt tas nemaz nav mans. Droši vien kāds iedams te izmetis. Nu, vai tu uz mani nedusmojies, Pavļik?
Pavļika plaši ieplestajās acīs vēl aizvien bija jaušamas bailes un lūpas nemanot drebēja, tomēr viņš, mazliet stostīdamies, atbildēja:
— Nē … protams … Es tikai ļoti nobijos … Jūs tā uz mani paskatījāties… — Un Pavļiks vāri pasmaidīja, bikli raudzīdamies Gorelovā.
— Nu tad jauki! Tātad salīgām mieru. Kur tu nupat gribēji iet? Vai zini ko? Es dodos uz elektrolizes nodaļu. Tu esi tur bijis? Droši vien ne! Bet tur ir ļoti interesanti. Nāc man līdz. Es tev visu izskaidrošu.
Nevērīgi viņš iebāza papīra strēmelīti kabatā, strauji pagriezās un sāka soļot pa gaiteni. Pavļiks klusēdams viņam sekoja.
Viņi devās lejup pa lūkas metala vītņu kāpnēm un nonāca spoži apgaismotā apakšējā gaitenī, kas tāpat ar ūdeni necaurlaidošām šķērssienām bija sadalīts atsevišķos nodalījumos. No katra gaiteņa nodalījuma pa labi un kreisi atvērtas durvis veda mašīnu telpās.
Gorelovs, turēdams Pavļiku pie rokas, ieveda viņu pirmajās durvīs pa labi. Viņi iegāja plašā, gaišā telpā ar lielām mašīnām un aparatiem. Daži no tiem bija pilnīgi nosegti ar metala cilindriem, kubiem un kupoliem, apvīti ar resnām vadu dzīslām; savā starpā un ar blakus telpām tos savienoja dažādu krāsu caurules. Mašīnas lielāko tiesu pilnīgi vai pa daļai sedza stikla jumoli, un tad skaidri bija redzama klaņu un kloķvārpstu raitā gaita, enkuru straujā rotācijā, gausā, it kā domīgā zobriteņu griešanās. Ārpusē uz mašīnu metala vai stikla ietērpa cits pie cita atradās dažādi kontroles un mērojamie apa- rati ar ciparnīcām, lokveida skalām, rādītājiem, dažādas krāsas šķidrumu stabiņiem, zaļām, sarkanām un dzeltenām spuldzītēm. Rādītāji trīcēja, drebēja vai arī lēni slīdēja pa savām skalām; spuldzītes gan nodzisa, gan iedegās, gan dega vienādi un nemitīgi; šķidrumu stabiņi te cēlās, te krita.
— Tā ir ģeneratoru un transformatoru nodaļa, — Gorelovs paskaidroja. — Redzi šīs resnās troses, kas nāk no ārējās sienas? Tās ir ārējo trosbateriju troses. Tās ievada še elektrisko strāvu, ko rada temperaturu starpība starp bateriju daļu, kas atrodas pie okeana siltās virsmas, un otru daļu, kas pa mūsu zemūdens kalna nogāzi nolaista četri tūkstoši metru dziļumā, kur temperatūra ir apmēram tikai vienu grādu virs nulles. Še ienāk augstsprieguma līdzstrāva. Daļu šīs strāvas mēs izmantojam nepārveidotu, piemēram, ūdens elektrolizei, turpretī otra daļa — ar spēcīgu pārtraucēju tiek pārvērsta pulsējošā strāvā, bet pēc tam, rau, šis transformators to pārveido zemsprieguma strāvā, kas pa augšējiem vadiem — redzi, pie griestiem! — nonāk kreisajā nodalījumā, akumulatoros, un tos uzlādē.
Pavļiks jau bija še uzkavējies kopā ar Maratu, un nekā jauna Gorelovs viņam nepastāstīja. Tas viss viņam bija jau zināms. Taču pateikt to Gorelovam viņam nezin kāpēc trūka dūšas. Viņš laipni māja ar galvu un tai pašā laikā domāja, ka nokavē pārsiešanu un noteikti dabūs brāzienu no Arsena Davidoviča un varbūt zoologs pats jau gatavojas viņu, Pavļiku, meklēt. Ko darīt? Varētu to pasacīt Gorelovam, pieklājīgi, vispieklājīgākā kārtā atvainoties un pateikt: redz, tā un tā . . . Taču nē, nē! Tas ir pilnīgi neiespējami. Viņš varbūt atkal sadusmosies?
Viņi iegāja pa starpsienas arku nākošajā nodaļā — elektriskajā apakšstacijā, kas kalpoja zemūdenes korpusa nokaitēšanai, braucot «ar tvaiku», kad plāna karsta tvaika kārta iekļauj kuģi un atvieglo tā kustību ūdenī; pēc tam — kompresoru nodaļā, kur spēcīgi kompresori ar saspiestu gaisu izpūš balasta, regulēšanas un diferences cisternas, atbrīvo tās no ūdens svara, lai zemūdene varētu iznirt vai ieturēt līdzsvaru. Tad nāca nodaļa ar saspiesta gaisa baloniem, bet aiz tās, daudz zemāka un šaurāka, atkal ģeneratoru un transformatoru nodaļa.
— Jā, Fjodor Michailovič, — laipni pamāja ar galvu Pavļiks, — mēs jau laikam nupat redzējām šīs mašīnas pirmajā nodaļā …
Un, saņēmis dūšu, Pavļiks jau gatavojās atvainoties un pasacīt, ka ir ļoti pateicīgs, ka tas viss briesmīgi interesanti, bet ka viņš ļoti steidzas uz pārsiešanu un droši vien ir jau nokavējis un Arsens Davidovičs būs ļoti neapmierināts, un tāpēc viņš lūdz atļauju aiziet… Taču tieši tobrīd, kad viņš jau paplēta muti, lai visu to pateiktu,
Gorelovs piegāja pie pretējās starpsienas un līdzās cieši noslēgtai arkai kreisajā pusē nospieda zaļu pogu. Durvis klusu atbīdījās un nozuda biezajā starpsienā. Arkā pavērās jauna telpa, vēl zemāka un šaurāka, ar ieapaļu ārējo sienu; pēc visa bija redzams, ka Gorelovs ar Pavļiku jau nonākuši gandrīz pēdējā, visšaurākajā nodalījumā zemūdenes pakaļgalā.