Pavļiks še nekad nebija spēris savu kāju un pat nenojauta, ka aiz pēdējās starpsienas atrodas vēl kādas citas telpas. Pēkšņi viņš iedegās ziņkārē un tūlīt aizmirsa savu nodomu aiziet.
Gorelovs, pieliecies zem pazemās arkas, iegāja jaunā nodalījumā un pasauca:
— Pavļik, nāc iekšā! Se ne katram izdodas iekļūt. Nāc ātrāk, durvis nedrīkst atstāt vaļā!
Pavļiks nelika sevi divreiz lūgt. Tikko viņš iegāja nodalījumā, Gorelovs nospieda pie ieejas pogu, un durvis aši aizbīdījās ciet. Pavļiks tomēr paguva ievērot, cik neparasti bieza ir starpsiena, kas nošķīra šo nodalījumu no citām zemūdenes telpām.
— Kāpēc jūs tik aši aiztaisījāt durvis, Fjodor Michailovič? — pavēries apkārt, vaicāja Pavļiks.
Nekā sevišķa telpas iekārtā viņš nepamanīja. Uz grīdas divās rindās stāvēja daudzas hermetiski noslēgtas, garas metala kastes. Katrai no tām abas pusēs atradās nelielas kubveida kastes, kuras ar garajām kastēm savienoja izliektas caurules un vadi. Turklāt katrā garajā kastē no abām pusēm iegāja resni dažāda izmēra vadi un caurules. Uz kastēm un telpas sienām bija novietoti daudzi dažādu formu un sistēmu aparati.
— Mēs tagad esam ūdens elektrolizes kamerā, — Gorelovs atbildēja, uzmanīgi vērodams aparatu rādītājus uz kastēm. — Sajās garajās vannās elektriskā strāva sadala ūdeni ūdeņradī un skābekli, katra gāze sakrājas atsevišķā balonā: kreisajā — ūdeņradis, bet labajā — skābeklis. No šejienes abas gāzes, katra pa savu vadu, ieplūst atsevišķās gāzes tvertnēs augšējā stāvā. Tur gāzes zem liela spiediena tiek saspiestas, sablīvētas un uzglabātas milzīgos cilindriskos balonos. No šiem baloniem īpaši automatiski aparati precizi nomērītās devās izlaiž abas gāzes, kas, lūk, še, aiz šīs sienas, pa īpašām caurulērri ieplūst dīzes lodveida kamerā. Pabungo pa starpsienu ar pirkstu … Dzirdi, cik dobja un trula skaņa? Tas norāda, ka starpsiena ir ļoti bieza. Tās biezums sasniedz četrus centimetrus! Nedomā, ka tas ir maz. Starpsiena taču izgatavota no tik cieta sakausējuma, ka tā vietā būtu vajadzīga vismaz pusmetru bieza tērauda siena. Ja še iekļutu gāzes un rastos sprāgstošā gāze, tad nejauša dzirkstele radītu ārkārtīgi spēcīgu sprādzienu. Sai starpsienai jāiztur eksplozijas spēks un jāpasargā zemūdene no nelaimes, bet varbūt arī bojā ejas. Tur aiz starpsienas stiepjas desmitiem cauruļu, pa kurām ūdeņradis un skābeklis strauji plūst uz centrālo un lokveida dīzēm. Lokveida dīzes izvietotas ap centrālo dīzi pašā zemūdenes galā; ar savām atverēm tās pavērstas tieši atpakaļ. Katrā dīzes kamerā, sadegšanas kamerā, abas gāzes sastopas, sajaucas un rodas sprāgstošā gāze. Še to sastop dzirkstele, no kuras sprāgstošā gāze eksplodē un dzen kuģi uz priekšu. Ar tūkstoš sprādzieniem minūtē zemūdene attīsta ātrumu līdz simt piecdesmit kilometriem stundā. Bez dzinējdīzēm — centrālās un lokveida — otrā lokā, kas aptver kuģa pakaļgalu, atrodas vēl trīsdesmit divas dīzes, kas ar savām atverēm vērstas uz visām zemūdenes pusēm — augšup, lejup, pa labi, pa kreisi un starp šiem virzieniem. Tās ir stūres dīzes un virziena dīzes. Sardzes priekšnieks vadības centralajā postenī, nospiežot pogu, var radīt sprādzienus kādā no šīm dīzēm vai to grupā. Tad zemūdenes pakaļgals, saņemdams vienu vai vairākus grūdienus tikai vienā virzienā, piemēram, uz labo pusi, novirzīsies pa labi un līdz ar to pagriezīs kuģa priekšgalu pa kreisi. Šīs dīzes zemūdenei aizvieto parasto stūri, kas allaž stipri bremzē kuģa gaitu. Mūsu zemūdeni Krepins no šīs bremzes atbrīvojis. . . Nu, kā tev šķiet, Pavļik, vai interesanti? — smaidīdams ievaicājās Gorelovs.
— Briesmīgi interesanti, Fjodor Michailovič! Bet sakiet, lūdzu, vai «Pionieris» var iet arī atpakaļgaitā?
— Var. Tam kalpo vēl viens, augšējais dīzu loks, kas ar savām atverēm pavērsts pret kuģa priekšgalu. īpaša poga uz vadības pults centralajā postenī novada sprāgstošo gāzi šai dīzu augšējā lokā, un gāze, tur eksplodējot, triecas uz priekšu un dzen zemūdeni atpakaļ. Redzi, cik labi tas viss pārdomāts! Dīzes un eksplozijas var vadīt ari no šejienes, re, no šīs pults. Taču tas ir jo stingri aizliegts, izņemot ārkārtējus gadījumus, piemēram, kad centralais postenis bojāts, notikusi avarija vai katastrofa.
Pēkšņi Gorelovs apklusa, it kā kaut ko atcerējies, un smaidīdams vaicāja:
— Jā! Saki, lūdzu, Pavļik … es pirmīt nepaskatījos un papīriņu aizmetu … vai tu neatceries, kas tur bija rakstīts?
Pavļiku bija savaldzinājis kāds aparats, kura rādītājs strauji un neatlaidīgi virzījās augšup, un viņš nedomādams atbildēja:
— Nē, Fjodor Michailovič, neatceros … kaut kādi nesakarīgi skaitļi … Es pat nepaguvu izpētīt… Bet kāpēc šis rādītājs virzās augšup un vēl tik strauji?
— Rādītājs signalizē, ka šajā balonā spiediens pieaug — tātad balons pārpildīts ar gāzi; tomēr tūlīt otrs automatisks aparats izlaidīs no balona lieko tiesu, un rādītājs atkal kustēsies normāli.
Tā arī notika. Līdzās aparatam ar satraukto rādītāju iedegās dzeltena spuldzīte, rādītājs nodrebēja, apstājās, pavirzījās atpakaļ, tad atkal apstājās un lēnām, tikko jaušami, no jauna cēlās uz augšu.
— Cik tas interesanti! It kā mašīnas būtu dzīvas. Pašas sevi kontrolē. Liels paldies, Fjodor Michailovič! Vai jūs man atļautu aiziet? Man jau sen vajadzēja ierasties uz pārsiešanu. Arsens Davidovičs droši vien briesmīgi noskaities.
Pavļiks tagad runāja žirgti, paļāvīgi un droši. Patiesi, kāpēc viņš līdz šim bija tā kautrējies no Fjodora Michai- loviča? Nudien, viņš taču ir pavisam vienkāršs cilvēks! Tikai nerunīgs, drūms. Bet patlaban gluži pretēji: gandrīz pat jautrs, jokojas. Un cik interesantas lietas parādīja, cik interesanti paskaidroja! …
Pavļiks žigli, gandrīz skriešus metās augšup pa vītņu kāpnēm, taču pusceļā pēkšņi apstājās, mirkli šaubīdamies pamīņājās un drāzās atpakaļ uz ģeneratoru telpu.
Ar jautru seju viņš skrēja gar tagad jau pazīstamajām mašīnām. Fjodors Michailovičs tik labi visu izskaidro … Kāpēc gan nepajautāt viņam? Un arī viņam droši vien būs patīkami. Viņš tik labprāt visu parādīja un izskaidroja.
Gorelovs nekustīgi stāvēja cieši noslēgtās arkas priekšā, nolaidis garās rokas, sadrūvējies, vērdamies vienā punktā. Pavļika skaņā balss un viņa soļu ašā di- poņa atgrieza Gorelovu it kā no nezināmas tālienes atpakaļ zemūdens kuģa spilgti apgaismotajā telpā. Viņš uzreiz nespēja atjēgties un pirmajā brīdī neizpratnē blenza rosīgajā Pavļikā.
— Fjodor Michailovič, es atcerējos. Paskaidrojiet man, lūdzu, ko nozīmē «koordinātes» . .. «precizas koordinātes» … mani ļoti interesē.
Gorelovs nodrebēja un sāka mocoši klepot. Viņa seja saviebās — laikam no šīs negaidītās klepus lēkmes. Tomēr tas viss drīz pārgāja. Gorelovs ar kabatas lakatiņu noslaucīja seju un dobji jautāja:
— Koordinātes? … Kur tu sastapies ar šo vārdu, Pavļik?
— Nu tai papīriņā, ko es atradu gaitenī… Es šo vardu nesapratu, un tas man palika prātā. Gribēju pajautāt Cojam, taču jūs man droši vien paskaidrosiet labāk …
Gorelovs viegli uzsita Pavļikam uz pleca un gandrīz laipni pasmaidīja.
— Ļoti pateicos par uzticību. Tu vari nākt pie manis, mīļais, kad vien tev ievajagās un pēc jebkādiem paskaidrojumiem. Būšu vienmēr tavā rīcībā. Bet koordinātes … M-m-m … Koordinātes — tie ir tādi lielumi, ar kuru palīdzību ģeogrāfijā vai, teiksim, kuģniecībā nosaka . .. M-m-m … Nu, kā tev lai paskaidro? … Precizi nosaka kāda punkta stāvokli plaknē vai telpā. Nu tā … Vai saprati, Pavluša?