— Re, kur gudrinieki! — balsī ierunājās pārsteigtais Pavļiks. — Kā izliekas!
— Kas ir gudrinieki, bičo? — negaidot atskanēja zoologa balss. — Kas izliekas?
Pavļiks bija tā aizrāvies ar saviem novērojumiem, ka aizmirsa, kur atrodas un kas notiek ap viņu. Tomēr viņš tūdaļ atjēdzās un atbildēja:
— Te uz ūdensaugiem mitinās milzums dzīvnieku, un visi viņi briesmīgi līdzīgi sūndzīvniekiem. Es uzreiz pat nevarēju atšķirt…
— A-ā-ā … Tā ir mimikrija, bičo. Dzīvnieki pieņem apkārtējo priekšmetu krāsu vai ārējo izskatu un tā paglābjas no ienaidniekiem, kļūdami tiem neredzami.
Visās spraugās starp ūdensaugu stiebriem un lapām parādījās un atkal nozuda savādas būtnes, kādas pirmajā brīdī, šai biezoknī ienākot, Pavļiks netika pamanījis un saskatījis. Visas tās bija nelielas — piecpadsmit līdz divdesmit centimetru garas — un ūdenī turējās vertikāli, it kā stāvus. So būtņu galva un kakls pilnīgi līdzinājās zirga galvai un kaklam, turklāt purni bija izstiepti caurulītē, kuras vidū uz kārpai līdzīgā punīša rēgojās divi augšup izslieti ilkņveidfgi stari. Uz lepni izliektā kakla auga izspūrušas, retas, stāvus saslietas krēpes. Zemāk kakls nobeidzās ar apaļu vēderiņu. Uz muguras pie kakla bija spura, līdzīga pusapaļam, atplestam vēdeklim bez turekļa. Tūliņ aiz īsā vēderiņa sākās gara, lokana, priekšpusē spirālē sagriezta aste. Šo savādo būtņu bālā, palsi rūsganā nokrāsa brīžam atspulgoja gan blāvi zilā, gan zaļganā krāsā.
«Nu uz mata kā šacha zirdziņš ar asti,» Pavļiks nodomāja.
Tie patiesi bija jūras zirdziņi, jocīgas un reizē graciozas būtnes. Lielos pulkos tie šaudījās gaiši zaļajās spraugās starp ūdenszālēm, — gan lēnām, cienīgi izriezuši vēderiņus, lepni izslējuši savas zirgu galviņas un izvalbījuši izbrīna pilnas acis, gan guļus aši šķēla ūdeni, irda- mies ar asti kā mazi tvaikonīši ar skrūvi. Daži, apmetuši astes galu ap ūdensaugu stiebriem, šūpojās uz tiem, acīm redzot atpūšoties un uzglūnot laupījumam. Abas acis tiem grozījās uz visām pusēm kā hameleonam katra par sevi. Divi jūras zirdziņi, žigli peldēdami viens otram pretī, negaidot saķērās ar astēm un sapinās kopā. Viņi izmisīgi pūlējās izšķirties, raustījās uz visām pusēm, izmisīgi valbīdami acis un ar zodiem aizķerdamies aiz tuvākajiem stiebriem.
Pavļiks, elpu aizturējis un smaidā plaši atplētis muti, nespēja novērst acis no šiem jocīgajiem zirdziņiem, kas, šķita, nupat nolēkuši no šacha dēlīša. Negaidot Pavļikam pašā acu priekšā apstājās un palika ūdenī uz vietas jūras zirdziņš ar lielu atkārušos vēderu. Viņš vērīgi noraudzījās Pavļikā, izpletis acis zem ērmīgajām, izspūrušajām krēpju šķipsnām. Piepeši jūras zirdziņa vēderiņa apakšējā daļā āda sakustējās un pavērās sprauga. Spraugā parādījās mazs, smails purniņš, un tūdaļ no šīs atvērtās kabatas izlēca sīks zirdziņš, ļoti līdzīgs lielajam zirgam un tik jocīgs, ka Pavļiks nevarēja vairs noturēties un skaļi iesmējās. Pirmajam pakaļ no kabatas cits pēc cita izlēca vairāki desmiti šo mazītiņo radījumu. Viņi graciozi riņķoja ap savu peldošo māju un pēkšņi strauji metās tai klāt un mirklī noslēpās glābējā kabatā, kuras īpašnieks vienā mirklī nozuda no pārsteigtā Pavļika acīm.
Pavļiks uzreiz neievēroja, kas bija tā nobiedējis šo dzīvespriecīgo ģimeni. Tad viegli līgojošo, lāsumaino lapu vidū viņš pamanīja acis — drūmas, niknas, zem īgni savilktām uzacīm. Tad iezīmējās biezas, gaļīgas, izliektas, kaktiņos lejup nošļukušas lūpas, kuras turēja sažmiegtu tievu ūdensauga zariņu. Beidzot parādījās arī visa resnā bizonim līdzīgā galva ar ķeburainiem ragiem un pinkainu bārdu. Likās, ka visa zivs sastāv no kustīgām laupsnām un kankariem, kas aizvietoja viņai spuras un asti, taču lielākoties vispār nebija saprotams, kādēļ tie kūļājās uz galvas, pažoklē, uz vaigiem un gar žaunu vākiem.
Milzums baltu lāsumu — lielu un mazu, bija izbārstīti pār visu šīs neparastās zivs ķermeni un visiem tās piedēkļiem. Tomēr tieši šie savādie kankari un lāsumi darīja zivi pilnīgi nemanāmu līgano, lāsumaino ūdensaugu biezoknī.
«Arī mimikrija,» Pavļiks nodomāja, «pielāgojas …»
Nenovērsdama drūmās acis no Pavļika, zivs pastāvēja dažus mirkļus uz vietas, tad nomierinājusies pievērsās resnam stiebram un sāka ar purnu bakstīt mazu pauguriņu dūres lielumā, kas bija piestiprināts pie platas lapas kāta. Tikai vērīgi ieskatījies, Pavļiks ievēroja, ka šis pauguriņš ir īsta ligzda un ka ērmotā zivs pie tās piestiprina mutē atnesto zariņu. Gļotām klāto zariņu viņa izlaida no mutes, un tas cieši piegula savā vietā ligzdas sienā.
Acīm redzot ligzdas būve ar to arī nobeidzās, jo zivs pacēlās virs tās un sāka ar vēderiņu trīties gar ligzdas malām. No vēderiņa virtenītē izplūda ikri, kas rindās nogūlās ligzdā.
— Bičo! — atkal negaidot skarbi atskanēja zoologa balss. — Sāc peilēt! Virziens — sūd-sūd-ost, dziļums — no astoņdesmit līdz astoņdesmit pieciem metriem, svārstību biežums — divdesmit tūkstoši kilociklu, jauda — astoņdesmit vatu.
Pavļiks ātri atjēdzās un precizi, kā jūrnieks atbildēja:
— Tieši tā, Arsen Davidovič! Virziens — sūd-sūd-ost, dziļums — no astoņdesmit līdz astoņdesmit pieciem metriem, svārstību biežums — divdesmit tūkstoši kilociklu, jauda — astoņdesmit vatu.
Viņš steidzīgi noņēma no jostas plakanu ultraskaņas pistoli', pēc kompasa, kas atradās uz kreisās rokas, noteica virzienu, bet pēc dziļummēra — augstumu. Tad, pacēlis pistoli un nospiedis uz tās pogu, sāka ar to vilkt lokus, lēnām, acij gandrīz nemanāmi laizdams stobru aizvien zemāk un zemāk..»
* *
*
Pavļiks bija uzaudzis svešumā, tālu no dzimtenes priecīgās dzīves, aizraujošās cīņas ar bargajiem' dabas speķiem un pagātnes verdzisko laiku paliekām, tālu no tas uzvarām un sasniegumiem. Sešus bērnības gadus, kas ir tik svarīgi cilvēka veidošanā, viņš pavadīja kapitālistiskajā Amerikā, atmosfērā, kur cilvēks ir cilvēka ienaidnieks, strādnieki — kapitalistu, nabagie — bagāto ienaidnieki. Pavļiks dzīvoja vientuļi, bez mātes, kas bija mirusi jau pirmajā gadā pēc viņu ierašanās klusajā, patriarcha- lajā Kvebekā, bez brāļiem un māsām, bez draugiem un biedriem.
Negaidot pēc pārdzīvotām nāves briesmām Pavļiks nokļuva uz padomju zemūdens kuģa, drosmīgu ļaužu vidū, saliedētu biedru saimē, kas pieraduši pie briesmām, prot ar tām cīnīties un uzvarēt. Viņi Iekaroja zēna sirdi ar savu dzīves prieku, ar biedrisko saliedētību, jautro draudzību, vieglo un reizē dzelžaino disciplinu. Dzimtene — stipra, maiga, vīrišķīga — uzņēma Pavļiku «Pioniera» šaurajās telpās. Tā še ieguva Pavļika acīs dzīvu, reālu formu, tā iedvesa viņā jaunas jūtas, modināja karstu vēlēšanos būt tās cienīgam, kvēlas ilgas atdarināt un būt līdzīgam tās labākajiem dēliem, pie kuriem viņš tik laimīgi bija nokļuvis.
Šais nedaudzajās dienās pēc neaizmirstamajām un laimīgi pārlaistajām briesmām Pavļiks bija daudz ko mācījies. Viņš pamatīgi iepazinās ar savu skafandru, ko viņam no zemūdenes krājumā esošajiem vismazākajiem izmēriem bija izmeklējis Skvorešņa, iepazinās ar ultraskaņas pistoli, uzzināja, kā lietot to kā ieroci un kā pielāgot sakaru uzturēšanai un signalizacijai. Viņš iemācījās orientēties jūras dziļumos pēc dziļummēra un kompasa; iemācījās peilēt un pieņemt peilēšanu ar savu radioapa- ratu, uznirt un nolaisties dibenā, regulējot gaisa maisiņu uz skafandra muguras; iedarbināt un apturēt skrūvi, vadīt stūri un palīdzēt tai ar rokām un visu ķermeni.