Tāpēc viņš tik veikli vajāja bruņurupuci un tik droši peilēja saviem draugiem ar ultraskaņas pistoli.
Ar ultraskaņas staru vajadzēja trāpīt membrānā, kas atradās uz krūtīm kādam no viņa draugiem. Tur stars pārvērtās dzirdamā skaņā un pēc tās skaidruma un asuma tika noteikts virziens, kādā jāturas, lai nokļūtu pie skaņas avota.
Pēc trim minūtēm, griezdams ar dunci udensaugus uz Pavļika skrūves, zoologs runāja:
— Sis bruņurupucis, Pavļik, man nav vajadzīgs. Labāk tu būtu meklējis manu Lammelibranchiata cephala. Es vairs neiedrošinos pievienot savu vārdu pie tādas klases nosaukuma, kura pagaidām eksistē tikai viena vienīga individa personā. Kāda nejēdzība!
Viņš bēdīgi nopūtās.
— Arsen Davidovič, neskumstiet, — Pavļiks mēģināja viņu iepriecināt. — Jūs redzēsiet, ja ne še, tad citur mēs katrā ziņā jums atradīsim šo cefalu .. .
— Tā, nu tu esi brīvs, Pavļik. Citā reizē… Pag, kas tad tas? — zoologs pēkšņi pārtrauca pats sevi.
Pavļiks pavērās uz to pusi, kur lūkojās zoologs. Caur ūdensaugu stiebriem Pavļiks pamanīja ar muguras skrūvi iramies augšup lielu cilvēka augumu zilganā skafandrā. Cilvēks turēja rokās trīs elastīgas, spilgti sarkanas lokveida šļūtenes. Aiztraucies garām zoologam un Pavļikam kādu divdesmit metru attālumā un izbiedējis baru sudrabotu zivtiņu, kuras kā lietus šaltis aizšāvās lejup, cilvēks ātri nozuda augšā aiz biezās augu sienas.
— Savādi, kas še varēja būt? — domīgi vaicāja zoologs, joprojām cieši raudzīdamies augšup. — Man prātā, ka šodien bez mums diviem zemūdeni vajadzēja atstāt vienīgi Selavinam, Skvorešņam, Cojam un Maratam . .. Sī cilvēka skafandrs droši vien bija nulles izmēra, bet tik liela auguma vīri mums ir tikai divi — Skvorešņa un Gorelovs … Bet Skvorešņa ir aizņemts … Vai tiešām Gorelovs? …
— Arsen Davidovič! — Pavļiks pārtrauca zoologu. — Kāpēc gan viņš būtu pacēlies augšup? — Pēc kapteiņa pavēles taču nevienam nav tiesību atrasties dziļumā, kas mazāks par piecdesmit pieciem metriem no ūdens virsmas …
Zoologs skafandrā paraustīja plecus:
— Nesaprotu. Starp citu, viņš, pirms nozuda no mūsu acīm, šķiet, mainīja virzienu un nogūlās horizontāli. Pavaicāšu viņam pa radio. Drīz taču būs pusdienas….
XI nodala SPĀŅU KARAVELA
Savdabīgā zummera zuzoņa — izsaukums pa radiotelefonu — novērsa zoologu no viņa nodoma. Tikko viņš ar Pavļiku paguva pārslēgt savus aparatus uz vajadzīgo vilni, kad atskanēja Marata satrauktā balss:
— Arsen Davidovič, Arsen Davidovič! Biedri Lord, atbildiet! Vai jūs reiz atbildēsiet, vai ne?
— Jā, es klausos! Klausos, Marat! — zoologs tikko paguva iebilst šai vārdu straumē. — Kas noticis, Marat?
— Nāciet ātrāk šurp, biedri Lord! Brīnišķīga lieta! Kāds atradums! Kāds rets atradums! Jūs nākat, vai ne?
— Kag tad tur ir? — zoologs vaicāja. — Kas noticis? Kur tu esi? No kurienes tu runā?
— Ātrāk, ātrāk! Paši redzēsiet, — Marats steidzināja. — Ašāk peldiet west-nord-west no jūsu darbu vietas; dziļums simt četri metri; jūs sastapsiet daudz klinšu … vienu milzīgi lielu, līdzīgu katedralei. Aiz tās degs mana laterna. Tikai ātrāk, citādi es te sajukšu prātā …
— Labi, labi, tūlīt peldam! — uztraucies līdzi Mara- tam, zoologs sauca. — Mēs ar Pavļiku tūlīt būsim pie tevis.
— Ak, ar Pavļiku! — Marats iesaucās. — Tas ir gaužām labi! Tev būs briesmīgi interesanti, Pavļik!
Zoologs ar Pavļiku gandrīz guļus joņoja zili zaļganajā nokrēslā, ar ķiverēm un pleciem šķeļot ūdeni un laiku pa laikam uzmetot acis kompasam un dziļummēram.
— Ko tas ērms tur atradis? Kā tu domā, bičo? — zoologs vaicāja. — Nu, vai tev grūti to pasacīt, Marat! Kas tur ir, ko?
— Nav laika, biedri Lord, — aizelsies atbildēja Marats. — Es še nupat izdaru izrakumus. Gan redzēsiet paši… Tūlīt te ieradīsies Cojs un Skvorešņa. Arī viņus es izsaucu.
v,sii
Lejā parādījās jūras dibens, kas lēnām, acīm nemanāmi cēlās augšup pretī peldētājiem, nosēts tumšiem akmens bluķiem, biezi noaudzis jūras lilijām, jūras spalvām, gorgonarijām, kaļķa aļģēm jeb nuliporām. Lai neuzdrāz- tos virsū klintīm, nācās pārslēgt skrūvi uz piecām dešmit-
daļām, bet pēc tam uz divām desmitdaļām ātruma. No biezās, zaļganās krēslas iznira augsta, drūma klints, līdzīga tornim. To cieši ielenca vairākas citas klintis — tievas, izstieptas, smailas.
— Droši vien še? — zoologs ieminējās,
Lavierēdami starp akmens bluķiem un vairīdamies no
ūdensaugiem, viņi lēnām appeldēja apkārt milzīgai klintij, aiz kuras atklājās neliela zemūdens noriņa.
Pie tumša kalna, kas pacēlās noriņas viņējā malā, no vienas puses uz otru kustējās spilgts, mazliet izplūdis gaismas plankums.
— Nu esam klāt! — iededzinādams laternu pie savas ķiveres, sacīja zoologs.
Pavļiks iededzināja arī savu laternu. Kļuva diezgan gaišs. Ar spilgtu zvaigzni, kas dega virs viņa .pieres, noguris atspiedies uz lāpstas, pie tikko izraktu smilšu un šķembu kaudzes stāvēja Marats. Bija redzama viņa sviedriem klātā seja, sajūsmas un prieka pilnās acis un galvvidū saslējies matu ērkulītis — skafandrā Marats ar to nespēja cīnīties: ērkulītis, kā aizvien šādos gadījumos, slējās stāvus sevišķi triumfējoši, gandrīz bezkaunīgi.
— Nu, kas tev te ir? Rādi šurp! — nepacietīgi uzsauca zoologs.
Jūras spalvas, Marata kustību saviļņotas, līgojās kā dzīvs strausa vēdeklis. Pa viņu stiebriem un skarām joņiem pārskrēja zaļas un zilgas dzirkstis, drīz nodzisda- mas, drīz atkal iedegdamās. Bronzas zeltainās gorgonari- jas uz gariem, tieviem stiebriem, kas atgādināja auklas, slēja augšup spirālveidīgās grīstēs savus smalcin smalkos un maigos sānzarus. Visur sastopamie jūras eži, jūras zvaigznes, lioloturijas, ofiuras, moluski gulēja vai rāpoja pa jūras dibenu, ķepurojās uz klintīm, pa tumšo dīvaino paaugstinājumu, pie kura stāvēja Marats.
Lai gan šis paaugstinājums visnotaļ bija apaudzis kaļķu aļģēm jeb nuliporām, vienīgajiem ūdensaugiem, kas spējīgi attīstīties pat šajos, gandrīz pilnīgi tumšajos dziļumos, — zoologam pietika uzmest tam skatienu, lai aiz sajūsmas priecīgi iesauktos:
— Kuģis! Spāņu karavela!
Viņš piesteidzās pie šī sen bojā gājušā kuģa atliekām un sāka steidzīgi raut nost visu, kas kuģi bija pārklājis
daudzu gadsimtu laikā, kopš tas gulēja skaidrajos Sar- gasu jūras ūdeņos.
— Notīriet, notīriet drīzāk šo vraku! Uzmeklējiet sūces caurumu, lai varam iekļūt iekšā! — viņš satraukts kliedza. — Tas ir pasaulslavens atradums! Marat! Tu kļūsi slavens visā pasaulē! Kā tu uzgāji šo brīnišķīgo kuģi? Kā tu to tādā izskatā pazini?
— Ahā, es jau jums teicu! — Marats gavilēja, nikni tīrīdams ar lāpstu kuģa sānus. — Biju pārliecināts, ka jūs to novērtēsiet… Kā es to pazinu? Tāpat kā jūs: pēc pakaļgala un priekšas. Redziet, kā tie pacelti un kā starp tiem nolaižas zemāk izliektie borti.
Vispārējās sajūsmas aizrauts, Pavļiks ar rokām plēsa nost ūdensaugus, rāva jūras spalvas, nebaidīdamies saņemt dzeldienus, ko katrā ziņā dabūtu, ja strādātu ar kailām rokām.
— Kas te par steigu? — piepeši atskanēja Skvoreš- ņas zemā balss. — Vai jūs traki esat palikuši?!