Un pēkšņi viss apklusa. Laterna uz ķiveres nodzisa. Biezajā tumsā, kas apņēma Pavļiku, neko neredzēja, izņemot divas zaļām liesmām spīgojošas, šķiet, viltīgas acis un visapkārt uz jūras spalvām mirgojošas uguntiņas. Pavļiks tikai juta, ka viņu lēnām velk turp, kur tik tikko blāvo vāja gaismas svītra — izeja no kuģa kravas telpām.
Trakās, nepārvaramās izbailēs viņš sāka skafandrā raustīties un skaļā, izmisīgā balsī iekliedzās:
— Glābiet!… Arsen Davidovič!… Marat!…
Atbildes nebija. Prātā iešāvās saraustītas domas un starp tām pazibēja: «Radio sabojājies … Kāpēc? … Un laterna … Abi reizē. Kāpēc?»
Pēkšņi Pavļika apziņā pavīdēja cerību dzirkstīte: «Bet varbūt astoņkājis skafandram neko nevar izdarīt. Zobenzivs to nespēja sadragāt. Kašalotam nav pa spēkam …»
Un paliesi, tikai tagad viņš atskārta, ka nesajūt nekādu spiedienu, nekādu-^āpju, < lai gan atrodas milzīgā galvkāja, jādomā, varenajos žņaugos. Pavļiks uzreiz jutās žirgtāks. Acis jau bija pieradušas pie tumsas, un Pavļiks apskatījies ieraudzīja, ka astoņkājis, paceldamies pār viņu kā divus metrus augsts paugurs, tur viņu apvijis ar trim lokanajām rokām, bet ar pārējām atspiežas pret kuģa dibenu un lien uz izeju. Briesmoņa gludais ķermenis un taustekļi viegli pašķīra ūdensaugu režģi un kopā ar laupījumu izslīdēja laukā.
Ārpusē bija gaišāks. Pavēries augšup, Pavļiks pamanīja virs kuģa vieglu, sudrabotu blāzmu.
«Viņi vēl ir tur .. .» Pavļiks nodomāja. «Cīnās . ..»
Atkal viņu pārņēma bailes. Kas notiks, ja viņi cīņā krīt? Marats teica, ka šo briesmoņu esot tik daudz… Kas tad viņam nāks palīgā? Un ko ar viņu darīs astoņkājis, ja nevarēs tikt galā ar skafandru? Bet ja nu pēkšņi tomēr astoņkājis skafandru sadragā? Pavļiks bažīgi pavērās uz galvkāja milzīgo, aso knābi. Arsens Davidovičs nesen viņam bija stāstījis, ka astoņkāji spējīgi sagrauzt un saberzt druskās viscietākās gliemežnīcas … Muļķības! … Tik ciets metāls! …
Astoņkājis aizrāpās no kuģa kādus desmit metrus un
apstājās. Acīm redzot viņš nespēja nociesties, viņu mocīja izsalkums. Milzīgie taustekļi, vijīgi locīdamies, sarau- darnies kamolos un izstiepdamies, pievilka Pavļiku tuvāk knābim. Astoņkājis neapšaubāmi sasprindza visus savus spēkus, lai pirms šā savādā laupījuma aprīšanas salauztu tā čaulu. Tomēr visas viņa pūles bija veltīgas. Tas acīm redzot dzīvnieku saniknoja. Gaisma viņa acīs no zaļganas vērtās iedzeltenā, pār rumpi, mainot notoņus, pārskrēja dažādu krāsu viļņi: violetam vilnim, nemanāmi ar to saplūstot, sekoja pelēks, rūsgans, aiz tā brūns, tad pēkšņi uzliesmoja un pār visu ķermeni pārskrēja it kā balti un melni zibeņi, un atkal, cita citu panākdamas, pārņirBēja krāsainas joslas. Par spīti savam šausmīgajam stāvoklim Pavļiks dažus acumirkļus raudzījās kā apburts.
Pēkšņi viņš sajuta, ka pret paša gribu kājas ceļos sāk liekties un aizvien vairāk un vairāk tiek piespiestas pie rumpja. Iesmeldzās sāpes. Ar katru mirkli tās kļuva skaudrākas un nepanesamākas. Tai pašā laikā astoņkāja taustekļi viegli kā riekstu pārvēla Pavļiku ar galvu uz leju un sāka pieliekt galvu pie vēdera. Tā skafandra īpašība, ar ko Krepins bija tā lepojies, — elastība — tagad kļuva par šā tērpa vājo vietu un draudēja Pavļikam ar bojā eju. Astoņkājis valstīja Pavļiku, piespiezdams kājas pie muguras un galvu pie vēdera.
Pavļiks neizturēja un šausmīgās sāpēs iekliedzās. Un tai pašā mirklī, it kā kliedziena nobijies, astoņkājis savus briesmīgos apkampienus palaida vaļīgāk un pacēla augstu pār sevi — gandrīz desmit metru — milzīgās, žņaudzējčūskām līdzīgās rokas.
Pavļiks novēlās smiltīs un, vēl neatjēdzies no pārciestajām bailēm, pirmajā brīdī neko nesaprata. Taču jau nākamajā mirkli viņš redzēja gluži tuvu pavīdam milzīgu neticami lielas zivs ēnu; tā apstājās virs Pavļika, bet zivs aste vārtu lielumā, plakaniski vēzēdamās no augšas uz leju, nemaz nesniegdamās līdz zēnam, tikai ar ūdens viļņošanos vien atsvieda viņu atpakaļ pie cauruma kuģa bortā. Pavļiks viegli apmeta kūleni un apsēdās ar muguru pret kuģi.
«Kašalots!» viņš nočukstēja, tiklīdz bija paguvis pilnīgi apskatīt savu negaidīto glābēju.
Viņa priekšā bija lielisks zobaino valzivju plēsīgās
apakškārtas pārstāvis, ne mazāk kā divdesmit piecus metrus garš. Tā milzīgā, strupā, it kā no priekšas vertikāli nošķeltā galva aizņēma apmēram vienu trešdaļu no visa ķermeņa garuma un bija gandrīz divus metrus resna. Gandrīz taisnā leņķī apakšā nokarājās garš, šaurs žoklis, pilns ar milzīgu, konusveidīgu zobu rindām. Mazās vērša ačeles abās pusēs galvai, redzot gardo medījumu, nikni zvēroja.
Jau visa kašalota galva bija apvīta ar astoņkāja resnajām rokām. Tās lāgiem atrāvās nost, un tad piesūcekļu izrautie kašalota ādas lēveri lidoja uz visām pusēm vai lāgiem atkal pielipa ienaidnieka ķermenim, to žņaudzot. Viens astoņkāja tausteklis — desmit metrus gara čūska — trāpījās kašalota atvērtajā rīklē un, it kā nogriezta ar šķērēm, konvulsivi raustīdamās, nogāja dibenā.
Kašalots laikam bija vecs pieredzējis cīnītājs. Viņa melno, zīžaini spīdīgo ādu kā milzīgas baku rētas klāja apaļas, dziļas iedobes, lielumā no pieckapeiku gabala līdz tējas tasītei — kolosālo galvkāju piesūcekļu pēdas. Dažas lielas rētas — valzivju mednieku harpunu pēdas — šķērsoja zivs plato muguru un stāvos sānus. Pie pašas galvas vēl rēgojās atlūzis harpūnas gals, kas bija dziļi iecirties kašalota miesā. Otrs harpūnas gals, mazāks un tievāks, bija redzams milzīgā dzīvnieka sānos, tuvāk astei.
Tomēr šoreiz viņš bija sastapis acīm redzot ne mazāk piedzīvojušu un bīstamu pretinieku. Pazaudējis vienu taustekli, astoņkājis tikai uz mirkli palaida vaļīgāk pārējās un, izgrūdis no savas piltuves stipru ūdens strūklu, pārvirzījās kašalotam zem vēdera. Se viņš bija zināmā drošībā, jo kašalota briesmīgie žokļi nevarēja viņu aizsniegt. Atlikušās septiņas rokas apvija ienaidnieka ķermeni un žņaudza to ar agrāko spēku. Cita pēc citas kā tērauda atsperes tās pašāvās gaisā, izraujot kašalotam ādas ripuļus un strēmeles un atkal pretinieku apvijot. Astoņkāja acis nekustīgas un niknas dega dzeltenām ugunīm, loki ap tām uzpampa. Viņš dziļi un spēcīgi elsoja, ūdens ieplūda galvkāja mantijā, draudoši piepūzdams viņa rumpi, un izšļāca no piltuves kā no spēcīga sūkņa, saceldams apkārt vērpetes, kurās virpuļoja sīkie jūras dibena dzīvnieki, tukšas gliemežnīcas, ūdensaugu lēveri, oļi, smiltis un duļķes.
Vairs neredzēdams ienaidnieku un veltīgi klakšķinādams apakšžokli, kašalots sāka griezties uz vietas, ar asti aizķēra kuģa bortu un norāva no tā veselu blāķi ūdensaugu. Turklāt ūdens šalts nogāza Pavļiku zemē, taču viņš tūliņ atkal piecēlās sēdus un piespiedās pie kuģa zem tā korpusa apakšējā izliekuma, baidīdamies pakustēties. Nākamajā mirklī, acīm redzot sapratis, kur astoņkājis noslēpies, kašalots nolaidās dibenā un ar visu savu smagumu piespieda pie zemes ienaidnieka divus metrus garo ķermeni. Tomēr, saplacis zem kašalota vēdera, astoņkājis joprojām viņu žņaudza un plosīja viņa ādu. Tad kašalots, lēnām virzīdamies atpakaļ, sāka vilkt astoņkāji pa okeana dibena asajiem akmeņiem. Drīz astoņkājis sajuta šā manevra postošās sekas. Viņa ļumīgo, recekļaino miesu klāja dziļi griezumi un rētas, atrāvās āda un gaļas gabali, un pats viņš pamazām aizšļūca no kašalota vēdera pie galvas, tuvāk tā briesmīgajiem žokļiem.