— Tad ir skaidrs, ka Ivans Stepanovičs redzējis to pašu kašalotu, ko Marats, — domīgi sacīja kapteinis.
Gorelovs mitējās staigāt un, joprojām klusēdams, raudzījās kapteinī, juzdams, ka tūlīt izšķirsies Pavļika liktenis.
— Nu, nekas! — beidzot, pacēlis galvu, sacīja kapteinis. — Kašalots mums neizbēgs.
Gorelovs paskatījās pulkstenī — bija jau sešpadsmit ar dažām minūtēm — un steigā vērsās pie kapteiņa:
— Atvainojiet, Nikolaj Borisovič. Es še ienācu, lai jums ziņotu, ka man jāiziet ārpus zemūdenes un jāpārbauda, kā darbojas divas kreisās dīzes. Es šodien tās apskatīju no iekšpuses un no ārpuses. Dīzes liekas viegli aizsērējušas, un iespējams, ka vajadzēs izjaukt un iztīrīt. Atļaujiet, es tūliņ to izdarīšu.
— Divas dīzes sabojājušās? — kapteinis strauji pievērsās Gorelovam. — Kad gan tas varēja notikt? Mēs taču še ieradāmies ar nebojātām dīzēm?
Gorelovs apjuka. Viņš smagi pamīņājās no vienas kājas uz otru un gausi sacīja:
— Es jau agrāk ievēroju to darbībā kaut ko aizdomīgu …
—- Biedri kara inženier, — salti ierunājās kapteinis,
— kāpēc jūs man to neziņojāt agrāk? Jūs neesat izpildījis viselementārākos kara kuģa kārtibas noteikumus kaujas apstākļos. Esmu spiests jums to aizrādīt! Biedri kara inženier, vai šīs dīzes pilnīgi sabojājušās vai ne? Un, ja ne, tad cik procentu jaudas tās zaudējušas?
Gorelova seju klāja sarkani plankumi.
— Dīzes nav pilnīgi sabojājušās, biedri kaptein, un jaudas zaudējums niecīgs — pieci līdz astoņf procenti.
— Labi! — kapteinis pievērsās abiem zinātniekiem.
— Vai jūs varat uz kādu laiku atstāt bez uzraudzības savus aparatus un ierīces?
— Varam! — vienā balsī sekoja atbilde.
— Zemūdene dzīsies pakaļ kašalotam. Sagatavojieties!
— Urā, komandieri — vājā balsī iesaucās Marats. — Urā, dārgais komandieri
Kapteinis viņam uzsmaidīja un pievērsās Gorelovam.
— Fjodor Michailovič, — viņš sacīja pieļāvīgākā batsī, — nekavējoties sagatavojiet dzinējus. Pat desmit procentu jaudas zaudējumam šai gadījumā nav nozīmes.
Gorelovs nobāla tā, kā tas reizēm noliek ar ļoti melnīgsnējiem cilvēkiem: viņa seja pieņēma pelēkdzeltenu vaska krāsu, bet vaigu kauli sakustējās un acis raudzījās stingri un apņēmīgi.
— Biedri komandier, — viņš teica aiz uztraukuma mazliet aizsmakušā balsī, — kā vecākais mechaniķis uzskatu par savu pienākumu jums ziņot, ka zemūdenei jāpaliek uz vietas. Doties ceļā ar neiztīrītām dīzēm ir pārāk riskanti. Sevišķi… kaut kāda puišeļa dēļ, kurš patiesībā droši vien jau sen pagalam …
Disciplinas sajūta, ar ko tā lepojas padomju jūrnieki, uzvarēja, un pēc pirmās neviļus kustības, kas atgādināja sagatavošanos lēcienam, Marats, izstiepies kā uzvilkta stīga, ar plaši ieplestām acīm palika nekustīgi guļam gultā. Zoologs kaut ko nomurmināja, lai gan nesaprotami, taču noteikti nikni. Komisārs klusēja, toties cieši lūkojās uz Gorelovu. Selavins samulsis mirkšķināja tuvredzīgās acis, kas skraidīja no Gorelova uz kapteini un atpakaļ, satriekts par tādu brīvu apiešanos ar «zemūdens dievu», kāds aizvien viņa acīs bija zemūdenes komandieris.
Kapteiņa seja palika salta, bet acis raudzījās stingri, tieši, un, kā aizvien šādos retos gadījumos, tas atstāja neparastu iespaidu.
— Mums nav apspriede, kurā varētu kritizēt manus rīkojumus, — balsi nepaaugstinot, sacīja kapteinis. — Papūlieties nekavējoties izpildīt manu pavēli. Dīzu darbība par desmit procentu pazeminātas jaudas robežās pilnīgi gulstas uz jūsu atbildību. Par kaujas apstākļos nepieļaujamu diskusiju jums tiks uzlikts disciplinārs sods. Jus varat doties uz savu posteni, biedri kara inženier.
Kapteinis cieši raudzījās Gorelovam sejā. Pēc tikko jaušama šaubu mirkļa, Gorelovs klusēdams palocījās un, galvu nolaidis, ar lielajām kājām sļūkdams, lēni izgāja no slimnīcas kajites.
* *
*
Stāvēdams centralajā postenī līdzās sardzes priekšniekam vecākajam leitnantam Bogrovam, zoologs sajiita vieglu grūdienu, ko izraisīja pirmais sprādziens zemūdenes priekšgala dīzē. Tas bija pulksten sešpadsmitos un piecpadsmit minūtēs. «Pionieris» mazliet nodrebēja un devās ceļā. Vecākais leitnants pagrieza vadības pults svi- riņu uz nākošo iedaļu. Sekoja jauni sprādzieni — cits pēc cita, aizvien biežāki, un zoologs jau sajuta vairs nevis atsevišķus grūdienus, bet sīkas, gandrīz nepārtrauktas trīsas.
No radiokabines caur atvērtajām durvīm atskanēja vecākā radista Pļetņeva balss:
— Pavļikl … Pavļik! … Atbildi! . . . Runā «Pionieris» … Runā «Pionieris» …
Līdzās labajā pusē uz neliela galdiņa kursografs automātiski atzīmēja uz kartes zemūdenes noieto ceļu. Tāds pats kursografs atradās uz galda pie vadības pults.
Posteņa vidū pie apaļa galda pār Sargasu jūras dibena reljefa zilgano karti bija noliecies kapteinis. Galvu nepaceldams, viņš sacīja:
— Aleksandr Leonidovič! Pamatvirziens — dienvidi, kurss līkloču, pēc katrām piecām minūtēm mainīt no sūd- west uz sūd-ost un atpakaļ. Izsūtīt izlūkus no abiem bortiem pilnā distancē. Korpusu sakarsēt, braukt tvaika apvalkā, dziļums — piecsimt metru, ātrums — astoņas desmitdaļas. Jāņem vērā dīzes …
— Klausos, biedri komandieri — atbildēja vecākais leitnants Bogrovs un precizi atkārtoja saņemto rīkojumu.
— Lord, kādu ātrumu spēj attīstīt kašalots? — noklausījies leitnanta atbildi, vaicāja kapteinis.
— Tas, kaptein, atkarīgs no iemesliem, — zoologs atbildēja, — kas spieduši viņu bēgt, kā arī no dzimuma, vecuma, attiecīgā eksemplārā lieluma un spēka. Nobiedēts, pieaudzis, vidēji stiprs kašalota tēviņš nopeld no astoņām līdz desmit un pat līdz divdesmit jūdzēm stundā, bet ar harpunu mugurā, sāpju, izbaiļu un niknuma trenkts, viņš rauj laivu ar trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā. Spriežqt pēc Marata un Ivana Stepanoviča nostāstiem, cik liels bijis mūsu kašalots, viņš tagad, jādomā, noskrien ne mazāk kā trīsdesmit jūdzes stundā.
—- Tātad, — izsliedamies taisni, secināja kapteinis, — kašalots mums priekšā kādas sešdesmit vai septiņdesmit piecas jūdzes. Ja vien viņš nav strauji mainījis virzienu, mums viņš jāpanāk ne vēlāk kā pēc divām vai divarpus stundām.
Radiokabinē Pļetņeva balss monotoni atkārtoja:
— Runā «Pionieris» … Runā «Pionieris» … Atbildi, Pavjik!… Atbildi!… Pavļik!… Pavļik!… Runā «Pionieris» …
Uz loka un jumola ekrana ņirbēja lielu un mazu zivju ēnas. Tās virzījās no zemūdenes priekšgala puses uz pakaļgalu un tur izgaisa kā nelieli bezveidīgi mākonīši. Zoologs nejuta ne mazāko pazīmju, ka zemūdene kustētos: pilnā gaitā nemanīja vairs ne kuģa korpusa satricinājumu, ne arī vieglas trīsas.
Pa to laiku, kā rādīja ierīces uz vadības pults, zemūdens kuģis, tinoties karsta tvaika apvalkā un izdarot ap astoņsimt sprādzienu minūtē, joņoja jau ar septiņdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā.
Ikkatrās piecās minūtēs «Pionieris», viegli pagriezdamies, mainīja virzienu. Kursografs šos pagriezienus tūlīt atzīmēja kartē. Piepeši uz ekrana labā borta priekšā parādījās bieza, tumša masa, kas ātri virzījās zemūdenei šķērsām priekšā. Uz ekrana zem šās vietas tūlīt iedegās sarkana spuldzīte un atskanēja automatisks trauksmes signāls. Kā kapteinis, tā leitnants neko nedarīja, lai izvairītos no sadursmes ar šo masu, tikai uzmanīgi vēroja tās tuvošanos. Tieši pēc piecām sekundēm zemūdene pati pielieca priekšgalu un, mainot dziļumu, panira tieši zem blīva lielu zivju bara.