— Arī automatizacija? — zoologs pārsteigts ievaicājās.
Viņš pirmoreiz novēroja tik patstāvīgu zemūdenes rīcību.
—< Protams! — kapteinis atbildēja. — Ja piecās sekundēs ultraskaņas prožektora membrānā kuģa priekšgalā nepārtraukti uztver signālus no kāda šķēršļa, kas atrodas tieši ceļā, tad automatisks mechanisms noraida signālu loka dīzēm, kuras mums aizstāj stūri, un zemūdene automatiski maina kursu brīvajā virzienā. Bet, kad otras membrānās priekšā, kas jaunajā kursā nomainījusi priekšgala membrānu, šķērslis izzūd, automatisks mechanisms ievada zemūdeni iepriekšējā kursā.
— Lieliski! — iesaucās sajūsminātais zoologs. — Bet kāpēc tad tādā gadījumā vajadzīgs trauksmes signāls un sarkanā spuldzīte?
— Tam gadījumam, ja zemūdenes komandierim ir kādi citi nolūki un nevis tikai vēlēšanās šo šķērsli apiet. Tāpēc arī automats gaida piecas sekundes.
Kapteinis atkal iegrima savos aprēķinos. Iestājās ilgstošs klusums.
Pēc īsiem starpbrīžiem no radiokabines atskanēja it kā nogurusī, vienmuļā Pļetņeva balss.
— Pavļik! Atbildi, Pavļik! Runā «Pionieris» .. . Runā «Pionieris» .. . Pavļik! . .. Pavļik! …
— Cik mēs esam nobraukuši taisnā līnijā, Aleksandr Leonidovič? — zoologs klusu vaicāja vecākajam leitnantam. — Mēs jau esam ceļā apmēram trīsdesmit piecas minūtes.
Leitnants uzmeta acis kartei zem kursografa un nobrauktā attāluma rādītājam.
— Trīsdesmit vienu jūdzi, Lord. Ja mēs kašalotu panāksim, tad, domāju, ne ātrāk kā sešdesmitajā jūdzē.
Zoologs sāpīgi saviebās un, nenovērsdams acis no ekrana, jautāja:
— Jūs šaubāties, vai mēs viņu panāksim?
Leitnants paraustīja plecus.
Smalki iepīkstējās tālruņa aparats.
Kapteinis ieslēdza reproduktoru un televizora ekrānu. Uz ekrana parādījās blāvi apgaismots tuneļa posms, apaļš kā nošķelts konuss. Daudzas taisnas caurules horizontāli stiepās no konusa pamatnes uz nošķelto virsotni. Šā tuneļa krēslā starp caurulēm bija redzams cilvēka stāvs. Cilvēks, saliecies visneērtākā pozā, tur kaut ko darīja.
No reproduktora atskanēja aizelsusies, taču apmierināta Gorelova balss:
— Atļaujiet ziņot, biedri komandier. Es pamēģināju dīzes iztīrīt braucot, tās neizjaukdams. Tas man izdevās, un jūs varat kuģa ātrumu palielināt līdz maksimalajam.
Kapteiņa sejā pavīdēja pārsteigums un prieks.
— Pateicos, Fjodor Michailovič! Tomēr jūs veltīgi riskējāt, dodamies šajā kamerā. Galu galā šie desmit procenti jaudas nav nemaz tik svarīgi. Nu, nāciet ātrāk laukā un, lūdzu, ierodieties pie manis.
— Klausos, biedri komandier!
Izslēdzis reproduktoru un ekrānu, kapteinis pavērsās pret vecāko leitnantu un smaidīdams sacīja:
— Nostādiet uz desmit desmitdaļām, Aleksandr Leonidovič! — un turpināja: — Tas ir gan mechaniķis! Viņš acīm redzot organiski nevar samierināties kaut vai ar vismazāko defektu savu mechanismu darbā. Tādēļ viņš bija gatavs pat uz nežēlību … uz tādu nežēlību! Manuprāt, tā jau ir kroplība, nedabiski izvērtusies profesionālā goda sajūta.
— Vismaz padomju cilvēkam tas tiešām ir kas nenormāls, — zoologs piekrita. Un, mirkli klusējis, piebilda: — Bet cilvēks, kas ir cietsirdīgs pret bērniem, allaž paliks man antipatisks. Jā!
Tērpies zilā kombinezonā, ar sarkanu, kvēpu plankumiem klātu seju un gandrīz melnām rokām ienāca Gorelovs. Mazliet samulsis, taču jautri un atklāti viņš lūkojās kapteinim acīs.
Kapteinis sagaidīja viņu ar draudzīgu smaidu.
— Nelāgi, nelāgi, Fjodor Michailovič! — viņš sacīja, paspiezdams Gorelovam roku. — Tur taču ir briesmīga temperatūra. Var izcept! Bet liekas astoņas vai desmit jūdzes pašlaik «Pionierim» nav tik svarīgas.
— Lūdzu piedošanu, Nikolaj Borisovič! Es nevarēju pieļaut tādu stāvokli brauciena laikā. Bet sirds man ir laba, un karstuma es nebīstos.
Kapteinis brītiņu klusēja, tad lēni sacīja:
— Jūs, Fjodor Michailovič, laikam gribējāt teikt, ka sirds jums vesela … Nu labi! Atgriezieties savā vietā. Un tomēr, — viņš pavīpsnādams piebilda, — rīt pavēlē gaidiet parādāmies savu vārdu …
Gorelovs klusēdams palocījās un izgāja. Kapteinis iegrima okeana dibena reljefa un straumju kartes aplūkošanā.
Augšā, ekrana jumolā, parādījās liela, gara ēna ar pareiziem un slaidiem apveidiem, iesmaila no priekšas un viegli noapaļota pakaļgalā. Mazs, līgans mākonītis figūras pakaļgalā ļāva precizi noteikt, kas īsti tā ir.
— Virs mums tvaikonis, — sacīja vecākais leitnants. — Brauc uz Trinidadu vai Karakasu.
— Vai arī to jums ziņo ultraskaņas prožektors? — neuzticīgi ievaicājās zoologs.
— Nē! — vecākais leitnants pasmaidīja. — Bet šajā Atlantijas okeana tuksnesīgajā daļā tai virzienā, kurp kuģis brauc, ir tikai viens vairāk vai mazāk dzīvas satiksmes ceļš — no Londonas uz Dienvidamerikas ziemeļu krastiem: Trinidada—Džordžtauna—Karakasa.
Iestājās ilgstošs klusums. Ja uz ekrana nekustētos ēnas, varētu likties, ka zemūdene stāv uz vietas. Pat monotonie, apnicīgie Pļētņeva izsaucieni, šķila, saplūstam ar klusumu centralajā postenī un to netraucēja.
«Kas noticis ar Pavļiku?» zoologs domāja. «Kur viņš tagad atrodas? Vai viņš vēl dzīvs, nabaga zēns? Kāds brīnums, kāda nejaušība viņu noturēja uz kašalota. Ja taisnība, ka viņš uz tā atradies . .. Vai Maratam tikai nebūs tā licies? Varbūt nelaimīgais bērns tagad guļ kaut kur pavisam citur — bezspēcīgs, nevarīgs, varbūt ievainots — un gaida glābiņu? . . .»
— Atbildi, Pavļik! . .. Atbildi, Pavļik! … Runā «Pionieris» …
Zoologs nevarēja palikt mierīgi uz vielas. Viņam vajadzēja kaut ko darīt, kaut kur steigties, skriet, meklēt… Šī bezdarbība, šis nedzīvais klusums un kuģa šķietami pilnīgi nekustīgais stāvoklis viņu nomāca.
— Pavļik! Pavļik! Runā «Pionieris» … Runā «Pionieris» … Atbildi, Pavļik!
— Piecdesmit minūtes, Aleksandr Leonidovič, — zoologs uzmeta acis pulkstenim. — Cik mēs esam nobraukuši taisnā līnijā?
— Piecdesmit vienu jūdzi, Lord.
— Un nekā neredz… Nekā neredz, — zoologs nopūtās, sākdams atkal staigāt pa kajiti.
Bet pēc mirkļa viņš strauji apstājās.
— Kaptein, ko jūs domājat darīt, ja, nobraucot vēl piecpadsmit, divdesmit un beidzot trīsdesmit jūdzes, mēs šo kašalotu neatradīsim?
Kapteinis pacēla galvu un klusēdams pavērās zoologā. Tad atbildēja:
— Es krustām šķērsām pārmeklēšu tuvāko okeana rajonu, taču šo zvēru atradīšu. Man jāpārliecinās, vai zēns ir uz tā vai ne … Ja vien viņš nav no kašalota nokritis.. 7
Mirkli klusējis, viņš piebilda:
— Es nesaprotu vienu: kāpēc Pavļiks nelaiž darbā ieročus? Viņa rīcībā taču ir ultraskaņas pistole un elektriskie cimdi. Viņš taču teicami prata ar tiem rīkoties. Ko tas nozīmē? Varbūt viņš ievainots …
Zoologs, galvu nodūris, stāvēja uz vietas. Šķita, katrs kapteiņa vārds pārrāva kādu pavedienu viņa sirdī. Ai Pavļik, Pavļik . .. Tik jauks, tik labs zēns!
— Atbildi, Pavļik! Atbildi, Pavļik! Runā «Pionieris»! Runā «Pionieris» … Runā «Pi. ..»