Piepeši radiokabinē rībēdams apgāzās krēsls, Pļetņeva apnicīgā balss aptrūka pusvārdā, uz acumirkli pārgāja neskaidrā murmināšanā, aizrāvās, un radists satraukti iekliedzās!
— Runā, Pavļik! Es dzirdu! Es dzirdu!… Nāciet šurp! Šurp! Viņš runā!… Kur tu esi, Pavļik? Kur tu esi? Runā, es dzirdu!
Pa galvu pa kaklu visi, izņemot sardzes priekšnieku, metās no centrālā posteņa uz radiokabini.
XIII nodaļa UZ KAŠALOTA MUGURAS
Acis atdarījis, Pavļiks ieraudzīja to pašu tumsu, ko ar aizvērtām acīm.
Spēks, kas spieda Pavļiku lejup, bija kļuvis mazliet vājāks, un zēns ar pūlēm pacēla galvu. Kāds smags, melns priekškars bieži vien cirtās un nedzirdami dauzījās pret ķiveres priekšējo daļu, galva līdz ar ķiveri svaidījās uz priekšu un atpakaļ, brīžiem sāpīgi atsitoties ķiveres iekšienē.
Ūdens strūkla mīksti, tomēr spēcīgi spieda krūtis un galvu, atsviezdama atpakaļ brīvi kuļājošās kājas, tiecās aizraut zēnu prom un iemest melnajā bezdibenī. Zem Pav- ļika ritmiski šūpojās milzīga, gluma masa, pie kuras viņš tik neizprotami turējās, it kā pielipināts.
Pēkšņi viss noskaidrojās: viņš atrodas uz kašalota … Joņo okeana plašumos uz satracināta milzeņa, kas ar vienu varenās astes belzienu var pārvērst viņu pulverī, pat nesadragājot skafandru . ..
Pavļiku pārņēma šausmas, likās, ka samaņa atkal viņu atstāj. Izmisumā viņš ar krūtīm un galvu pieplaka pie zvēra. Spiediens un brāzmainie pretstraumes triecieni aiz kašalota stāvajiem sāniem atslāba. No zēna krūtīm izlauzās vaids, taču jau pirmā skaņa, kas dobji atskanēja ķiverē, viņu atskurbināja.
Viņš iekoda lūpā. Galvā pazibēja doma: varbūt darbojas radio un kāds viņu sadzirdēs? Patiesi: varbūt darbojas radio? Varbūt tas pats no sevis izlabojies? Un tai pašā mirklī no viņa lūpām izrāvās skaļš kliedziens — cerības un izmisuma sauciens:
— Viktor Abramovič! «Pionier»! Klausies, «Pionier»! Tas esmu es! Pavļiks! Glābiet! Palīdziet!
Lūpām drebot, Pavļiks sasprindzināti klausījās, cenzdamies uztvert kaut visvājāko atbalsi.
Tukšums un briesmīgs klusums, tāpat kā agrāk, viņu apņēma no visām pusēm .. .
Tad viņš atkal nolaida galvu uz kašalota muguras, aizvēra acis un sāka rūgti raudāt.
Tas nevilkās ilgi — tikai vienu vai divas minūtes. Raudas aprima pēkšņi un uzreiz. Negaidīta doma uzliesmoja tik spilgti, ka, likās, apgaismoja apkārtējo dzīļu tumsu.
Kašalots aiziet no zemūdenes aizvien tālāk un tālāk … Tā ir nāve … nāve … Un, jo tālāk, jo nāve drošāka. Nedrīkst še palikt. Jātiek projām no kašalota. Kurp? Kur ir zemūdene? Kur to meklēt? Apkārt neizmērojami dziļumi. Bez gala! Bez malas! Bet augšup, augšup! … Tas ir pavisam tuvu! Pacelties augšā! Tur ir glābiņš! Tur brauc kuģi, tvaikoņi. Viņu ieraudzīs, izzvejos, izcels laukā … «No kurienes tu esi, puis? Kāds tev brīnišķīgs skafandrs! .. .»
Skaudrā izmisumā Pavļiks tikko neiekliedzās.
Nedrīkst . . . Nedrīkst. .. «No kurienes tu esi, puis?» «No PSRS. No padomju zemūdenes «Pionieris».» — «A, no PSRS? No padomju zemūdenes. Pastāsti, pastāsti.» Nedrīkst! Tad labāk mirt! Bet varbūt Pļetņeva patlaban radiokabinē nebija? Varbūt viņš bija izgājis un tagad atgriezies?
— Viktor Abramovič! . . . «Pionier»! Klausies, «Pionier»! Palīdziet! Tas esmu es! Pav|iks! Pavļiks! Palīdziet!
Viņam kļuva sevis tik žēl, ka lūpas atkal notrīsēja un sašķobījās gatavas raudām, un acis pildījās karstām, dedzinošām asarām. Viņš iešņukstējās, bet tūdaļ atkal savaldījās un saspringti klausījās.
Atbildes nebija.
Nē, radio galīgi sabojāts. Ko nu darīt? Ko darīt? Palikt uz kašalota? Bet kur viņš aiznesīs? Apturēt viņu? Kā? Ar ko? Cimdi … Pistole .. . Tie ir nederīgi: laterna apdzi- susi, radio nedarbojas — tātad nav elektrības …
Pretim gluži tuvu garām aiztraucās milzīga ēna ar divām izliektām blāvi dzeltenu, spīdīgu zobu rindām. Uz mirkli pavīdēja baismīgā, lokveidīgā haizivs rīkle zem gara, uz priekšu izstiepta snuķa un gaišais, grubuļainais vēders. Pēc brītiņa tāda pati, bet varbūt jau redzētā haizivs parādījās no mugurpuses un sāniem, ātri panāca kašalotu un, pasitusies augšup, izliekusies lokā, appeldēja apkārt gluži tuvu Pavļikam, aizšāvās priekšā un griezās atpakaļ. Pēc pirmās haizivs no dziļumu tumsas, it kā tumsas radītas, cita aiz citas parādījās aizvien jaunas zivis ar atplestām rīklēm un blāvi spīdīgām, trulām cūkas acīm. Mēmā rotaļā viņas šaudījās ap kašalotu un Pavļiku, sakļaudamās aizvien tuvākā un ciešākā lokā.
Kļuva tik gaišs, ka Pavļiks aiz sevis skaidri saredzēja milzīgu, sešus metrus garu asti, kas plakaniski cilājās uz augšu un leju — pavisam citādi nekā parastajām zivīm, kurām astes plakne stāv uz šķautnes vertikāli un kustas no labās uz kreiso pusi un atpakaļ. Tikai tagad, ieraudzījis, kā asti kustina kašalots, Pavļiks saprata, kāpēc tas virzījās uz priekšu tādiem asiem, straujiem lēcieniem.
Sev priekšā Pavļiks skaidri izšķīra nelielu, pavisam kādus divus metrus garu un apmēram metru augstu spuru, kas jocīgi kā cūkas auss slējās sānos, vidū starp muguru un vēderu. Pavļiks zināja, ka tur pie šīm
spurām atradās kašalota mazās vērša ačeles, sākās viņa nezvēra galva un briesmīgā rīkle.
Šķita, ka kašalots sāk uztraukties. Viņa milzīgā ķermeņa kustības kļuva asākas, straujākas, varenā aste vē- zējās ar jaunu enerģiju, un straume sitās Pavļikam pretī ar tādu spēku, ka viņš tikai ar pūlēm jaudāja pieplakt pie kašalota muguras un noslēpt galvu aiz tauku paugura.
Haizivis neatstājās. Vai nu viņas nojauta milzeņa nogurumu, vai paļāvās uz savu skaitlisko pārākumu, bet varbūt arī šās dziļūdeņu plēsoņas vispār mēdz izturēties citādi kā viņu virsūdeņu radinieces, kas nekad neiedrošinās uzbrukt kašalotam, — taču bija redzams, ka vajāšana turpinās ar pieaugošu neatlaidību.
Kašalots mainīja stāvokli. Viņš mazliet paslēja ķermeņa priekšdaļu ar galvu un pa slīpu līniju devās augšup, strādādams ar asti kā ar milzīgu skrūvi. Varbūt viņam bija jau laiks ieelpot svaigu gaisu, lai gan iespējams, ka viņš centās izvairīties no haizivju uzbrukuma un izkļūt no šiem bīstamajiem dziļumiem.
Haizivis laikam saprata kašalota nodomu. Jau pirmajā mirklī, kad tas izliecies traucās augšup, kāda no haizivīm, uzpeldēdama no apakšas, viegli pārmainīja virzienu, apsviedās uz muguras un palēkdamās ieķērās kašalotam spurā zem acs. Taču tai pašā mirklī milzenis ar tikko jaušamu kustību pagriezās un haizivi, kas karājās pie spuras, pēc inerces ierāva tieši kašalota atvērtajā rīklē.
Mirklis — un briesmīgie žokļi sacirtās, milaīgā haizivs tika pārgriezta kā zīmulis, un abas tās puses lēnām nogāja dibenā. Tai pašā brīdī otra haizivs nejauši nokļuva zem kašalota astes un no tās belziena ar pārsistu mugurkaulu, saliekusies kā salauzta lelle, arī sāka grimt dibenā.
Pietika ar šiem diviem upuriem, lai novērstu visa bara uzmanību. Rijīgās plēsoņas nekavējoties metās virsū savu bojā gājušo ciltsmāsu ķermeņiem, kas vēl locījās.
Pa to laiku kašalots strauji peldēja augšup. Kļuva aizvien gaišāks un gaišāks.
Pēkšņi ūdeņi pašķīrās, un ar diviem spēcīgiem astes vēcieniem kašalots kā milzīga, melna svece_ gandrīz ar divām trešdaļām sava auguma izšāvās virs ūdens.
Uz īsu mirkli Pavlika galva parādījās virs kašalota saceltajiem viļņiem un tūdaļ atkal nozuda zem ūdens. Taču pietika ar šo mirkli, lai ieraudzītu virs ūdens vaira- kus kašalotiem raksturīgus fontānus, divas laivas ar cilvēkiem un nelielu tvaikoni, kas pilnā gaitā brauca tieši uz Pav|ika pusi.