Kašalots gulēja virs ūdens gandrīz nekustīgi, izgrūzdams nevis augšup kā visas valzivis, bet uz priekšu un sāniem smalku ūdens pilienu un tvaika fontānus, it kā garas, sniegbaltas strausa spalvas. Laikam viņš bija ļoti noguris, gribēja atpūsties un atgūt spēkus. Pavļika ķivere mazliet pacēlās virs ūdens, ai pukstošu sirdi zēns pagrieza galvu un pa acu galam pavērās atpakaļ.
Tvaikonis, palēninādams gaitu, uzmanīgi tuvojās. Pavļiks pamanīja kuģa priekšgalā harpunu lielgabalu.
Šeit virs okeana Pavļiks beidzot pirmoreiz varēja apskatīties un apjēgt savu neparasto stāvokli uz kašalota. Viņš aiz pārsteiguma iekliedzās.
Tagad Pavļiks saprata, kāpēc viņš tik cieši turējās uz kašalota. Neliels harpūnas gals, kas rēgojās kašalota sānos, nejauši bija iesprūdis gredzenā, kurā pie jostas bija karājusies cīņa ar astoņkāji pazaudētā dunča maksts. Harpūna tik cieši bija iespiedusies gredzenā, ka pat ūdens milzīgā pretestība kašalota trakajā skrējienā nevarēja noraut Pavļiku nost. Tāpat vienīgi tagad Pavļiks pamanīja, ka vadības pults vāciņš pie jostas nokarājās lejup, atsegdams pogas un sviriņas, ar kurām vadāmi skafandra mechanismi un aparati. Acīm redzot Pavļiks, vēl atrazdamies karavelas kravas telpās, steigā bija iegrūdis dunci nevis tur, kur vqjag, un nejauši nospiedis vāka pogu. Vāks atsities vaļā, atsedzot vadības pulti. Tagad, mechaniski aizvēris vāku, Pavļiks to tūlīt piemirsa, aizņemts ar vērojumiem virs okeana. Atskatījies viņš ieraudzīja, ka tvaikonis joprojām nedzirdami tuvojas kašalotam un ka tā priekšgalā pie harpunu lielgabala rosās ļaudis, laikam gatavodamies izšaut.
Pavļiks aizturēja elpu.
Tūlīt sekos šāviens. Kašalotu nogalinās. Viņu, Pavļiku, noņems.. . «No kurienes tu esi, puis?» Viņš taču nav vainīgs. Viņu virs ūdens uznesis kašalots. «Cik tev lielisks skafandrs, puis!» Svešie novilks skafandru.
«Pavļik, tā ir nodevība! Tā ir nelietība.» Tā sacīs kapteinis un visi… Tā teiks visi … Bet ko lai dara? Kašalots piej kusis — tas atpūšas, guļ, un briesmas nenojauš. Atāķēties no kašalota? Palikt vienam? Bet ko viņš darīs dziļumā bez gaismas, bez ieročiem, bez mechanismiem? Viņš aizies bojā! Labāk kopā ar kašalotu: tas jau divi reizes Viņu Izglābis. Tikai neatdot skafandru, neatklāt…
— A-ā-āh!
Un nedomādams, neapsvērdams Pavļiks izmisīgi iekliedzās un no visa spēka trieca dūri pa harpūnas galu, pie kura viņš karājās.
Kašalots nodrebēja, metās sānis un, augstu pacēlis asti, cirta ar to plakaniski pa ūdeni ar tādu spēku un pērkonīgu dārdu, it kā kaut kur līdzās pie pašas auss būtu atskanējusi apdullinoša zalve no vairākiem lielgabaliem. Nākamajā acumirklī, aiz sāpēm satracināts, milzīgais dzīvnieks strauji ienira dziļumā, paceldams virs ūdens vertikāli asti un ķermeņa pakaļējo daļu lidz ar Pavļiku, kas pie tās karājās.
Kā sastindzis, gandrīz bez samaņas Pavļiks gulēja uz kašalota muguras, slēpdams galvu aiz tauku paugura.
Pēdējā, varbūt vienīgā glābšanās iespēja bija zudusi! Viņš, Pavļiks, pats bija no tās atteicies, pats no tās aizbēdzis. Kur tagad traucas satracinātais kašalots? Cik ilgi vēl viņš, Pavļiks, spēs uz tā noturēties? Vai ilgi vēl pietiks gaisa skafandra balonā? Un pārtikas?
Domas par ēdienu negaidot atgādināja Pavļikam, ka viņš ir izsalcis. Pirms atstāja zemūdeni, viņš bija paēdis garšīgas un labas brokastis, bet kopš tā laika droši vien jau pagājušas kādas astoņas stundas. Viņa termoss pilns ar karstu kakao. Ar šo krājumu jāiztiek cik iespējams ilgāku laiku. Viņš ieņems tikai trīs četrus malkus — ne vairāk. Jātaupa.
Kašalots strauji devās uz priekšu nelielā dziļumā. Viņš vēl nebija nomierinājies un peldēja asiem, straujiem lēcieniem, dziļi zem sevis pavilkdams milzīgo asti un spēcīgi izmezdams to uz augšu. Bija diezgan gaišs, cik gaišs mēdz būt dienā Sargasu jūrā simt līdz simt divdesmit metru dziļumā: valdīja gaiša, koši dzeltena nokrēsla.
Pavļiks atvēra vadības pults vāciņu un nospieda termosa aparata pogu. Tūlīt viņš sajuta pie lūpām pieskārāmies apa|u, gludu caurulīti. Pavļiks ar baudu norija dažus malkus.
lebididams savā vietā termosa pogu, Pavļiks pēkšņi palika ar atvērtu muti. Kāda nepiedodama muļķība! Viņš I.u'ii gribēja i/s;mkl «Pioniera» radiostaciju, bet viņa paša i'.uliii.ipai .iI . ieslēgts uz zoologa, Skvorešņas un Marata viļņiem I'ir nogrimušās spāņu karavelas viņš taču tikai ai tiem bija sarunājies! Ka viņš to nebija ievērojis?! Kā viņš varēja to aizmirst un izsaukt zemūdeni, nepārslēdzies uz tās radiostacijas vilni?!
Drebošam rokām Pavļiks pataustījās pa vadības pulti vienreiz… tad vēlreiz… Radioaparata sviriņa neatradiis sava vietā. Neparasti satraukts, Pavļiks saliecas mii mēģināja saskatīt visu, kas atradās uz pults. Taču gaisma, kas šķita pietiekami spilgta, izrādījās mānīga: pusmetra atstatumā no pults neko nevarēja izšķirt.
«Kur gan tomēr palikusi sviriņa? Vai tiešām salauzta un norauta nost? Kā? Kad? Astoņkājis… Jā, jā, protams … to izdarījis viņš . . .»
Pavļiks lēnām pārlaida metala pirkstus pār tukšo vietu starp skrūves svlriņu un laternas slēdzi. Pēkšņi sirds pamira. Stienītis, uz kura turējās slēdzis, bija saliekts, un slēdzis piespiests pie pults starp «iesi.» un «izsl.» pozicijām. Varbūt'tikai tāpēc nedeg arī laterna? Pavļiks sāka uzmanīgi atliekt un iztaisnot slēdzi. Tad vēl piesardzīgāk bīdīja to pa rievu uz poziciju «iesi.».
Spilgta gaismas strēle izšāvās no ķiveres laternas. Un tai pašā brīdī, it kā ar to saplūzdams, no Pavļika krūtīm izlauzās prieka sauciens.
Kašalots, gaismas izbijies, metās sānis, bet Pavļiks šo lēcienu pat nepamanīja. Viņš skaļi un priecīgi smējās.
Kāda laime — gaisma! Kāds prieks — gaisma! Cik viegli un jautri ap sirdi! Bet tas taču nozīmē, ka ir elektrība! Skrūvei ir enerģija! Arī radioaparatam! Urā! Urā!
Pavļiks atkal sāka jautri, laimīgi smieties, taču piepeši apklusa, un viņa seja kļuva nopietna un norūpējusies.
«Radio laikam nestrādās, jo nav vadības sviriņas un viļņu pārslēdzēja. Jāpamēģina skrūve. Bet, ja tā darbosies, uz kurieni tad doties? Nu, par to domās vēlāk. Sākumā skrūvi.»
Pavļiks mēģinaja pārbīdīt skrūves vadības sviriņu pa loku uz «lēnas gaitas» pozieiju. Sviriņa nekustējās no vietas.
Pavļiks uzspieda stiprāk. Sviriņa gludi slīdēja, ne- knikšķēdama un neielēkdama dažādo pozieiju ligzdiņās. Noņēmis no jostas rezerves laterniņu, kas karājās auklā, Pavļiks nospieda pogu un pavērsa gaismu uz vadības pulti.
Palūkojies ciešāk, viņš ieraudzīja, ka radioapārata sviriņa atrauta tālu sānis un pagrūsta zem skrūves sviras, kas tāpēc pacelta augstu virs pozieiju loka un virzās brīvi, neieslēdzot ātrumus.
«Ak tu, nolādētais astoņkājis! Re, ko viņš izdarījis. Kā viņš dabūjis to gatavu?»
Pēc dažu minušu uzmanīga, pacietīga darba abas svi- riņas bija atvienotas un nostādītas savās vietās.
Pavļiks gribēja vispirms pārbaudīt radioaparatu — un nespēja. Izšķirošajā mirklī, pilns baiļu un cerību, viņš baidījās no šā pēdējā mēģinājuma. Beidzot ar drebošu sirdi Pavļiks tik tikko pieskārās radioaparata sviriņai un pārslēdza to uz «Pioniera» vilni.
— Runā «Pionieris»! Pavļik! Atbildi, Pavļik! Pavļika acu priekšā viss sašūpojās. Viņš gribēja kaut
ko atbildēt, kliegt, taču asaras saskrēja acīs, kakls aizžņaudzās, un vienīgi aizsmakušas, neskaidras skaņas izlauzās no atvērtās mutes.