— Atbildi, Pavļik! Atbildi! Runā «Pionieris»!
— Tas esmu es! Tas esmu es, Pavļiks! Esmu šeit! Esmu šeit! .. . Palīdziet! . .. Palīdziet! .. .
Asaras plūda pār smaidošo, līksmo seju, viņa kliedzienus pārtrauca laimīgi smiekli.
— Esmu šeit, Viktor Abramovič! Uz kašalota! Viņš
nes mani prom! Kur jūs esat? Kur jūs esat? Palīdziet!
*
*
Zemūdene izrāvās no tumšajām dzīlēm, vilkdama sev līdz īsu, ātri izklīstošu miglas asti. Kuģis traucās klusu un viegli, kā visuma bezgaisa telpā laikam traucas planētas.
Paniskās bailēs, sasprindzinādams visus savus milzu spēkus, gandrīz konvulsiviem lēcieniem kašalots metās atpakaļ dzi|umā.
Ķiverē atskanēja kapteiņa balss:
— Pavļik! šī pakaļdzīšanās var vilkties nezin cik ilgi . . . Kašalots jānogalina, lai tevi no viņa noņemtu .. . Vai tu spēsi to izdarīt?
Pavļikam sažņaudzās sirds. Neatrazdams vārdus, viņš brītiņu klusēja, tad atbildēja:
— Spēšu, biedri komandier! Tikai man viņa žēl . ..
— Neko nevar darīt, Pavļik, — kapteinis sacīja. — Mēs taču nešausim uz viņu no ultraskaņas lielgabala …
Iejaucās satrauktā Marata balss:
— Atjaujiet, biedri komandier! Atļaujiet sacīt…
— Runājiet, Marat, runājiet!
— Patiešām, ļoti žēl. Kašalots divas reizes izglābis Pavļiku — no astoņkāja un no haizivīm. Lai viņš dzīvo, biedri komandier. Bet Pavļikam lieciet iedarbināt skrūvi ar pilnu ātrumu virzienā uz priekšu gar kašalota ķermeni Pav|iks viegli atrausies un aizlaidīsies no viņa astes.
Atkal atskanēja kapteiņa balss.
— Pavļik, vai Marata priekšlikumu dzirdēji?
— Dzirdēju, biedri komandier. Tas ir ļoti labi. Es tūlīt tā izdarīšu …
Pavļiks atvēra vadības pulti un izbīdīja ārpusē skrūvi un stūres. Tad sataustīja skrūves sviriņu un strauji pabīdīja to uz galējo poziciju pa kreisi — «desmit desmitdaļas» — pilnu ātrumu.
No negaidītā, stiprā rāviena Pavļikam acu priekšā viss satumsa un sagriezās. Tad viņš ieraudzīja strauji lejup dzīlēs aiztraucam milzīgo kašalota ēnu, bet aizmugurē lēni tuvojamies zemūdeni kā kalnu ar daudzām pareizām, gareniskām rievām.
Zemūdenes labajos sānos atsitās vaļā platforma, atvērās metala durvis. Pāriedams uz nelielu ātrumu un saliecies lokā, Pavļiks kā zivs ieslīdēja elektrisko spuldžu dzeltenīgās gaismas spilgti apgaismotajā, plašajā atverē.
XIV nodala DZIĻUMU BOMBARDĒŠANA
Centralajā postenī sardzes leitnants Kravcovs sēdēja pie vadības pults, domīgi vērodams ekrānu un tā jurnolu. Ekrana lauka zilgajā nokrēslā ņirbēja pretim traucošo zivju, galvkāju, visdažādākā veida un lieluma molusku tumšie silueti.
Zemūdene brauca ar sešu desmitdaļu ātrumu; piecdesmit piecas jūdzes stundā — tas bija vidējais kreisējo- šais ātrums, kuru ieturot nevajadzēja pārslogot eksploziju dīzes, sakarsēt kuģa korpusu un ietvert to tvaika apvalkā. Laiku pa laikam leitnants uzmeta acis mazo, zaļo spuldzīšu zvaigznājiem, kas mierīgi spulgoja uz vadības pults un pie centrālā posteņa izliektās sienas un mierinoši vēstīja par normālu, netraucētu visu zemūdenskuģa mecha- nismu un agregatu gaitu.
Pēkšņi leitnants atģidās, pastiepa roku pie tālruņa pults, un viņa mierīgā seja atdzīvojās. Viņš nospieda pogu zem divpadsmitā numura, un tūlīt pultij līdzās iedegās neliels, blāvi sudrabots ekrāns. Uz tā parādījās slimnīcas kajite, vairākas gultas, divi guloši slimnieki un baltā uzsvārcī tērpies zoologs, kas pret blāvstikla spuldzes gaismu vēroja kādu mēģeni. Zoologs pagrieza galvu un uzmeta ekranam jautājošu skatienu.
— Piedodiet, Lord, — klusu, gandrīz čukstus vaicāja leitnants, — nevaru nociesties, neuzzinājis, kā iet Pavļikam.
Zoologs pamāja ar galvu.
— Guļ, — viņš atbildēja tikpat klusu, pienākdams gluži tuvu pie ekrana un gandrīz pilnīgi to aizsegdams ar savu bārdu. — Guļ, taču ne visai mierīgi. Laikam nervi satricināti: brīžiem iekliedzas, pusmiegā paceļas sēdus, kaut ko murmina un atkal iemieg.
— Nu, nekas … — ieteicās leitnants, bet nepaguva teikumu nobeigt.
Ārpusē pēkšņi atskanēja dobjš, taču spēcīgs grāviens, ko pavadīja īsi dārdi, kas nāca no hidrofona rupora. Ne leitnants, ne zoologs vēl nebija paguvuši no šī pārsteiguma atjēgties, kad milzīgais zemūdens kuģis pasitās ar priekšgalu uz augšu, tūlīt ienira atpakaļ dziļumā, tad, ātrumu nesamazinādams, atskanot nemitīgiem, dārdošiem grāvieniem, sāka drudžaini svaidīties, it kā neizprotams spēks to mētātu augšup, lejup un uz visām pusēm.
Zoologu no ekrana atsvieda uz tuvāko gultu. Leitnants, instinktivi pieķēries pie grīdai pieskrūvētā galda kājas, noturējās savā vietā. Viņa skatiens krita uz nelielo, apaļo pulksteni, kas karājās pie sienas: bija tieši astoņpadsmit. Mechaniski, vēl neapzinādamies, kas noticis, viņš ar brīvās rokas pirkstu nospieda trauksmes signālu: «Uzmanību! Visi savās vietās!»
Acumirklī visus zemūdenes gaiteņus piepildīja soļu dipoņa, tad uzreiz iestājās klusums, ko pārtrauca vienīgi bieži, dobji dārdieni.
Vēl turēdams pirkstu uz trauksmes signālā, leitnants pameta acis uz loka ekrānu un neizpratnē sastinga. Uz ekrana dziļā perspektivā, tajā joslā, kur no tālajām distancēm sūtīja ziņojumus infrasarkanie kuģa izlūki, mutuļodams un augdams augumā, ar neparastu ātrumu «Pionierim» pretim brāzās milzīgs, melns mākonis. Mākonim pa priekšu, it kā ugunsgrēka triektas, joņoja neskaitāmu jūras dzīvnieku masas. Zemūdenei tuvākās zivis arī spēji pagriezās un vispārējā panikā traucās kuģim pretī.
— Piedodiet, Lord … signāli … — ātri izmeta leitnants un izslēdza tālruni un televizoru, atstādams zoologu pilnīgā neizpratnē un apjukumā.
Tūliņ pēc tam leitnants uz vadības pults vienu otrai pretī pagrieza divas sviras; uz vienas bija redzams uzraksts: «Labā borta izlūks», uz otra — «Kreisā borta izlūks».
Mākonis uzreiz aizklāja šauru joslu ekrana priekšdaļas augšpusē un jumola lejasdaļu.
— Jods parāvis! Ko tas nozīmē? Vai tiešām zemūdens izvirdums? — pusbalsī nočukstēja leitnants, pārslēgdams zemūdeni uz atpakaļgaitu un tūlīt pilnīgi apturēdams dīzu darbību.
Gentralajā postenī aši ienāca kapteinis un, kuģim spēji apstājoties, sagrīļojās.
— Kas noticis, biedri leitnant? — viņš jautāja, vēl stāvēdams durvīs.
— Pēc aparatu ziņojumiem, biedri komandier, priekšā kaut kas nesaprotams un katrā ziņā draudošs. Tāpēc līdz jūsu rīkojumam es zemūdeni apturēju.
Kapteinis ieraudzīja uz ekrana ātri tuvojošos mākoni. Ārpusē joprojām atskanēja dobji dārdi, un tos pavadīja dunoņa hidrofona ruporā. Kuģi nemitīgi mētāja.
— Labi darījāt, — kapteinis piekrita leitnanta rīcībai. — Kāds atstatums līdz skaņu avotam? Skaņu virziens? — Viņš uzdeva steidzīgus jautājumus, turēdamies pie galda un uzmanīgi vērodams uz ekrana mutuļojošo miglu un neskaitāmos dzīvnieku pulkus, kas joņoja tai pa priekšu.
— Trīsdesmit astoņas jūdzes! Tieši pretī! — ātri atbildēja leitnants, uzmetis skatienu hidrofonam.
— Izsauciet šurp Arsenu Davidoviču! Še viņam ļoti -daudz interesanta, — kapteinis sacīja, noliekdamies pār karti; viņš uzvilka uz kartes dažas līnijas, pavērās aparatos un izdarīja īsus aprēķinus. — Ko tas nozīmē? — viņš pēkšņi saslējās, un viņa seja uzreiz kļuva cieta kā akmens. — Skaņas taču nāk no mūsu apmetnes. No mūsu dziļūdeņu stacijas!