Šai mirklī centralajā postenī steidzīgi ienāca zoologs un vecākais leitnants Bogrovs.
Izdzirduši kapteiņa pēdējos vārdus, viņi ātri novērtēja stāvokli.
— Nav nekādu šaubu, biedri komandier, — sacīja vecākais leitnants, — grāvieni nāk no mūsu apmetnes rajona. Tas viss ļoti atgādina zemūdens vulkānā izvirdumus ar dūņu, pelnu, sasmalcināta šūnakmens mākoni, kas paceļas no jūras dibena.
— Jā, jā. .. — apstiprināja leitnants Kravcovs. — Tas arī man vispirms iešāvās prātā.
Kapteinis šaubās pagrozīja galvu un iegrima domās. Zoologs, acis nenovērsis, klusēdams raudzījās ekrānā.
Pirmie prātu zaudējušo jūras iemītnieku pulki tuvojās zemūdenei, jau divdesmit kilometru attālumā tos uztvēra ultraskaņas prožektori, kas pārraidīja viņu attēlus uz ekrana apakšējās joslas.
Visiem priekšā, tuvāk ūdens virsai, kā bulta traucās smailpurņi delfini. Rotaļas viņiem tagad nebija prātā. Tikai paretam viņi strauji pacēlās augšā, palēcās virs ūdens, lai plaušās atjaunotu gaisa krājumu, un atkal aši devās tālāk. No viņiem neatpaliekot, joņoja tādi veikli peldētāji kā zelta makreles, bonitas, zobenzivis, barakudas, haizivis un daži prāvi kalmari. Izstiepuši kā caurules visus desmit taustekļus, viņi traucās atmuguriski, iesūkdami savās piltuvēs un pēc tam izgrūzdami spēcīgas ūdens strūklas. Kādi trīsdesmit kašaloti, peldēdami bara, ar savām lielajām galvām kā ar taraniem izsvaidīja apkārtējos sīkos dzīvniekus, pēc tam aizmugurē kulstīja tos ar varenajām astēm. Aiz šiem plēsoņām un dziļumu valdniekiem zināmā attālumā, vienkopus vai izklaidus, cik jaudas joņoja pārējo pārbiedēto dzīvnieku masa, un katra grāviena dārdoņa it kā piešķīra tiem jaunu spēku un ātrumu. Viņu pēdējās rindas pamazām ietina draudīgais mākonis, kas viņus bija panācis.
Jau dziļi šai mākonī iespiedušies izlūki pārraidīja no turienes uz ekrana daudzu bojā gājušo dzīvnieku ķermeņu neskaidros apveidus — šie dzīvnieki peldēja ar vēderiem uz augšu vai arī tos uz visām pusēm nesa neredzamas zemūdens strāvas un straumes, kas pēkšņi te bija radušās.
Beidzot kapteinis pacēla galvu, acīm redzot pieņēmis kādu lēmumu.
— Lai arī ko tas maksātu, mums jāuzzina, kas tur notiek, — viņš vērsās pie visiem klātesošajiem centralaj[ā postenī. — Skaņu avots paliek vienā un tai pašā vietā. Tātad mums jāpiebrauc tam tuvāk vismaz vēl par desmit kilometriem — tādā distancē, no kuras varēs izmantot mūsu izlūkus, zemūdenei paliekot pietiekamā drošībā . . . Dodiet trīs desmitdaļas ātruma uz priekšu, Jurij Pavlo- vič, — viņš pavēlēja leitnantam Kravcovam.
Nepārtraukti šūpodamies, kuģis devās uz priekšu un drīz iekļuva paniski bēgošo dzīvnieku jūklī. Vēl pēc dažām minūtēm mutuļojoša migla piepildīja visu ekrana loku un jumolu. Uz ekrana neaptveramās masās parādījās beigtas zivis, jūras eži, jūras zvaigznes, holoturijas, ofiu- ras, jūras lilijas, krabji, vēži, medūzas un sifonoforas. To vidū milzīgā daudzumā atradās sakropļoti, saplosīti dziļūdeņu gorgonariju un jūras spalvu ķermeņi, ūdensaugu pušķi, kurus bija notraucis un aizrāvis līdz saviļņoto ūdeņu neparastais spēks.
Grāvieniem nemitīgi dunot, «Pionieris» lēnām virzījās cauri šim nāves un posta chaosam. Ar katru kilometru migla k[uva aizvien biezāka, aizvien necaurredzamāka abu izlūku infrasarkanajiem uztvērējiem. Kad izlūki atradās vairs tikai divu kilometru attālumā no «Pioniera» agrākās apmetnes, grāvieni pēkšņi apklusa. Visi palika savās vietās, sasprindzināti klausīdamies un nogaidīdami, taču klusums joprojām palika netraucēts. Ar katru mirkli cilvēku sejas aizvien vairāk noskaidrojās, aizvien mierīgāk pukstēja sirdis.
Klusumu pārtrauca leitnants Kravcovs.
— Es saskaitīju simt četrdesmit divus grāvienus, — viņš sacīja kapteinim. — Pirmais atskanēja tieši pulksten astoņpadsmitos.
— Labi! — kapteinis atbildēja. — Neaizmirstiet ierakstīt to kuģa žurnālā.
Pa to laiku izlūki arvien vairāk tuvojās kuģa iepriekšējai apmetnei.
— Nolaidiet labā borta izlūku tuvāk dibenam, — kapteinis pavēlēja. — Lieciet tam labi izpētīt grunti.
Leitnants Kravcovs ievirzīja labo stūrratu jaunā pozicijā.
Ekrana labās puses augšējā josla kļuva aizvien tumšāka, un tikko varēja izšķirt neskaidrās ēnas, kas slīdēja tai pāri. Beidzot tumsa tā sabiezēja, ka viss tajā izkusa un saplūda aklā vienveidībā. Šūpošanās neredzamajos zemūdens viļņos pa to laiku pamazām pierima, un kuģis mierīgi devās uz priekšu, pie kam tā kustība gandrīz nebija jaušama.
Leitnants tagad nenoņēma roku no stūrrata, uzmanīgi virzīdams izlūku gan uz vienu, gan otru pusi. Visi uzmanīgi raudzījās uz ekrānu, cenzdamies uztvert kaut jel kādu vieglu ēnu vai kustības zīmi. Taču uz ekrana viscaur tumšā fona nerādījās nekas, ko varētu pamanīt cilvēka acs. Bija skaidrs, ka infrasarkanie izlūki šajās duļ- ķēs ir pilnīgi bezspēcīgi.
— Pacelt izlūku virs ūdens! — kapteinis komandēja. — Braukt ar ultraskaņas prožektoriem!
— Tieši tā, pacelt izlūku virs ūdens! — atkārtoja leitnants Kravcovs, pagriezdams un paceldams uz augšu kreiso stūrratu!
— Sešas desmitdaļas ātruma — uz priekšu!
, — Tieši tā, sešas desmitdaļas ātruma uz priekšu! — noskaldīja leitnants, vienu pēc otra nospiezdams vairākus taustiņus uz vadības pults apakšējās klaviatūras un pārbīdīdams sarkano sviriņu par trim loka iedaļām.
Ar divkāršu ātrumu «Pionieris» tagad traucās uz priekšu. Pēc piecpadsmit minūtēm prožektoru ultraskaņas stari iespiedās bijušajā zemūdenes apmetnes rajonā. Ekrana apakšējā josla atguva savu parasto iezilgano krāsu — tiesa, mazliet tumšāku. Pēc kapteiņa pavēles zemūdenes ātrumu atkal samazināja līdz trim desmitdaļām, un prožektori sāka rūpīgi pārlūkot okeana dibenu. Uz ekrana parādījās pilnīgi nepazīstama aina. Tur, kur agrāk dibenu klāja jūras liliju, gorgonariju, vizošo jūras spalvu, dziļūdens korāļu saaudzē, kurā lodāja asinssar- kani vai bālgani krabji un vēži, mēļās holoturijas, zilās un sarkanās jūras zvaigznes, trauslās ofiuras, ar veselām daudzkrāsaino aktiniju rozetēm pušķotie vēži vientuļnieki, tur, kur agrāk tumsā nedzirdami kūsāja savdabīga dzīve, — tagad klājās vienmuļš, nedzīvs dūņu auts, pār kuru vietvietām pacēlās nelieli pauguri vai atsevišķi pusapbērti un aplauzīti nodzisušo jūras spalvu pušķi.
Saraucis biezās, kuplās uzacis un saņēmis dūrē bārdu, zoologs klusēdams vēroja šo skumjo, nedzīvo tuksnesi.
— Ja še bijis vulkānā izvirdums, — viņš beidzot sacīja, — kur tad lava? Kur ir pumeks un pelni? Kāpēc ārējie termometri nerāda ūdens temperatūras celšanos? Un beidzot, — kur tad ir krāteris?
— Rau, kur krāteris! Un nevis viens, bet vairāki! — ieteicās vecākais leitnants, norādīdams uz tumšiem plankumiem ar neskaidriem apveidiem, kas bija redzami tālumā uz ekrana.
— Skat, skat! To še ir daudz! — iesaucās leitnants Kravcovs. /
Un tiešām, kuģim virzoties uz priekšu, uz ekrana parādījās aizvien vairāk un 'vairāk plankumu.
Tuvojoties priekšplānam, to apveidi kļuva mazliet skaidrāki, tomēr vēl nenogulušo dūņu mākuļi traucēja ultraskaņas prožektoru darbību. Taču bija pietiekami skaidri redzams, ka šo plankumu malas izveido gandrīz pilnīgu apli un plankumu centrā tumsa sabiezē kā dziļā piltuvē vai akā.
Drīz visu ekrana priekšējo daļu klāja plankumi, aizslīdēdami tam garām gan bieži cits pie cita, vietumis saplūzdami kopā un izveidodami milzīgus krāterus ar izrobotām, nevienādām malām, gan izkaisīti kā zirņi pa ekrana zilgano audeklu.