— Taisni še atradās mūsu «Pionieris», — klusu sacīja zoologs, un, it kā atcerējies ko, strauji pagriezās pret kapteini. — Bet Gorelovs tik neatlaidīgi prasīja, lai zemūdene paliktu uz vietas . . . Kāda laime, ka jūs viņu nepaklausījāt!
Neviens viņam neatbildēja.
Kapteinis stāvēja pie galda ar sažņaugtām dūrēm, pieliecies ekranam un nenovērsdams no tā skatienu. Viņa nāsis aiz apvaldīta iekšēja satraukuma iepletās, un viņš nobāla. Beidzot viņš asi un sausi uzsita ar sažņaugto pirkstu kauliņiem pa galdu un pagriezās pret aizmugurē stāvošajiem leitnantiem un zoologu.
— Jūs sakāt — vulkāns? Izvirdums? — viņš jautāja skaļā, aiz uzbudinājuma dobjā balsī. — Se notikusi bombardēšana! Jūs saprotat? Bombardējuši mūsu zemūdeni, mūsu «Pionieri».
Un, it kā pēkšņi izjuzdams kaujas versmi, viņš strupi uzsauca leitnantam Kravcovam:
— Pacelt abus izlūkus virs okeana! Piecus pacēlie- nus minūtē! Pacēlienu augstums — desmit metru! Pārlūkot debesis!
Kamēr leitnants, cik ātri spēdams, darbojās gar izlūku stūrratiem un vadības pults klaviaturu, kapteinis piegāja pie tālruņa pults un nospieda kādu pogu.
Iedegās televizora ekrāns, un tajā parādījās kuģa priekšgala lielgabala telpa. Galvenais akustiķis Ci- žovs sēdēja savā krēslā bāls, tomēr mierīgs, uzmanīgi vērodams televizora ekrānu, kur parādījās kapteiņa attēls.
— Sagatavoties kaujai! — līdz Cižovam nonāca kapteiņa pavēlošā balss. — Mērķis — metāls, organika, stikls. Lidmašīnas vai kuģis. No ūdens — gaisa vidē. Attālums un leņķis — pēc ekrana. Gaidīt manus rīkojumus!
Šai mirklī ekrana jumols uzreiz kļuva gaišāks, uz tā parādījās skaidras, zilas debesis virs rāmā okeana,
daži izklaidus mākonīši zenitā, uz rietumiem slīgstošs, mirdzoši dzeltens saules disks, tāls apvāršņa loks un mazliet augstāk, rietumos, trīs sīki krustiņi, bet zem tiem gandrīz gar pašu apvāršņa malu klājās viļņaina dūmu * svītra.
— Ienaidnieks redzes lokā, — no televizora ekrana atskanēja mierīgā Cižova balss, — trīs lidmašīnas un zem tām acīm redzot viņu baze. Pašreizējā leņķī ultraskaņas lielgabals mērķi neaizsniegs. Nepieciešams piebraukt tuvāk.
Tas bija skaidrs arī pašam kapteinim. Tomēr nekādus rīkojumus par pretinieka vajāšanu viņš nedeva. Mirkli šaubījies, kamēr okeana virsma nozuda un atkal parādījās uz ekrana, viņš pārlaida roku pār matiem un komandēja:
— Ultraskaņas lielgabalu atlikt!
Abi leitnanti neizpratnē pavērās kapteinī.
— Biedri komandier! — vecākais leitnants Bogrovs beidzot saņēmās, redzams, ar lielām pūlēm cenzdamies piešķirt savai balsij cik iespējams vairāk miera. — Mūs bombardēja. Mūs gribēja iznīcināt. .. Bez mazākā iemesla no mūsu puses! Un jūs atstāsiet šo nelietīgo uzbrukumu bez soda? Mums pietiek ar pusstundu, lai no šiem bandi- tiem paliktu pāri vienīgi putekļi!
Kapteinis silti pasmaidīja.
— Es jūs, biedri, pilnīgi saprotu. Pilnīgi piekrītu jūsu sašutumam. Bet mums vissvarīgāk ir neatklāt ne sevi, ne savus ieročus līdz izšķirošajam brīdim, kas varbūt pienāks, kad ieradīsimies Vladivostokā. Ja ienaidnieks domā, ka mūs iznīcinājis, — jo labāk: varbūt viņš nomierināsies un vairs mums nesekos. Mūsu uzdevums, mūsu pienākums Dzimtenes priekšā ir pilnīgā slepenībā un pilnīgi neskartu nogādāt zemūdeni noteiktā termiņā Vladivostokā. Acīm redzot noslēpumu pilnīgi saglabāt mums nav izdevies. Bet, kā ienaidnieks uzzinājis mūsu precizās koordinātes, tas ir galīgi nesaprotami.
— Es zinu … — negaidot atskanēja vārga balss.
Visi strauji pavērsās pret durvīm un pārsteigti ieraudzīja Pavļika tievo stāvu baltā, gandrīz līdz papēžiem garā kreklā. Atspiedies pret durvju stenderi, Pavļiks stāvēja ar pusnolaistiem plakstiem un it kā miegā vērās uz
priekšu, cauri kapteinim, cauri centrālā posteņa sienai, cauri okeana ūdeņu dzīlēm — neizprotamā, nezināmā tālē.
— Tagad es saprotu, — zēns klusu atkārtoja, kā laizdamies snaudā. — Viņš man visu izskaidroja. Koordinātes … tās … tās … nosaka atrašanās vietu … vietu telpā … To man paskaidroja …
Viņš runāja nogurušā, dziestošā balsī, slīgdams aizvien zemāk un zemāk, un kad, gandrīz jau pavisam noslīdējis, draudēja nokrist uz grīdas, līdzās ar troksni atvērās durvis, apslāpējot viņa pēdējos vārdus. No galvenā mechaniķa dispečera kajites izsteidzās Gorelovs un metās pie Pavlika, skaļi iekliegdamies:
— Pavļik mīļais! Kā tu še nokļuvi?
Viņš uztvēra krītošo Pavļiku, pacēla uz savām stiprajām rokām un, spiezdams samaņu zaudējušo zēnu pie krūtīm, nesa viņu garām savai dispečera kajitei, garām galvenā elektriķa dispečera kajitei, cauri bioloģijas kabinetam uz slimnīcas kajiti.
Viņam pakaļ aizsteidzās zoologs, kas pirmais atjēdzās pēc šā negaidītā skata.
Centralajā postenī vairākus mirkļus valdīja klusums.
— Nobiedēja gan viņš ar savu ierašanos! — beidzot izmeta vecākais leitnants Bogrovs.
— Jā… — lēni noteica kapteinis, joprojām lūkodamies uz durvīm. — Bet kādēļ pēkšņi kādam bija ievajadzējies skaidrot zēnam par koordinātēm?
Viņš pavērsās pret leitnantu Kravcovu un lietišķā balsī turpināja dot pavēles:
— Aizvadīt zemūdeni piecdesmit kilometrus no tās bijušās apmetnes. Šai atstatumā, kuģi neapturot, kreisēt dažādos virzienos. Trauksmes stāvokli atcelt. Abus izlūkus atstāt virspusē. Palēcieni — ne biežāk kā piecreiz minūtē, palēcienu augstums — ne vairāk par trim metriem. Ja parādās kas aizdomīgs, uzmanīgi novērot ar izlūkiem un izsaukt mani. Lieciet vērā, biedri: mums tagad jābūt allaž modriem! Mūs meklē. Mums kaut kādā veidā seko viltīgs, stiprs un ļauns ienaidnieks. Ne mirkli nedrīkstam aizmirst, ka šis ienaidnieks mums kaut kur uzglūn, kgut kur gatavo slazdus. Mums tagad jābūt sevišķi modriem un uz visu gataviem. Tas jāpaziņo visai zemūdenes ekipažai, visiem zinātniskās ekspedicijas locekļiem. Pēc divi stundām, ja viss būs mierīgi, es sūtīšu visus zinātniskos darbiniekus un daļu komandas savākt pēc bombardēšanas saglabājušās ekspedicijas mantas. Darbus nobeiguši, mēs brauksim tālāk pēc noteiktā maršruta.
pirmās daļas beigas
OTRĀ DAĻA O K E A N A NOSLĒPUMS
O K E A N A
NOSLĒPUMS
I nodaļa ekskursija
Ja paraugās uz Atlantijas okeana dibena reljefa karti ar gaiši zilgano, seklo ūdeņu joslu gar triju kontinentu piekrastēm, ar platām, zilām lielo dziļumu joslām un tumšziliem visdziļāko okeana vietu plankumiem, — tūdaļ duras acīs garā, zilā vidējo dziļumu lenta. Turoties okeana vidū un gandrīz precizi sekojot abu Ameriku līkumotajai krasta līnijai, šī lenta nepārtraukti stiepjas no okeana ziemeļu robežām pie Islandes salas līdz dienvidiem, kur Atlantijas ūdeņi saplūst ar Antarktikas ūdeņiem.
Pie ekvatora šajā lentā iespiežas tumšzils plankums, iegarens kā artilērijas lādiņš, — tā ir viena no dziļākajām Atlantijas ieplakām. Sās ieplakas augšgalā atrodas ievērojamā Romanšas bedre, kas it kā piespiež zilgano joslu aizlūzt un krasi pagriezties no ekvatora tieši uz dienvidiem. Šī zilganā lenta ir pazīstamā Atlantijas kalnu grēda jeb slieksnis. Tā paceļas divus līdz trīs tūkstošus metrus virs līdzenā, mazliet ieslīpā okeana dibena, kas plešas ab- pus kalnu grēdai pieci līdz seši tūkstoši metru dziļumā no ūdens virsas.