Reizēm šajās zilajās ieplakās sastopami tumšzili plankumi, tas ir, vēl lielāki dziļumi — seši, septiņi un pat vairāk nekā astoņi tūkstoši metru.
Kas tad īstenībā ir šī zemūdens kalnu grēda? Ar ko tā līdzinās un ar ko atšķiras no kontinenta kalnu grēdām? Kāda tai nozīme dziļumu temperatūras un sāļuma sadalē? Kā tā ietekmē virsējo un dziļumu straumju virzienu? Vai vienādi dzīves apstākļi abās šās kalnu grēdas pusēs — austrumos un rietumos?
Uz visiem šiem jautājumiem zinātne varēja atbildēt ļoti nepilnīgi un ļoti nedroši. Okeāns stūrgalvīgi un neatlaidīgi glabāja savas dzīves un savas strukturas noslēpumus. Cilvēka acij tie nebija pieejami. Lai noteiktā vietā uzzinātu okeana dziļumu, pētniekam vajadzēja no kuģa klāja uzmanīgi atritināt kilometriem garu dziļumu lotes tērauda trosi, kurai galā smaga gremde un gara caurule grunts paraugu noņemšanai, kā arī pašnoslēdzējs bato- metrs ūdeņu paraugiem un apkritīgs termometrs ūdens temperatūras mērīšanai.
Sī operācijā vilkās stundām ilgi, prasīja sarežģītas, speciālās ierīces, ilgstošas kuģu pieturas, prasmīgu manevrēšanu un tomēr dažreiz, pēkšņā viesulī vai kļūmīgi manevrējot, pārtrūka trose un pazuda lote. Cik gan šādu mērījumu varēja izdarīt visu valstu okeanografu ekspedicijas, sākot no Kuka līdz mūsu dienām? Un cik gan pre- cizi un pilnīgi varēja būt šie pētījumi, ja īsti drošas metodes, mašīnas un instrumenti radušies tikai pēdējos piecdesmit vai septiņdesmit piecos gados? Pat desmit tūkstoš mērījumu visai astoņdesmit divu miljonu kvadrātkilometru lielajai Atlantijas okeana platībai ir niecīgs daudzums: viens mērījums uz astoņtūkstoš kvadrātkilometriem! Bet tādu mērījumu visos okeānos un jūrās bija izdarīts pavisam tikai kādi piecpadsmit tūkstoši. Par okeana dibena reljefu tas var dot tādu pašu priekšstatu, kādu pastaigā gūtu akls milzis, kura solis līdzinās vairākiem simtiem kilometru: viņš pārkāps pār Uralu kalnu grēdu, to pat nepamanīdams, un vēl arvien domās, ka pastaigājas pa lielo Eiropas-Azijas līdzenumu," gludu kā galds.
Tikai samērā nesen līdz ar eholotes rašanos stāvoklis ievērojami uzlabojās, taču vienīgi tajās okeana joslās, kuras vairāk vai mazāk šķērso regulārās kuģu satiksmes līnijas. Pārējās okeana daļas — nepārredzamas un tuksnesīgas — vēl gaida speciālās ekspedicijas un pētniekus Bet vai drīz sagaidīs — nav zināms. Kapitālistiskās valstis, kam pieder okeānu krasti, tik ļoti aizņemtas, nemitīgi gatavojoties kariem vai piedaloties bruņotos «incidentos», ka zinātniskiem darbiem, kam nav tiešas militāras nozīmes, tām «trūkst» līdzekļu.
Padomju zemūdene «Pionieris» jau piekto diennakti, ieturēdama trīs desmitdaļas maksimalā ātruma, uzmanīgi soli pa solim pēta Atlantijas okeana zemūdens kalnu grēdu tās lielajā lokā, kas stiepjas no Sargasu jūras līdz ekvatoram. Gan paceļoties virs kalnu grēdas, gan braucot gar tās rietumu vai austrumu nogāzēm, gan metot plašus lokus gandrīz virs paša okeana dibena milzīgos, pieci līdz seši tūkstoši metru lielajos dziļumos, zemūdene ar ultraskaņas prožektoru un infrasarkano izlūku palīdzību redzēja daudz ko tādu, par ko zinātniekiem okeanogrāfiem bija tikai neskaidra nojauta vai arī pilnīgi aplams priekšstats.
Regulāri ik pēc sešām stundām zemūdene pietuvojās okeana dibenam vai kalnu grēdas nogāzei, zemūdenes metālā borts atvērās un laukā izgāja profesors Lordkipani- dze un okeanografs Šelavins, kurus pavadīja brīvprātīgi palīgi no zemūdenes komandas. Viņi izdarīja dažādus pētījumus: Šelavins ņēma grunts un ūdens paraugus, mērīja temperaturu, pētīja straumju stiprumu un virzienu; zoologs novēroja, okeana dibena un dziļūdens iemītnieku dzīvi, ķēra un kolekcionēja tos. Reizēm visi apvienojās un devās nelielās pastaigās pa okeana dibenu vai kalnu grēdas nogāzēm, saceldami savā ceļā vieglos mutuļos globi- gerina dūņas, kas še lēnām veidojas — viens centimetrs tūkstoš gados — galvenokārt no foraminiferu grupas mikroskopisko dzīvnieku — globigerinidu kaļķa skeletiem.
Okeana dibenā nereti gadījās šauras, garas un dziļas iegruves, lai gan visumā pilnīgi pareizs izrādījās nodibinājies uzskats, ka lielos dziļumos zemes virsma ir līdzena. Zemūdens kalnu grēda savā miljoniem gadu ilgajā pastāvēšanas laikā okeana dziļumos pārklājās ar biezu sīko dzīvnieku palieku slāni, kas nogludināja visus nelīdzenumus, smailās virsotnes, bezdibeņus un aizas, padarot kalnus par augstieni ar nolaidenām, acij nepamanāmām nogāzēm. Tāpēc visi bija pārsteigti, kad ultraskaņas prožektori pirmoreiz atspoguļoja uz ekrana kailu peizažu, kas atgādināja aizu izvagotu kalnu zemi. Šis atklājums ārkārtīgi satrauca Šelavinu, un viņš lūdza kapteini apturēt zemūdeni netālu no kalnu grēdas un iekārtot še staciju.
No izejkameras iznāca septiņi cilvēki: zoologs, Šelavins, Marats, Pavļiks, Matvejevs, Skvorešņa un Gorelovs. Kuģa komandā katram zinātniekam tagad bija savi sekotāji: Matvejevs un Skvorešņa aizrāvās ar okeanografijas jautājumiem un kļuva cītīgi Šelavina skolnieki un paligi; ne mazāk dedzīgi jūras bioloģijas un zooloģijas pielūdzēji kļuva Marats, Pavļiks un visiem par izbrīnu Gorelovs.
Jāteic, ka cienījamais zoologs bija visai pārsteigts par to uzmanību, kādu viņa mīļajai zinātnei aizvien atklātāk izrādīja Gorelovs. Pēc tam kad zemūdene bija aizbraukusi no Sargasu jūras, jau pirmajā dziļūdeņu stacijā, kad zoologs kopā ar Ma'ratu un Pavļiku atstāja «Pionieri» un devās ekskursijā pa okeana dibenu, viņi sastapa Gorelovu, kas atgriezās zemūdenē pēc dīzu ārējās apskates. Gorelovs īsi sveicināja zoologu, paceldams roku, un jau apstājās uz platformas, gatavodamies ieiet kamerā. Bet tad, piepeši pārslēdzis savu radiotelefonu uz zoologa vilni, viņš vislaipnākā tonī lūdza atļauju pievienoties zinātnieku sabiedrībai, paskaidrodams, ka patlaban viņam esot daudz brīva laika un būtu liels prieks piedalīties tik interesantā zinātniskā ekspedicijā.
Antipātijās pret Gorelovu taisnprātīgajam zoologam bija visai stabilas, un saskarē ar šo cilvēku viņš vienīgi centās nepārkāpt pieklājības robežas, tomēr atteikt Gorelovam nebija nekāda pamata. Ar smagu sirdi zoologs piekrita viņa līdzdalībai ekskursijā.
Pievienojies ekskursijai un nepārtraukti sajūsminādamies par savdabīgo, drūmo ainavu, kur visapkārt mirgoja daudzkrāsainas zivju uguntiņas, Gorelovs cītīgi meklēja zoologam jaunus okeana dibena dzīvnieku eksemplārus. Viņš izspieda okeanografam grunts paraugu stabiņus, jokojās ar Maratu un Pavļiku un ekskursijas beigās ārkārtīgi iepriecināja zoologu, veikli noķerot pilnīgi jaunas sugas meduzu, kura, pamanīdama draudošās briesmas, iera- kās dūņās un jau divas reizes bija aizlaidusies no paša zoologa. Zinātnieku šis atradums sajūsmināja, un viņš par to Gorelovam ļoti pateicās.
No šās dienas Gorelovs ar neslēptu interesi un patiku sāka piedalīties visās zoologa zemūdens ekskursijās Vēl vairāk — viņš sāka pat lasīt grāmatas par jūras zooloģiju un bioloģiju, katru brīvu brīdi pavadīja bioloģijas laboratorijā un interesējās par visu, ko darīja zoologs. Pēdējais, redzēdams, cik jautras un draudzīgas attiecības nodibinājušās starp Gorelovu un Pavļiku, brīžam domāja, vai nav bijis pārāk pārsteidzīgs savos slēdzienos par Gorelovu un viņa nežēlību pret bērniem.
«Visādi jau atgadās!» zinātnieks domāja. «Karavīri ir skarbi, taisni cilvēki. Viņi spriež citādi. Viņiem pirmā vietā darbs, zemūdenes labklājība, bet cilvēks, pat bērns var dažreiz atrasties otrā vietā . .. Tāda ir viņu profesija,» viņš nopūtās.
Galu galā Gorelovs kļuva ne vien ciešams, bet pat vēlams zoologa zemūdens ekskursiju dalībnieks. Šodien, kad zemūdene apstājās, — jeb, kā hidrologi mēdz teikt, ieņēma dziļūdeņu staciju, — pie kalnu grēdas, kas še bija aizu un bezdibeņu izrobota, Gorelova līdzdalība ekskursijā izrādījās ne vien vēlama, bet arī liktenīgi nozīmīga.