Labā garastāvoklī visi gatavojās atstāt zemūdeni. Šelavins jau bija paguvis pastāstīt, cik liela zinātniska nozīme ir šāsdienas ekskursijai.
— Mēs tagad varēsim pierādīt, — viņš priecīgs un satraukts stāstīja, uzvilkdams izejkamerā skafandru, — ka arī okeana dibenā darbojas postoši spēki! Jā, jā! Vai jūs varat to iedomāties? Jūras dibens ir nogulumu un nevis postījumu valstība, teica vecais Zupans. Kategoriski apgalvoja. Absolūti! Okeana dibenā, viņš teica, valda mūžīgs miers, nekustība. Še nav, viņš apgalvoja, ūdens cirkulācijās, kas uz sauszemes izskalo un pārnes veselas kalnu grēdas. Jūras dibena straumes nav ņemamas vērā, jo ir pārāk gausas. Še nav arī atmosfēras cirkulācijās, kas šīs kalnu grēdas izvējotu. Še miljonu gadu ritumā no okeana virsējiem ūdens slāņiem kā rāms, nepārtraukts lietus līst vienīgi sīksīko augu un dzīvnieku organismu paliekas. Un vienīgi šis nogulumu process raksturīgs jūras dibenam — apgalvoja Zupans.
—- Bet pēc būtības viņam taisnība, — zoologs piebilda.
ar elektrisko adatu cieši savienodams smagā zābaka virsu. — Jāiziet tikai uz cieta pamata, un mēs tūdaļ par to pārliecināsimies …
Vēl nebeidzis savu repliku, zoologs to tūliņ nožēloja: Selavina seja viņš saskatīja dedzīgus iebildumus.
— Jā, jā, jā! Tūlīt mēs izkāpsim uz cieta pamata. Bet par ko mēs pēc pusstundas pārliecināsimies, atļaujiet jautāt? Mēs pārliecināsimies, ka jūras dibens nav tikai nogulumu valstība, bet tur notiek ari postījumu procesi! Mēs to jau redzējām uz ekrana, bet tūliņ ieraudzīsim paši savām acīm. Jā-a!
— Bet kas tad šajos procesos vainojams, jo okeana dibenā patiesi nav ne vēju, ne upju? — Gorelovs jautāja, pārbaudīdams savu mugursomu ar skābekļa krājumu, iekams uzvilka skafandra vesti.
— Vēju nav, bet upju vietā ir straumes! — Šelavins atcirta, sašūdams ar elektrisko adatu bikses. — Jautājums tikai par šo straumju stiprumu un pastāvību. Atļaujiet jums atgādināt, biedri Gorelov, ka okeanogrāfijā zina pietiekami daudz gadījumu, kas atļauj spriest par dziļūdeņu straumju ietekmi uz jūras dibena reljefu.
Gorelovs paklanījās ar komisku nopietnību, uzskatīdams šo atgādinājumu kā cieņas pierādījumu viņa erudi- cijai okeanogrāfijā, starp citu, diezgan apšaubāmai vis- siem un arī viņam pašam. Zoologs smaidīja, Marats iesānis klusu iespurdzās, bet Šelavins, vērsdamies pie Gorelova, turpināja tikpat iekaisis.
— Tūkstoš astoņsimt astoņdesmit trešajā gadā Bike- nens jūras šaurumos starp Kanariju salām divtūkstoš metru dziļumā atrada dibenu pilnīgi bez dūņām, kamēr ap šīm vietām divtūkstoš piecsimt metru dziļumā viņš šīs dūņas konstatēja visur. Tur sastopami zemūdens bezdibeņi un stāvas klintis, gluži tādas pašas kā uz sauszemes. Tūkstoš astoņsimt astoņdesmit sestajā gadā līdzīgus novērojumus izdarīja admiralis Makarovs ar kuģi «Vitjaz» Laperūzas jūras šaurumā. A'ī Indijas okeānā starp Se- šelu salām un Saiadamala sēri tūkstoš septiņsimt metru dziļumā dibens izrādījās piln gi bez dūņām, lai gan citās vietās, turpat tuvumā, okeana dibenu klāja dūņas. Ko pierāda visi šie un daudzi cili novērojumi, atļaujiet jums jautāt? … Tie pierāda, ka šajās vietās, pat šādos dziļumos plūst kaut kādas straumes — nevis virsējās vēju straumes, bet tieši paisuma un bēguma straumes, kas darbojas gan augšā, gan dzijumā, nevis gadījuma rakstura, bet pastāvīgas, mūžīgas . . .
— Piedodiet, ka jūs pārtraucu, biedri Seiavin, — iejaucās Skvorešņa, stāvot pie savas atvērtās mugursomas, kas vēl karājās pie kameras sienas. — Cik stundām paredzēts skafandros uzlādētais skābeklis? — viņš jautāja Matvejevam, kura pienākums bija uzraudzīt visus ūdenslīdēju piederumus.
— Kā vienmēr, Andrej Vasiļjevič: sešām stundām — sešas patronas.
— Tātad ar saspiesto gāzi?
— Saspiesto …
— Pārmainīt! Pielādēt katru skafandru ar sešām šķidrā skābekļa patronām. Žiglāk!
Matvejevs gan brīnījās, taču skriešus atstāja izejka- meru.
Skvorešņu apbēra ar jautājumu krusu:
— Kāpēc, Andrej Vasiļjevič? Kāpēc tik lielas rezerves? Vai vērts tādēļ aizkavēties?
Ar plašu žestu Skvorešņa šos jautājumus pāradresēja Selavinam.
— Lūdzu, — viņš noducināja, pavīpsnādams garajās ūsās, — pēc paskaidrojumiem griezieties pie Ivana Ste- pano,viča …
Šelavins, uzģērbis vienīgi metala bikses, stāvēja, mulsi mirkšķinādams gaišās skropstas.
— Nesaprotu . . . Absolūti! Kāpēc pie manis?
— Atļaujiet, Ivan Stepanovič! Nupat taču tieši jūs tik dedzīgi mūs brīdinājāt, kādas kalnu augstienes, bezdibeņi, klintis un aizas mūs sagaida! Jābūt uz visu gataviem. Sajās zemūdens Svebēs laikam arī apmaldīties nav grūti. Ko? Kā jūs domājat?
Šelavins, viegli smaidīcams, pamāja ar galvu.
— Es pilnīgi atbalstu jūsu iniciativu, Andrej Vasiļjevič.
* * *
Pēc piecpadsmit minutēn visi izgāja uz platformas, kas atradās desmit metru virs dibena. Ultrajaudas prožektora stars ar pūlēm izlauzās caur duļķem, ko, zemūdenei apstājoties, bija sacēluši dizu sprādzieni.
Sāka strādāt skrūves, un visi lēnām aizpeldēja pār okeana dibenu ar vienu desmitdaļu tnaksimalā ātruma. Duļķes drīz palika aiz muguras. Ķiveru laternas ar spilgtiem, dzelteniem konusiem apgaismoja tumšo plašumiJ vairākus desmit metrus uz priekšu.
Laiku pa laikam zoologs aši nolaidās dibenā, izrāva kaut ko no dūņām un ar gaviļu saucieniem savā milzīgajā ekskursiju somā iebāza ieguvumu — vijīgu, trīcošu vai ļumīgu kā želeja.
Attālāk labajā un kreisajā pusē zibēja Gorelova, Marata un Pavļika zvaigznītes. Šelavins ar Skvorešņu un Matvejevu bija aizgājuši priekšā un vīdēja kā neskaidri, dzelteni miglāji.
Paretam atskanēja izsaucieni un zoologa palīgu jautājumi. Pēkšņi Marats iesaucās:
— Ascidija, Arsen Davidovič! Milzīga, balta ascidija! Pirmo reizi tādu redzul Vai to paņemt?
— Kāda tā izskatās?
— Ļoti skaista! Atgādina grieķu krūzi bez kakliņa Un uz gara stiebra …
— Ko tu saki, Marat? — zinātnieks sāka uztraukties.
— Ja tā ir Hipobitija kalikoda, tad es tevi par tādu atradumu tūlīt nobučošu!
Visu ekskursijas dalībnieku smieklu pavadīts, viņš traucās pie Marata.
— Pusvalsts atdotu, lai šo skūpstu ieraudzītu, — Gorelovs smējās, — skūpstu caur divām ķiverēm!
— Sliktākā gadījumā Marats man uzticēsies uz kre- dita, — zoologs atjokoja. — Par sūkļveidīgo, visdziļāko ūdeņu ascidiju, kāda līdz šim atrasta vienīgi Klusā okeana ziemeļu daļā, man nav žēl pat. . . persiešu ķēniņa pusvalsts. Nu, protams! — viņš iesaucās, pienācis pie Marata un nolaizdamies gandrīz līdz pašam dibenam.
— Tā ir viņa! Tā ir viņa — skaistule! Padomju zinātnes vārdā izsaku tev pateicību, /Varat. Dod, dod to šurp! Uzmanīgi! Apejies uzmanīgāk ar kājiņu, tā ir ļoti trausla . ..
— Stāvi! Stāvi! — šai mirklī atskanēja Gorelova satrauktais bass. — Turu aiz astes! Ātrāk šurp, Arsen Davidovič! Liekas, jaunums! Ierakās dūņās. Ašāk! …
Zoologs ātri aizlrauca uz pretējo pusi, kur Gorelova gavilējošā balss solīja viņam jaunus priekus.